“Cilvēki pie šādas domas nenonāk tāpat vien.” Anastasijas ilgais ceļš pie ģimenes 1
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Īstos vārdus, kā iedrošināt uzņemt savā ģimenē bērnu, kas palicis bez bioloģisko vecāku aprūpes, atrast nevaru. Bet, ja esat apsvēruši šo domu, tas jau ir sākums bērna uzņemšanai ģimenē. Cilvēki pie šādas domas nenonāk tāpat vien, tam vienmēr būs kāds iemesls. Katram savs. Es ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un kā tas ir paredzēts,” saka Laura Brālīte, kura nu jau gadu ir mamma astoņgadīgajai Anastasijai.
“Jau tad, kad vēl mācījos skolā, teicu: ja vien man būtu tāda iespēja, labprāt adoptētu bērnus, kam nav vecāku. Un man allaž bērni ļoti patikuši,” atceras Laura. Vēlāk, kad apprecējās, bet mazulis nepieteicās, Laura ar vīru Edgaru sāka apspriest adopcijas iespējas.
Kaut ārpusģimenes aprūpē Latvijā ir tūkstošiem bērnu, bet sociālās aprūpes iestādēs ilgstoši dzīvo vairāki simti, tas nebūt nenozīmē, ka adoptētājiem viegli tikt pie mazuļa. Pirmkārt, juridiski brīvu bērnu nav daudz, otrkārt, ir liels pieprasījums tieši pēc maziem bērniņiem. Tāpēc, kaut sākumā Brālīšu ģimene gribēja mazuli līdz divu gadu vecumam, pēc tam jau viņi pieļāvuši domu, ka varētu ņemt arī bērnu līdz četru gadu vecumam.
“Taču adoptētāju rinda uz maziem bērniem virzās lēni. Turklāt piedāvājumos, ko mums sūtīja, aicinot iepazīties ar bērniņiem, bija redzams, ka vesels nav neviens. Ja gadījās kāds, ar ko gribējās iepazīties, allaž bija vairāki gribētāji. Bāriņtiesā mums teica: lai gatavojamies uz to, ka var nākties gaidīt vairākus gadus, ja gribēsim tieši mazu un veselu.”
Satika un nespēja aizmirst
Tāpēc ģimene aizbrauca uz fonda “Plecs” rīkotu pasākumu, kurā bez vecāku aprūpes palikuši bērni varēja satikt savus potenciālos vecākus. Tur bija dažādas kopīgas aktivitātes. Interesanti, ka sākumā ne Laura, ne Edgars Anastasiju nemaz neievēroja, jo meitene viena pati klusu sēdēja pie galda un zīmēja.
Taču pāri uzrunāja Anastasijas audžuvecāki. Viņi, būdami jau cienījamos gados, meiteni bija paņēmuši no bērnunama, kur no bioloģiskās ģimenes meitene nokļuva pusotra gada vecumā. Audžuvecāki bija apņēmības pilni atrast Anastasijai ģimeni ar gados jauniem vecākiem. Tāpēc meitenīte zināja, ka kādu dienu dosies dzīvot pie mammas un tēta.
“Sākumā nesapratām, kāpēc šie cilvēki mums uzdod konkrētus un privātus jautājumus, piemēram, par mūsu dzīves apstākļiem,” smej Laura. “Pēc tam gan viņi mums paskaidroja, ka gribējuši apdomīgi izraudzīties Anastasijai ģimeni, nevis atdot viņu kuram katram. Tajā konkrētajā pasākumā mēs gan bijām vienīgie potenciālie adoptētāji. Visi pārējie bija audžuvecāki ar bērniņiem.”
Vēlāk vakarā bija aktivitātes spēļu istabā, kur Anastasija gan bijusi enerģiska: daudz skraidījusi un rotaļājusies. “Tad arī viņu pamanījām,” atceras Laura.
“Tomēr nekāda klikšķa nebija. Varbūt tāpēc, ka nebija tik maza, kā bijām iedomājušies. Taču, kad braucām mājās, vīrs teica, ka Anastasija viņam iepatikusies. Vēlākajās dienās vīrs katru dienu teica, ka viņam daudz par šo meitenīti jādomā. Tā nu sanāca, ka vīrs bija lielākais iniciators. Kopā nolēmām, ka jābrauc iepazīties tuvāk.”
