Anatolijs Danilāns: Es lienu aukstā baseinā un pat āliņģī, man patīk! 0
Mēs iepazināmies restorānā “Kombucha”, kurp abi bijām atnākuši kājām – katrs no sava pilsētas gala. Toreiz tur notika viņa lekcija par ilgu un laimīgu dzīvošanu. Arī uz šo sarunu, kas risinās viņa kabinetā Stradiņos, esam nākuši kājām. Labs fons sarunai par veselību un laimīgu mūžu. Turklāt viņš – Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gastroenterologs, pētnieks un vairāku grāmatu autors Anatolijs Danilāns – par nopietnām un sarežģītām lietām runā ar smaidu, lai – kā pats saka – vieglāk būtu teikto uztvert un saprast.
Šāds ievads ir Vijas Beinertes sarunai ar Anatoliju Danilānu. Ieskatam – īss fragmentiņš no tās.
Kad sākas vecums?
Vecums nav fizisks jēdziens. Vecums sākas, kad cilvēks pats nolemj, ka ir vecs. Ja sāk skaitīt, kad viņš mirs. Es esmu jauns. Es brīnos par saviem līdzaudžiem, kas čīkst un pīkst. Nevienam nav dots zināt, cik ilgi vēl būsi te. Tad kāpēc bēdāties par to, kas ar mani notiks rīt? Par ko man raudāt? Es izvēlos dzīvot. Tāpēc nav jāskaita gadi.
Jāskaita nevis gadi, bet svētības!
Tieši tā! Bet ir tādi, kas rēķina, cik viņiem vēl atlicis šajā saulē. Es neskaitu. Cik būs – visi mani. Tā ir dabiska lieta. Dzīvo ilgi, cepuri kuldams, un esi jauns visu mūžu!
Un vēl man ir kāda kategoriska nostāja, par ko pūlos stāstīt pa visu Latviju. Ārsts viens nevar izārstēt pacientu. Nekas nesanāks. Ārstam un pacientam jādarbojas kopā. Ir svarīgi, lai pēc sarunas ar ārstu pacients saprastu – ar acīm, prātu un sirdi –, ka es viņam patiešām gribu palīdzēt. No sirds gribu palīdzēt. Ne par ko citu es nedomāju. Ja cilvēks to saprot un mēs strādājam abi kopā, aina sāk mainīties. Ja sadarbība neveidojas, nekādas tabletes nepalīdzēs. Nodaļās bieži rāj radus un draugus, kas atnākuši ciemos, kad ārsts ir pie slimnieka. Bet es jautāju pacientam: vai gribi, lai parunājam kopā ar tavu draugu vai sievu? Man pret to nav iebildumu, visu izlemj slimnieks.
Pirms dažām dienām atnāk pie manis jauka slimniecīte: profesor, piedodiet, jūs man pirms mēneša izrakstījāt zāles, es tās nopirku, bet lietojusi neesmu. Vīrs mani rāj, kā tad tā, kāpēc es neklausot profesoru. Ziniet, ko es viņai atbildēju? Pasveiciniet vīra kungu, priecājos, ka viņš arī piedalās, bet paskaidrojiet, ka profesora Danilāna nostāja ir šāda: lietot vai nelietot zāles ir pacienta izvēle. Jūs varat tās zāles nelietot, es tādēļ nebūšu pikts. Mēģināšu vēlreiz paskaidrot, bet nepavēlēšu. Noteicējs esat jūs, nevis profesors. Atveseļošanās notiek tad, kad cilvēks pats saprot, ka viņam to vajag.
Ko jūs domājat par brīnumdiētām?
Cilvēks ir radīts ar neparasti izturīgu kuņģa zarnu traktu. Pat ar vistrakākajām diētām to sabojāt ir grūti. Var, bet grūti.
Arī ar alkoholu ne?
