Vispārsteidzošākā Latvijas literatūras eksportprece izrādījusies dzeja 1
“Liela mīlestība man nepiestāv…” Tā ir rinda no Madaras Gruntmanes debijas dzejas krājuma “Narkozes”. Vai apgalvojuma ačgārnums un poēzija lika jums uz mirkli apstāties ikdienišķo notikumu troksnī? Tāpat kā pie Latvijas stenda pienākušajiem Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū, kur iespēja pielaikot mēteli ar Arvja Vigula, Semjona Haņina, Ingas Gailes, arī tikko citētās Madaras Gruntmanes dzejas rindām bija daļa no atpazīstamības kampaņas, kas piedāvāja konceptu par latviešiem kā introvertu nāciju.
Latvijai tā ir arī valstiska izšķiršanās. Latvijas literatūras tulkošana, ārzemju izdevēju vizītes, dalība lielajos grāmattirgos, no kuriem īpašs būs nākamgad trim Baltijas valstīm simtgadniecēm izrādītais gods Londonas grāmattirgū būt goda viesu jeb tirgus fokusa valsts statusā, iekļauta simtgades notikumu programmā, valsts tam piešķīrusi kopumā divus miljonus eiro piecu gadu griezumā. Jebkura nozare, kurā ieplūst lielāks, vislabāk – regulārs – finansējums, piedzīvo uzplaukumu. Latvijas valsts simtgadē ir izvēlējusies lepoties ar savām grāmatām, un tā ir iespēja attīstībai arī Latvijas literatūrai.
Vienlaikus, izliekot Latvijas literatūru kā preci brīvā tirgū, nākas uz to palūkoties no citās valodās runājošu profesionāļu viedokļa. Šobrīd pasaulē bērnu literatūra ir milzīgs tirgus segments, un, pateicoties izdevniecības “Liels un mazs” ļoti profesionālajai darbībai, arī Latvija tajā ir. Šeit līdzvērtīgu lomu autoriem spēlē mākslinieki, Latvijas grāmatu mākslas potenciāls ir līdz šim nepietiekami novērtēts. Ričards Deiviss no britu izdevniecības “Parthian” man izstāsta, kā viņš izvēlējies “Neputna” izdoto dzejas krājumu – Krišjāna Zeļģa “Zvērus” (mākslinieks Klāvs Upacieris) un Eduarda Aivara “Parādības” (māksliniece Anta Pence) – autortiesības. Tieši pēc grāmatu vizuālā ietērpa! Un tikai tad sācis lasīt parindeņus, iepazīt dzejniekus dzīvajā izpildījumā.
Londonas grāmattirgū priekšā tika stādīta vēsturisko romānus sērija “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, Paula Bankovska, Osvalda Zebra, Noras Ikstenas šīs sērijas darbi ir jau izdoti vai drīzumā tiks izdoti angliski. Minētie rakstnieki piedalījās sarunā, kuras nosaukums angliski vēstīja par mākslas spēku pārvērtēt un samierināt vēsturi. Nākamgad būs iznākuši visi sērijas 13 romāni, manuprāt, tajos ir sarunu potenciāls, izlietojams ne tikai Londonas grāmttirgum. Tas patiešām varētu kļūt par vienu no simtgades notikumiem arī pašā Latvijā, izmantot šos romānus kā tiltus vai tulkus, lai no jauna kolektīvajā atmiņā vētītu nemierīgā 20. gs. pieredzi. Kā to bija pamanījis Osvalds Zebris, rakstnieku jaunatklātie fakti jau šobrīd “padara mūs čut čut iejūtīgākus pret atšķirīgo” (“Introvertu jautājumi”, “KD”, 23.03.)
Taču vispārsteidzošākā Latvijas literatūras eksportprece izrādījusies dzeja, tam vajadzētu likt sarosīties Latvijas izdevējiem, kas allaž žēlojušies par šī literatūras žanra mazajām tirāžām un jau ieplānoto nerentablumu. Arvis Viguls ierindots starp desmit interesantākajiem Eiropas dzejniekiem! Topiem un šāda veida izteikumiem es neticu principā, taču man, to dzirdot, ap sirdi ir līdzīgi kā kultūras menedžerei Ingai Bodnarjukai-Mrazauskai. Viņa teic, ka piedalīšanās grāmattirgos viņu padarījusi lepnu par Latvijas literatūru.
Atsevišķa tēma ir Latvijas krievu dzeja, mākslinieku apvienības “Orbīta” darbība. Tā nav vairs krievu dzeja, tas ir kaut kas uz robežas, kas šķiet ārkārtīgi interesanti gan lielajai krievu literatūrai, gan arī lūkojoties citos virzienos. Ārpus savas valsts dzīvojoši literāti – Londonas grāmatu tirgū šai tēmai bija veltīta pat vesela diskusija. Kā noteikt kurai nācijai autors pieskaitāms? Vai dzīvošana starp valodām rakstnieku padara jutīgāku, vai arī, kā savulaik rakstīja Josifs Brodskis, ārpusniekam sava dzimtā valoda kļūst par vienīgo dzimteni?
Kad Londonas grāmatu tirgus laikā sociālos tīklus pārplūdināja fotogrāfijas ar latviešu dzejā ietērptajiem, sākās diskusija, vai sauklis “esmu introverts” tik tiešām raksturo latviešus. Nodomāju, ka tas taču ir vienalga. Tas vienkārši liek savu esamību un piederību pasaulē ieraudzīt mazliet no cita skatpunkta. Un tas ir tieši tas, ko ar mums dara dzeja un literatūra kopumā.