Ceļš bija tāls, jo Brālīši ir ventspilnieki, bet Anastasija tobrīd dzīvoja Daugavpilī. Lai iepazītos kārtīgi, Laura un Edgars ciemojās piecas dienas. “Anastasijai nebija ne jausmas, kāpēc esam atbraukuši. Audžuvecāku pieredze ir liela; viņi zināja visu – kā runāt, ko teikt, lai iepazīšanās būtu veiksmīga un lai nebūtu sāpīgi, ja nu mēs gadījumā Anastasiju neizvēlētos.
Anastasijai teica, ka mums Daugavpilī ir darba darīšanas, bet audžuvecāku ģimene mums parādīs Daugavpili, jo nekad tur neesam bijuši. Tikai pirms braukšanas prom jautājām, vai viņa gribētu dzīvot kopā ar mums. Anastasija bija ar mieru, taču pagāja vēl vairākas nedēļas, kamēr nokārtojām visu, lai viņa varētu būt pie mums. Mūsu ģimenē Anastasija ienāca pagājušā gada 6. novembrī.”
Ne tikai vieglas dienas
Kā Laura un Edgars gatavojās Anastasijas ienākšanai ģimenē?
“Gatavojāmies ļoti. Tagad pat smieklīgi atcerēties,” atbild Laura. “Piemēram, Anastasija bija teikusi, ka gribētu savā istabā lillā toņus un zvaigznes pie griestiem. Sapirkām viss kaut ko. Par vienu no pasūtītajām mantām Anastasija jau pēc pāris dienām pateica, ka nav vajadzīga un varot uzdāvināt kādam citam. Mēs bijām pārspīlējuši, pārcentušies.”
Laura arī atklāj, ka Anastasijas iedzīvošanās ģimenē nebūt nav bijusi viegla. Realitāte nav atbildusi pāra sapņiem un iedomām. Piemēram, ir tikai dabiski domāt un cerēt, ka bērns beidzot atradis mammu un tēti, būs ļoti priecīgs un laimīgs. Taču Anastasija pozitīvas emocijas nemēdz izrādīt. Negatīvas gan.
“Sākumā Anastasija iejutās ātri, taču tad sākās tāda uzvedība, kādu nebijām gaidījuši. It kā pārbaudīja robežas. Pirmie trīs četri mēneši prasīja lielu izturību. Tagad ir vieglāk, taču pierīvēšanās un pielāgošanās laiks joprojām turpinās,” stāsta Laura.
To, ka viss nebūs tikai skaisti un viegli, Brālīšiem bija teikuši jau Anastasijas audžuvecāki, kuri arī tagad joprojām gatavi sniegt atbalstu un padomu. “Vēlos viņiem pateikt lielu paldies, viņi ir brīnišķīgi cilvēki!” teic Laura.
Konsultācijas ģimene saņēmusi arī bāriņtiesā un Kuldīgas atbalsta centrā “Airi”. Laura izmantojusi arī psihologa palīdzību un piedalījusies fonda “Plecs” rīkotās atbalsta grupas aizbildņiem, audžuģimenēm un adoptētājiem nodarbībās. Fondā “Plecs” Brālīšiem ir arī mentore, kurai allaž var lūgt padomu. Arī Anastasijai bija psihologa konsultācijas un smilšu terapijas nodarbības.
“Par atbalsta trūkumu nevaru sūdzēties,” saka Laura. “Taču man pašai bija grūti prasīt un pieņemt no kāda palīdzību. Jāmācās pieņemt, ka tev var palīdzēt, turklāt bez maksas.”
“Dzīvojam ar gaišām domām”
Toties jaunajiem vecākiem prieks, ka skolā gan Anastasijai, kura nu jau ir otrklasniece, klājas labi. “Ar to mums ir ļoti paveicies: skolā grūtību nav. Nav gan tā, ka labās sekmes ir pašsaprotamas, daudz arī kopā darām un trenējamies, tomēr Anastasijai padodas arī patstāvīga mācīšanās,” atzīst Laura.
Neraugoties uz grūtībām, kas dažkārt rodas, Laura ir pārliecināta: Anastasijas ienākšana ģimenē ir liela vērtība. “Mēs esam svarīgi viņai, un viņa ir svarīga mums. Tā ir tā vērtība,” saka Laura. “Gribam palīdzēt viņai izaugt par labu un izglītotu cilvēku.”
Anastasija sauc Lauru par mammu un Edgaru par tēti, kaut juridiski viņi pagaidām vēl ir meitenes aizbildņi.
Anastasija ir no tiem bērniem, par kuru veselību vecākiem būs jātur īpaša rūpe. Jau agrā bērnībā meiteni bija skārusi smaga slimība, kas nu pārvarēta, tomēr nepieciešamas regulāras medicīniskās pārbaudes.
