“Četrpadsmit gadu vecumā uzzināt šādu diagnozi nav viegli. Godīgi sakot, sākumā es nemaz nesapratu, ko tas nozīmēs man – kā tas mainīs manu dzīvi. Es nespēju pieņemt faktu, ka es kaut ko nevarēšu. Jau no bērnības tiktu audzināta ar domu, ka spēju visu, tāpēc man šāds liegums – pateikt visam “Nē!” un aizgriezties – bija pilnīgi nesaprotams. 0
Sākotnēji es ļoti, ļoti pārdzīvoju. Atceros, kā nokritu slimnīcā ceļos un raudāju pa visu tās koridoru. Man šķita, ka tās ir beigas visam, ko es savā dzīvē biju paredzējusi,” stāsta Ance.
Pēc diagnozes atklāšanas slimnīcā ar meiteni bija Ances ģimene. Tieši ar tuvinieku palīdzību meitene noticēja sev un tam, ka viss ir iespējams un, neraugoties uz saslimšanu, dzīve tikai sākas.
Pateicoties Ances mammai, kura, kā atklāj meitene, vienmēr ir bijusi ar vienu kāju tautas un netradicionālajā medicīnā, Ance intensīvi sāka meklēt visas iespējamās ārstēšanās metodes, kā sev palīdzēt ārpus slimnīcas un tās piedāvātās Rietumu medicīnas.
“Ārsti man būtībā piedāvāja tikai metotreksātu, kas ir izplatītākais medikaments reimatoīdā artrīta gadījumā, bet tam ir tiešām šausmīgas blaknes, sākot ar svara pieaugumu, augšanas aizturi bērniem un osteoporozi, un beidzot ar smagiem ādas izsitumiem, infekcijām, drudzi un citām blaknēm.
Šis medikaments spēj pārvērst cilvēka izskatu līdz nepazīšanai, esmu arī redzējusi dzīvus piemērus, tāpēc uzreiz pēc iznākšanas no slimnīcas apmeklēju tradicionālās Ķīnas medicīnas ārstu un arī homeopātu un pilnībā mainīju savus uztura paradumus. Tas viss notika secīgi. Mēs ķērām visas iespējas, ko vien varējām,” atklāj Ance.