Alkohols – tas ir cits jautājums. Ar alkoholu, narkotikām, smagām infekcijām – jā, ar to gan var sabojāt, turklāt smagi. Bet ar ēdienu – grūti. Uzturam jābūt daudzveidīgam, ja kas nepatīk, neēd. Nevajag rēķināt kalorijas, pats redzi – ja vēderiņš krājas, tātad saldumu ir par daudz, bet kustību par maz. Otra lieta – kādreiz cer uz vienu produktu, kuru, ja lietos, kļūs ļoti vesels. PH ūdens vai krila eļļa, piemēram. Muļķības. Uzturā jābūt zivīm, olām, krējumam, pipariem, rupjai barībai, augļiem un dārzeņiem. Nav obligāti jāēd regulāri. Regulāri ēsti vajag tiem, kam patīk kārtība. Tiem tad es saku: ēdiet 9, 12, 16 un 18.30, jo tad viņi labāk ievēros manis teikto. Bet ir cilvēki, kam regulāra ēšana ir dzīves mokas. Sieva no rīta dzen man iekšā ēdamo, bet man negribas. Tad es saku: neēdiet no rīta, ēdīsiet, kad sagribēsies, tikai naktī gan ne, naktī ēst nav labi. Ir jāsaprot otrs cilvēks.
Pirms gada nāca klajā jūsu grāmata “Jaunas un vecas ziņas par laimīgu dzīvošanu”. Ko pats darāt, lai dzīvotu ilgi un laimīgi?
Daru visu. Runājot ar jums, smaidu, jūtos apmierināts, jūs man patīkat. Mēs labi pavadām laiku. Vēl es daudz staigāju, dziedu savā nodabā, akordeonu spēlēju.
Arī kāzās?
Kāzās gan vairs ne. Pirms dažiem gadiem es kādā televīzijas konkursā pirmo vietu ieguvu. Neesmu mūziķis, publiku paņēmu ar sirsnību. Bet kādreiz man patika kāzās spēlēt. Un mani labprāt aicināja. Pirmkārt, es nekad nepiedzēros, man jau kopš bērnības mācība bija. Muzikantam taču klāt nesa, bet es – nē, nē, man nevajadzēja. Un, otrkārt, es spēlēju ar izjūtu. Dziedāju varbūt nepareizi, bet jautri, cilvēkiem patika. Un vēl kāzās bija daudz meiteņu. Dzer jaunieši bieži vien tāpēc, lai tiktu pie skuķa. Drošāk lai būtu. Muļķības. Es dabūju labākos skuķus kāzās. Vienīgais, kas nedzēris. Stāv čangaļu puiši, lieli un sareibuši, bet skuķi uz viņiem neskatās, lien pie mazā Danilāna runāties.
Dzeršana Latvijā ir smaga lieta. Latvijā nemāk dzert. Aknas nodzer, mums nodaļas pilnas. Sirdis sabeidz dzeršanas dēļ. Nesen apglabājām sievas brāli, daļēji dzeršanas dēļ, jaunāks bija par mani.
Vai jums ir vaļasprieki?
Viens mans vaļasprieks ir peldēšana – es lienu aukstā baseinā un pat āliņģī, man patīk. Tas mana rakstura dēļ – man bija grūti, tāpēc to vajadzēja, bet, kad ielīdu, iepatikās. Bet vai tagad visiem vajadzētu līst āliņģī? Nē, es tā nedomāju. Kas man patīk, to daru, bet nepopularizēju, ka visiem Latvijā tā vajadzētu. Staigāt – jā! Saulītē pabūt – jā! Normāli ēst – jā! Smaidīt bieži – jā! Smadzenes trenēt, visādas spēles spēlēt vai mīklas minēt – jā! Bet āliņģī mērkties – kam patīk.
Ko varat novēlēt mūsu lasītājiem ?
Lai mēs visi Latvijā nebūtu tik norūpējušies un drūmi no vaiga. Skatos – ārzemju cilvēki smaidīgi, biežāk runā par to, kas viņiem patīk, nevis par to, kas nepatīk. Varbūt viņiem makā par kādu eiro vairāk, bet ne jau tas padara cilvēku laimīgu. Nāciet kopā, runājieties viens ar otru! Neapskaudiet viens otru! Tā ir stulba sajūta, jo ciet jau tu pats, nevis tas, ko tu apskaud, viņš nemaz nezina, ka tu viņu skaud. Kam tas vajadzīgs? Priecājieties par to, kas jums ir, un novērtējiet to!
Pilnu sarunu ar Anatoliju Danilānu lasiet žurnāla “Mājas Viesis” jaunākajā numurā vai tā elektroniskajā versijā.