“Ja es nebūtu vispirms runājusi ar audžuvecākiem un iepazinusies ar Anastasiju un man atsūtītu tikai aprakstu par viņu, nekad nepiekristu viņu uzņemt savā ģimenē,” neslēpj Laura.
“Jo apraksts bija biedējošs, turklāt daudz kas tajā man kā cilvēkam, kas nav mediķis, nebija saprotams. Taču audžuvecāki mums visu sīki izstāstīja, mūs iedrošināja un uzmundrināja. Tāpēc dzīvojam ar gaišām domām un ceram, ka viss būs kārtībā.”
Aprūpes iestādēs – tikai desmitā daļa bāreņu
Laura un Edgars Brālīši ir tikai viena no ģimenēm, kas izlēmuši dot mājas bērnam, kas palicis bez bioloģisko vecāku aprūpes. Kopumā Latvijā šā gada sākumā vairāk nekā 6000 bērnu dzīvoja ārpus savas bioloģiskās ģimenes.
Taču aprūpes iestādēs viņi paliek aizvien retāk. 2018. gadā iestādēs dzīvoja 1037 bērni, bet šā gada oktobrī tā sauktajos bērnunamos bija 506 bāreņi un bez vecāku aprūpes palikušie bērni.
Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas vecākā eksperte Rita Paršova “Latvijas Avīzi” informē, ka aprūpes iestādēs šobrīd pārsvarā ir bērni vecumā no 13 līdz 17 gadiem, kuriem turklāt bieži ir uzvedības traucējumi un atkarības problēmas.
Valsts sociālās aprūpes centros atrodas 78 bērni, kam ir smagi funkcionāli traucējumi. R. Paršova piebilst, ka pusaudži bieži vien izvēlas palikt iestādē, nevis doties, piemēram, uz audžuģimeni.
Lai vēl vairāk bērniem atrastos ģimene, ministrija sākusi informatīvu kampaņu “Es gribu savas mājas!”. Ģimenēm, kas uzņem savā ģimenē šādus bērnus, vajadzīgs arī atbalsts, lai grūtībās viņi nebūtu vieni. Tāpēc jau 2018. gadā visā Latvijā izveidoti 18 ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri.
“Rūpes par mūsu īpašajiem bērniem nav sprints, bet maratons ar daudz izaicinājumiem ceļā,” tā šādu centru nepieciešamību skaidro Rīgas atbalsta centra “Tilts” vadītājs Kaspars Prūsis.
Centrus finansē no valsts budžeta, taču tos dibina nevalstiskas organizācijas. Piemēram, jau pieminētais fonds “Plecs” arī dibinājis vienu no šādiem centriem, kur ģimenes var saņemt psihologa, smilšu un mākslas terapijas pakalpojumus, mentoringa programmu, kā arī, piemēram, auklītes un konkrētu ārstu speciālistu pakalpojumus.
Lai veicinātu bērnu un potenciālo vecāku tikšanos, centrs regulāri rīko satikšanās pasākumus, kādā savu ģimeni satika arī Anastasija.
“Cilvēcisks kontakts bieži vien maina domas, un ģimenes uzņem lielāka vecuma, skaita vai atšķirīga veselības stāvokļa bērnus, nekā plānojuši iepriekš. Līdz šim esam noorganizējuši 28 pasākumus visā Latvijā, kuriem pateicoties katrs sestais bērns nonācis ģimenē, lielākoties – bērni vecumā virs desmit gadiem,” atklāj atbalsta centra “Plecs” vadītāja Zane Karele. Kovida pandēmijas dēļ šobrīd šādi pasākumu gan nenotiek.
Gan satikšanās pasākumi, gan pakalpojumi ģimenēm tiek apmaksāti par saziedotiem līdzekļiem, piemēram, 2017. gadā akcijā “Dod pieci” saziedotie līdzekļi – 372 644,88 eiro – tika pamazām tērēti četrus gadus. Nu gan finansējums iztērēts, tāpēc “Plecs” cer uz jauniem ziedojumiem, lai darbu varētu turpināt tikpat plašā apjomā kā līdz šim.
Labklājības ministrija aicina ikvienu, kurš vēlas iegūt vairāk informācijas par audžuģimenes, viesģimenes, aizbildņa vai adoptētāja statusu apmeklēt vietni www.lm.gov.lv/lv/gimene–un–berni–1 vai vērsties bāriņtiesā.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Labklājības ministriju
