Anda Līce: Ap mums joprojām gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē rēgojas nenovāktas sociālisma drupas 10
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bezvējš palaikam ir patīkams, tomēr, kad tas ieilgst, sākas sastingums un atmiršana. Daudzi mokoši domā, kā un ar ko piepildīt patlaban ieilgušo bezvēju. Šopavasar es saņēmu ar abām rokām turamu dāvanu – Arta Kumsāra gandrīz 900 lappušu biezo “Stipruma grāmatu”.
A. Kumsārs bija spilgta personība – Madonas mūzikas skolas direktors, kora un simfoniskā orķestra diriģents, folklorists un sabiedriskais darbinieks. Dabā tādi ir dižozoli. Šis vīrs izcēla no aizmirstības daudzas mūsu kultūras tradīcijas.
“Stipruma grāmatā” ir autora pierakstītās dokumentālās noveles par dzimtas un novada vēsturi, ar lielisku humora izjūtu aprakstītais paša dzīves ceļš, devums Madonai, Vidzemei un visai Latvijai. Arī no teicējām ar visām notīm pierakstītās dziesmas.
Lasot šo Latvijas politiskās un kultūras vēstures ceļvedi, nevar nedomāt pat to, kas un kā visu darīs tālāk, kad būs beigušies ierobežojumi. Un ne tikai kultūras dzīvē.
Ap mums joprojām gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē rēgojas nenovāktas sociālisma drupas, ar voluntāriem lēmumiem ir radīts daudz jaunu drupu, pret kurām mēs pamatīgi apdauzīsimies nākotnē.
Sanāk, ka visu laiku tikai labojam iepriekšējos gados sadarīto, brīnoties par lielās rosīšanās mazo lietderības koeficientu. Tāpēc ir saprotama pieaugošā neticība nemitīgas izaugsmes un progresa sludinātājiem.
Tādu stipru balstu, kāds kultūrā bija A. Kumsārs, arī citās dzīves jomās bija ne mazums. Pateicoties viņu uzņēmībai un zināšanām, padomju laikā radītās materiālās vērtības vēlāk nevarēja vien beigt dalīt atmodas privatizētāji.
Mežonīgā kapitālisma censoņi, saprotams, šodien nevēlas runāt par tiem, uz kuru pleciem viņi ir pakāpušies.
Tik daudzi cienījami cilvēki mūžībā aizgāja nenovērtēti un kopā ar viņiem arī tā dzīves gudrība un vērtības, ko skolā šodien nemāca, bet bez kā nav iespējams piedzīvot gandarījumu par savu mūžu.
Mēs zaudējam fantastiskus dzīves stāstus, kas varētu bagātināt kultūrslāni visos mākslas žanros. Ar kultūrslāni ir tāpat kā ar zemes auglību, ja par to nerūpējas, tas kļūst nabadzīgs un noplicinās.
Savu dzīves stāstu diemžēl pieraksta tikai retie. Vieni saka, ka nejūtot nedz sabiedrības, nedz pat savu mazbērnu interesi par vēsturi, citi atrunājas ar to, ka ar rakstniecību nekad nav nodarbojušies.
Rakstīt par savu dzīvi kaut vai tikai psihoterapeitiskos nolūkos vajadzētu tiem, kuri šodien jūtas atstumti un nevienam nevajadzīgi.
Patiesību par savu laiku, arī par savu vājumu un stipruma avotiem zina vienīgi viņi. Kas gan var būt vērtīgāks par paša uzrakstītu sava stipruma grāmatu?
