No ārsta puses reakcija uz to, ka meitene cenšas ārstēties ar cita veida medicīnu, bija ļoti skeptiska un kritiska, apšaubot jebkādu pozitīvu iznākumu. Tomēr ar neatlaidību un spītu Ance pierādīja pretējo, nu iedvesmojot līdzcilvēkus un sniedzot palīdzību citiem. 0
“Es mainīju visu. Pakāpeniski, protams. Uztura ziņā kļuvu par veģetārieti (pēc četru gadu pauzes gan šobrīd atkal uzturā mēreni lietoju dzīvnieku izcelsmes produktus). Tāpat es sāku sekot dalītā uztura pamatprincipiem un, balstoties šajā uztura programmā, izveidoju arī savu plānu, pēc kura vadoties jūtos vislabāk.
Mūsu ķermeņi ir tik ļoti atšķirīgi, mūsu dzīvesveidi – dinamiski, un šis laikmets… paši netiekam tam līdzi! Tas viss prasa nepārtrauktu pielāgošanos, tāpēc ne tikai atšķiras tas, kas der katram no mums, bet arī noteiktos periodos mums pašiem nepieciešams ko pamainīt,” stāsta Ance.
Līdztekus uzturam meitene pilnībā mainīja arī savu dienas ritmu: “Es sāku iet gulēt ap desmitiem, kaut arī skolā mani gaidīja mājasdarbu jūras un parādi, taču es katru vakaru izdarīju izvēli par labu savai veselībai – es nesēdēju garas nakts stundas rakstot, es gāju gulēt, lai no rīta justos labi.”
“Ar laiku es sāku arī agri celties, lai no rīta mierīgi padzertu siltu ūdeni ar citronu, ne par ko nedomājot, un izstaipītos, izvingrotos vai izskrietu krosiņu un tad možuma pilna sāktu savu dienu. Es daudz vairāk sāku sportot, taču tie nebija konkrēti sporta veidi, viss sākās ar fizioterapiju, par kuru man ir milzīgs paldies jāsaka trenerim Raivim Aršauskim. Ar viņa palīdzību es šobrīd cilāju svarus, nevis iekustinu stīvuma pilnas locītavas. Progress ir tiešām acīmredzams!
Man arī ļoti patīk skriet, jo īpaši tad, kad esmu mājās, Latvijā. Skrienu pa Ložmetējkalna skaistajām alejām, ieelpoju meža smaržu un smaidu pretim rīta saules stariem. Šī vien ir dziednieciska saikne ar dabu. Es ticu, ka, tikai esot pie dabas vien – pļaujot zāli, grābjot lapas, laistot puķes – tu saņem milzīgu enerģiju no apkārtējās vides,” tā Ance.
