Anda Līce: Ai, kā šāds audits derētu arī Latvijai! To būtu varējis veikt Mārtiņš Ķibilds, ja vien viņš šodien vēl būtu mūsu vidū 17
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēlā stundā, nonākot nepazīstamā vietā, mēs instinktīvi lūkojamies pēc gaismas logos, jo tā sniedz drošības sajūtu. Taču reizēm pavisam sveša sāk izskatīties arī it kā zināma vieta, kā tas ir tagad, Covid–19 laikā.
Nav brīnums, ka daudzi baidās palikt ar sevi divatā un ieskatīties savā dvēselē, kura varbūt līdzinās viduslaiku pilsētai naktī. Tas cilvēkā iedveš bailes un arī dusmas, un tās meklē veidu, kur izlādēties. Iespējams, daudzo ierobežojumu virsuzdevums ir piespiest katram tikt skaidrībā ar sevi, nevis tikai visā vainot kādus citus.
Man nesen gadījās noskatīties divas krievu režisora Andreja Končalovska zīmīgas filmas – “Paradīze” un “Dārgie biedri!” Pirmā stāsta par nacistu Vāciju, otrā par Padomju Savienību. Filmu varoņi ir tolaik abās pusēs valdošo ideoloģiju gūstekņi un to īstenotāji praksē, kā arī tie, kas tomēr nostājas pret varu.
Redzot, ka itin nekas, ko piedzīvo ideoloģijas pilnīgi apdullinātie, viņu apziņu tā arī nespēj mainīt, kļūst neomulīgi. Diemžēl arī šodien ir ne mazums cilvēku, kuru apziņa ir iesaldētā stāvoklī, un to diezin vai jel kas spēs atkausēt.
Krievijas traģēdija ir tā, ka šajā valstī, kas no komunistiskā režīma ir cietusi tik smagi kā reti kura cita pasaulē, pateicoties propagandai, joprojām ir bez skaita to, kas ar putām uz lūpām aizstāv totalitārismu. Es šīs milzīgās valsts īstenību cenšos iepazīt, pateicoties cilvēkiem, kas ir kā gaisma logos.
Gados jauns, atraktīvs un drosmīgs blogeris, pēc izglītības arhitekts, Iļja Varlamovs atklāti runā par padomju metastāzēm cilvēku apziņā, kuras izpaužas pat mūsdienu Krievijas arhitektūrā. Šis vīrs ir apbraukājis valsti un sastādījis sarakstu ar 100 visnejēdzīgākajām jaunlaiku būvēm, kuras viņš dēvē par monumentāliem mēsliem un kurus arī sabiedrībai parāda. Ai, kā šāds audits derētu arī Latvijai! To būtu varējis veikt Mārtiņš Ķibilds, ja vien viņš šodien vēl būtu mūsu vidū.
Vara uz kritiku visur pasaulē atbild puslīdz vienādi. I. Varlamovam, kurš ar savām filmām rāda vides sakopšanas nepieciešamību, aizstāv arhitektūras pieminekļus un nacionālās arhitektūras vērtības, vietvalži pārmet necieņu pret valsts varu un neslavas celšanu.
Izrādās, necienīgie apstākļi, kādos cilvēki dzīvo, viņus nezin kāpēc nepazemo, bet, tiklīdz kāds uz to norāda, tā kļūst par nīstamu apmelotāju. Tā izpaužas totalitārisma metastāzes. Agrāk vai vēlāk uz to nosliecas jebkura vara, ja tai ļauj pašai sev rakstīt likumus. Tāpēc arī mums Latvijā vajag vairāk logu, kuros deg gaisma.
