Anda Buševica: Mēs šo laiku veidojam un izdzīvojam kopā 1
Ziemassvētku brīvdienās Rīga ir it kā pilnāka.
Viņi ir mājās! Latvieši, kuri, darba, dūšas vai apstākļu spiesti, izklīduši visā pasaulē. Modernais eiropietis ir klejotājs, un tikai pavisam nesenos laikos jaunu jēgu ieguvusi tradīcija Ziemassvētkos apciemot ģimeni: šajā trauksmainajā pasaulē jāpieliek aizvien vairāk pūļu, lai noturētos kopā. Nākas meklēt smalkākas, netveramākas un arī oficiāli aizvien grūtāk definējamas saiknes, kas spētu saturēt kopā tautiešus visā pasaulē. Vienām saiknēm kļūstot vājākām, citas ir tik nozīmīgas kā vēl nekad. Piemēram, Dziesmu svētki, kuru gājienos, skatēs un balsu saskaņojuma disciplīnā daudz kopības ar militāru organizēšanos, taču šis karaspēks ir balstīts garaspēkā. Piemēram, kapusvētki – šī dzimtas pārskaitīšanās pie senču kapavietām vai senajām māju vietām, kuru saldsērīgo līksmi grūti saprast ārpusniekam. Un izrādās, šāds spēks piemīt arī Jāņu ugunīm un svecītēm eglīšu zaros.
Šīs pārdomas pa pilei sakrātas gada garumā. Rudenī Rīgā tika izrādīta Kirovas Dramatiskās laboratorijas un Krievijas “Teatr.doc” izrāde “Vjatlags”, krievu režisors Boriss Pavlovičs bija iestudējis latvieša Artūra Stradiņa dienasgrāmatas, rakstītas 1942. gadā Vjatkas labošanas darbu nometnē, pēc izrādes notika saruna ar skatītājiem. Tas, kas mani satrieca vairāk nekā izrāde, bija kāda vīra runa, pateicība izrādes veidotājiem. Sirmais kungs, izrādās, nebija atnācis skatīties teātri, viņš bija atnācis cerībā Artūra Stradiņa rakstītajā izdzirdēt pieminam sava tēva vai tēvabrāļa vārdu. Man to ir grūti aptvert, bet man blakus joprojām dzīvo paaudze, kura turpina meklēt viens otru, pēckara represijās joprojām ir daudz nenoskaidrotā. Vjatlagu izdzīvojušā Artūra Stradiņa dienasgrāmatas palīdzēja šim vīram izdzīvot sev tuvo, bez vēsts pazudušo likteņus, bez saiknes ar kuriem viņa dzīve nevarēja būt pilnīga.
Šī paša iemesla dēļ mani dziļi uzrunāja Latvijas Televīzijā dokumentālo filmu ciklā “Latvijas kods” demonstrētā filma “Detektīvs Mārtiņš”. Agneses Laizānes filma ir stāsts par Jelgavas pensionāru Mārtiņu Zeibergu, kurš brīvprātīgi palīdz cilvēkiem atrast viņu pazudušos tuviniekus. Visu cieņu Mārtiņa Zeiberga pūlēm, taču visvairāk mani satrieca filmā izskanējušais skaitlis – pāris gadu laikā atrasto bijis ap 600! Es nekad nebiju domājusi, ka tik neticami daudz cilvēku joprojām meklē viens otru. Viņu vidū ir pēckara jukās pazudušie, taču tikpat skaidri iezīmējās šo laiku paaudzes nasta – tie ir pamestie bērni un bāreņi. Nesen sociālos tīklus apceļoja ziņa par pirms 22 gadiem no Gulbenes uz ASV adoptēto Džesiku Mariti Pauelu, agrāk Mārīti Radovsku, kura šobrīd interneta vietnē “Go Fund Me” vāc naudu, lai noalgotu detektīvus, kas sameklētu viņas īstos vecākus Latvijā. Lai šī sleja padara savu nejaušības darbiņu un palīdz Mārītei atrast bioloģiskos vecākus! Lai kāda izvērstos saruna ar bioloģiskajiem vecākiem, acīmredzot bez tās jaunajai sievietei joprojām grūti aptvert savu vietu pasaulē, tikt skaidrībā par savu piederību.
Tikko uzskaitītie, protams, ir ārkārtas gadījumi, un vienīgais, ko varu debesīm lūgt šajos Ziemassvētkos, – lai uzskaitījums neturpinās. Lai pasaulē izklīdušie latvieši pēc gadiem nemeklētu pazaudētos tuviniekus, lai gaisu netricinātu nenotikušo sarunu sāpes. Un vēlējums attiecas ne tikai uz aizbraucējiem! Ir vēl kāds bezgala ietilpīgs jēdziens, uz kuru uzmanību kādā sarunā man vērsa māksliniece Anita Jansone-Zirnīte: mēs par maz novērtējam to vienkāršo patiesību, ka mēs visi esam laikabiedri. Un arī tā ir kopības sajūta, kas “mūsējo” pulkā ļauj ienākt arī cittautietim un citādi domājošam. Mēs visi kopā veidojam un esam izdzīvojuši šo laiku, un arī šī pieredze ir vērtība, kas domās un sajūtās mums visiem kopā cieši, cieši jāsatur. Tās ir atmiņas, un tieši atcerēšanās ir tā cilvēciskā piepūle, ar kuru arī sākas kultūra.
Tāpēc savā Ziemassvētku laika novēlējumā es lieku vārdu – atrasties. Es novēlu atrasties saviem tuviniekiem, novēlu atrasties uz Latvijas zemes, kaut valodā vai jūtās. Vēl vairāk – novēlu izlikt tīklus un apzināti ķert tajos sev būtiskos cilvēkus, lai mīlestībā, cieņā un sirsnībā nelaistu viņus vaļā vairs nekad.
