Anda Čakša: Ir jābeidz sodīt neprecētie pāri 54
Autore: Anda Čakša, Saeimas deputāte
Rudens sesija Saeimā turpinās pilnā sparā. Papildus saspringtajām sarunām par valsts budžetu, notiek virkne diskusiju par mūsu sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem īpaši sociālās aizsardzības jomā, izglītībā un vardarbības novēršanā.
Lai gan pašlaik uzmanības epicentrā ir Covid-19 izplatības ierobežošana, izsludinātā ārkārtējā situācija un tās ietekme uz tautsaimniecību, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka citi sabiedrībai nozīmīgi jautājumi ir atstāti novārtā.
Pašlaik publiskajā telpā aktīvi norisinās diskusija par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību vai vienkāršāk sakot – lai visas ģimenes Latvijā būtu pasargātas, neskatoties uz to vai tās ir slēgušas laulību, vai nē.
Kaut arī pašlaik portālā “Mana Balss” notiek parakstu vākšana par šo jautājumu, tas nav jauns un tam savu uzmanību esmu pievērsusi arī es un mani kolēģi. Jautājums jau atrodas aktīvā apspriešanā Saeimā, pavasarī notikušajā Sociālo un darba lietu komisijas sēdē tika lemts aktualizēt jautājumu par ārpuslaulību jeb dzīvesbiedru savienību juridisku aizsardzību.
Daudzām valsts institūcijām, sākot ar Aizsardzības, Ārlietu, Labklājības un Veselības ministrijām, beidzot ar Valsts ieņēmumu dienestu, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un Zvērinātu notāru padomi, komisija ir nosūtījusi lūgumu skaidrot, vai šāda regulējuma trūkums kādā veidā ietekmē ģimenes, kas kāda iemesla dēļ pašlaik nav reģistrējušas savas attiecības, kā arī aicinājām izteikt viedokli, vai šo institūciju kompetences ietvaros šāds regulējums būtu nepieciešams, lai uzlabotu dažādu ģimeņu sociālo aizsardzību.
Šobrīd atbildes ir saņemtas un esam uzsākuši darbu pie informācijas apkopošanas. Drīzumā plānojam sasaukt sēdi, lai uzsāktu kvalitatīvu, uz faktiem balstītu diskusiju par izmaiņām likumdošanā. Taču, lai stiprinātu ģimenes visā Latvijā, nepieciešams daudz plašāks risinājumu kopums.
Statistika rāda, ka Latvijā ļoti daudz cilvēku dzīvo nereģistrētās attiecībās. Dzīvojam 21. gadsimtā, kad kopdzīve attiecībās bez gredzena nav nekas nosodāms, bet plaši izplatīts un sabiedrībā pieņemts attiecību modelis.
Zināmā mērā šobrīd mēs kā valsts neprecētos pārus sodām, ka viņi kāda iemesla dēļ nav pieņēmuši lēmumu savas attiecības padarīt oficiālas. Es uzskatu, ka tā nav pareiza pieeja.
Valstij ir jāparaugās uz sociālo realitāti, jāpaskatās uz ģimenes definīciju plašāk nekā tikai uz laulību, un likumiem ir jāiet līdzi laikiem.
Es nāku no medicīnas nozares, tāpēc skaidri zinu, kā tas ir, kad dzīvesbiedru attiecībās kāds saslimst, bet ārstniecības iestāde liedz pie viņa doties. Ir tik daudz gadījumu, kad pāris dzīvoja attiecībās, bija kopīgi bērni.
Reiz kāds dzīvesbiedrs smagi saslima un nonāca komā. Viņa dzīvesbiedre nevarēja partneri slimnīcā apciemot, kamēr māte nenokārtoja šo atļauju, jo pēc būtības viņi viens otram skaitās juridiski sveši.
Īpaši aktuāli tas ir tieši šobrīd, kad cilvēki tiek nošķirti, jo, nonākot intensīvajā terapijā, nereģistrētais dzīvesbiedrs pat nevar uzzināt, kādā stāvoklī ir viņam tuvais cilvēks.
Arī savā dzīvē esmu saskārusies ar līdzīgām situācijām. Arī es nebiju savās pirmajās attiecībās dzīvē, un gan man, gan šobrīd jau manam laulātajam draugam ir bērni no iepriekšējām attiecībām.
Kad dzīvesbiedra bērns bija jāved pie ārsta, es izrādījos pilnīgi svešs cilvēks. No pieredzes zinu, kā tas ir, kad strīdu gadījumos šķirtie vecāki cīnās par to, kurš vedis bērnu pie ārsta un ko atļāvis.
