Anda Buševica: Kā atšķirt viedokli no vēstures rakstīšanas 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Pēc pēdējām krievu mākslas izstādēm Maskavā, kurās bija manāms liels pagurums bada, blokādes un citu pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ, šīs izstādes salonā liek manīt, ka tagadējā latviešu tēlojošu mākslu avangardā daudz radošā spēka, daudz gribas un liela dziņa galīgi saraut saites ar akadēmisko skolu, kuras salna latviešu mākslai ir maitājusi un laupījusi dažu labu ziedu,” mākslas recenzijā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1921. gadā raksta Uga Skulme – Rīgas grupas, mākslinieku vienības, kuras mērķis pagājušā gadsimta sākuma Latvijas mākslā bija ienest pasaules elpu un modernas tēmas, dalībnieks, vēlāk – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.
Lasot mana pirmā sajūta nav pat izlobīt rakstītā jēgu vai laikmeta kontekstu, bet gan izgaršot tekstu – tik izcila valoda ir retums, atslēgvārdi “krievu māksla”, “bads”, “blokāde”, “daudz gribas un liela dziņa” grūsta iztēli, pašpietiekami uzburot ainas.
“Pārejot uz izstādes kodolu, pie kura pierēķināmi Jāņa Liepiņa, Oto Skulmes, Sutas, Tones, Beļcovas darbi un abas skulptūras, tas jāsadala tādos, kuru tieksmes ir uz jaunas kompozīcijas, faktūras velleur’s perspektīvas un kolorīta problēmu atrisināšanu (Liepiņš un O. Skulme), un tādos, kuriem tuvāka tiekšanās pēc krāsainiem un līniju ritmiem, kuru līnijas pieskaņojas krāsu skaņai un to stiprina.”
Uga Skulme ir ne tikai mākslinieks, viņš ir izcils stāstnieks, un par to bija iespēja pārliecināties jau 2013. gadā, kad apgādā “Neputns” iznāca viņa paša sarakstītā “Atmiņu grāmata”.
“Neputns” tagad ķēries pie Ugas Skulmes recenziju apkopojuma, radījis neparasta formāta izdevumu: kartona kastē saliktas vienkāršas baltas burtnīcas, katrā no tām apkopotas attiecīgā gada (1921–1940) recenzijas.
Pirmā burtnīca ir satura, personu rādītājs, pēdējā ir ilustratīva, tajā izdevumu “Senatne un Māksla”, “Latvijas Kareivis” un citu, kuriem rakstījis Uga Skulme, attēli, kā arī recenzijās minēto darbu reprodukcijas.
Pamanījāt, šai 1921. gada recenzijā Uga Skulme vēl lieto svešvārdu “kolorīts”, bet tuvāk 1939. gadam viņš jau runās par gleznu “krāsziedu”, reizēm pat iztiekot vienkārši ar “ziedu”, un man tas šķiet ļoti veiksmīgs latviskojums.
Izcils stāstnieks Uga Skulme ir arī savās recenzijās, un tās nav tikai par māksliniekiem vai izstādēm. Uga Skulme stāsta par pasaulē notiekošo: mākslas dumpinieki sarīko citās izstādēs atraidīto darbu kopizstādi, un apskatnieks nav viennozīmīgi akcijas rīkotāju pusē.
Beļģijā piedzīvotas domstarpības starp baznīcu un mākslu – lasītājs aicināts līdzdomāt. Mākslas recenzijas Uga Skulme rakstīja arī pēc kara, “Neputna” izvēle šai gadījumā bijusi koncentrēties uz konkrētu laikaposmu, kurā top Latvijas valsts un tās māksla.
Šai laikā tiek apspriestas Brīvības pieminekļa skices, iedibināta tradīcija portretēt Valsts prezidentu, liela ir interese par latviskumu un tā etnogrāfisku izpēti.
Apkopojumā iznākušie raksti arī līdz šim nekur nav bijuši paslēpti, Latvijas Nacionālās bibliotēkas portālā “Periodika.lv” preses izdevumi, kas vecāki par 70 gadiem, brīvi pieejami internetā, taču viegli atrast tos ir vien tiem, kas zina, ko meklēt.
Tomēr nupat iznākušais recenziju burtnīcu apkopojums tapa cita impulsa ierosināts. Avīžrakstus, savas recenzijas krāt, ielīmētus albumos, esot sācis Uga Skulme pats, šo darbu turpinājis viņa dēls, mākslinieks Jurģis Skulme, izdevuma sastādītāja ir Jurģa dzīvesbiedre, mākslas zinātniece Astrīde Skulme.
Kad pirms pieciem gadiem tika nodibināta Normunda Naumaņa biedrība un tā paziņoja par nodomu turpmāk pasniegt balvu gada labākajiem kritiķiem, viens no ierosmes blakusefektiem bija aizsākušās diskusijas – kas tad īsti ir laba kritika?
Kā atšķirt kritiku no apskata, viedokli no vēstures rakstīšanas?
Kas ir tie paraugi, ar ko salīdzināties, ko uzskatīt par atskaites punktu? Vēl viena no Naumaņa fonda iniciatīvām bija izcilā teātra kritiķa eseju apkopojums 2009. gadā izdotajā krājumā “Kultūrnieze”.
Nupat izdotais Ugas Skulmes rakstu apkopojums ir vēl viens stūrakmens, arguments līdz galam vēl neizdiskutētajā tēmā – kas tad ir kvalitatīva kritika?