Taču šoreiz bērns nav bioloģiski piederīgs tam vecākam, kurš viņu aizvedis pie ārsta. Šeit rodas dilemma – ja esmu komandējumā un bērnam ir pieraksts pie ārsta, ārstam ir jāpieņem lēmums, vai palīdzēt, ņemot vērā, ka tas nav atļauts. Tā tam nevajadzētu būt.
Ar nepatīkamām situācijām dzīvesbiedri saskaras arī citās jomās. VID ierobežojums paredz, ka vienai mājsaimniecībai nav nodokļu atlaides, ja nav oficiāli reģistrētas attiecības – attiecībā gan uz bērniem, gan apgādājamiem.
Jautājumi, kas saistīti īpašuma lietām, ir nesakārtoti. Tās ir tikai dažas no problēmu jomām, kas šobrīd nav sakārtotas, nesniedzot juridisku drošību pāriem.
Katram cilvēkam ir jādod izvēle, vai savas attiecības padarīt oficiālas laulības vai koplīguma ceļā. Ir cilvēki, kuriem reliģiskās pārliecības dēļ ir svarīgi noslēgt laulību.
Ir citi cilvēki, kuri neredz pienākumu šīs attiecības reģistrēt, taču tas nemaina attiecību nozīmīgumu, stiprumu un atbildību vienam pret otru. Mēs dažkārt domājam, ka formālā puse padarīs attiecības labākas, kvalitatīvākas un stiprākas.
Taču, skatoties uz statistiku, droši var teikt, ka tas tā nav, jo šobrīd Latvijā katra trešā laulība tiek šķirta. Tas, ka attiecības ir bijušas oficiālas, tās nebūt nepadara ilgtspējīgākas.
Toties, ja mēs sniedzam šo aizsardzību, cilvēki, kuri nav precējušies, jūtas daudz stabilāk. Man ļoti patīk Francijas piemērs: tad, kad esat ievākušies kopā un noteikuši, ka esat attiecībās, valsts pielāgojas un uzskata jūs par vienu ģimeni.
Nav tās sajūtas, ja kaut kas notiek ar dzīvesbiedru, ka esi kā no laivas izmests. Tas, manuprāt, ir plašai sabiedrības daļai saistoši, ja mēs rūpējamies par ikkatru Latvijas sabiedrībā.
Modernas valsts pamatā nav iegrožot savus iedzīvotājus, bet gan sniegt viņiem brīvību lēmumu pieņemšanā, un nepieciešamības gadījumā nodrošināt drošības spilvenu, lai neatstātu tos bezpalīdzīgā situācijā, īpaši tas attiecas uz ģimenēm, kurās aug bērni.
Lai veidotu stipras un drošas ģimenes, vajadzīgas arī izmaiņas izglītībā. Šobrīd vadu arī Dzimuma līdztiesības, reproduktīvās veselības un veselīgas seksualitātes veicināšanas darba grupu.
Man bieži jautā, kas ir tas iemesls, kāpēc tāda ir nepieciešama. Pirmkārt, Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija vēl joprojām nav ratificēta, un Latvijā ir joprojām ir ļoti augsti rādītāji sieviešu nāvei ģimenē no vardarbības.
Tieši Covid-19 situācija parādīja, ka pirmajās desmit dienās pēc ierobežojumu stāšanās spēkā pavasarī, policijas izsaukumi uz konfliktiem ģimenē dubultojās, partnera nošķiršana no ģimenes joprojām ir ārkārtīgi augsta – 2019. gadā tas bija teju 700 gadījumos.
Vardarbība ģimenē nekādā gadījumā nav akceptējama un ir izskaužama. Lai arī esam dzirdējuši dažādus viedokļus par konvencijas ratifikāciju, esmu iesniegusi Satversmes Tiesā lūgumu izvērtēt, vai tiešām šādi apgalvojumi atbilst patiesībai, vai arī mēs kādā mērā tiekam maldināti.
Vēlos uzsvērt, ka šobrīd Latvijā vairāk nekā jebkad agrāk būtu jāuzsver mūsu galvenā vērtība – mūsu cilvēki. Ņemot vērā šī brīža situāciju, ir nepieciešams radīt drošības sajūtu, un sajūtu, ka es un mani kolēģi dara visu, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs tiktu novērtēts un pasargāts.
Šis laiks, kad mūsu valsts pamatvērtībās ir jāiekļauj vesela sabiedrība, laulība, ģimene, bērni un tas, ka neatkarīgi no dzimuma visiem ir vienādas iespējas.
Tas ir mūsu sabiedrības pamats, un es vēlos, lai ikkatra ģimene Latvijā varētu justies droši un stabili. Ceru, ka šajā sesijā būs iespēja to īstenot, lai mūsu sabiedrība ir drošāka un iekļaujošāka.
