Anastasija Udalova: DLRR valstij nelūdz dāvanas un neprasa ziedojumus, bet palīdzību, par kuru esam gatavi samaksāt 0
Vēl tikai pirms mēneša AS “Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcai” (DLRR) bija lieli plāni tālākai attīstībai. Pērn ražotnes modernizācija ieguldīts pusmiljons eiro, šogad bija plānots ieguldīt vēl aptuveni miljonu, kā arī attīstīt jaunus tirgus un pakalpojumus.
Krievijas iebrukums un karš Ukrainā visiem plāniem pārvilcis svītru. Palīdzēt varētu valsts eksporta garantijas vai aizdevums apgrozāmiem līdzekļiem, taču vismaz pagaidām valsts ALTUM personā DLRR sūta “vienu māju tālāk”.
Par to, kāda ir pašreizējā situācija uzņēmumā un kādas ir tā nākotnes perspektīvas saruna ar DLRR padomes priekšsēdētāju Anastasiju Udalovu.
Šobrīd DLRR no iecerēm par ražotnes tālāku paplašināšanu nācies atteikties. Vēl vairāk – ir bažas, ka, nesaņemot valsts atbalstu, var nākties atlaist pusi strādājošo. Cik zināms, arī lūgums pēc valsts atbalsta pagaidām nav radis dzirdīgas ausis (saruna notiek 18.martā). No kādiem plāniem īsti var nākties atteikties?
Attiecībā uz šo gadu mums bija grandiozi plāni. Rūpnīcai šogad ir 155 gadu jubileja. Visu šo gadu laikā tā nav mainījusi savu profilu, un, kas ir zīmīgi, neviena kara laikā, nekādu politisko perturbāciju dēļ, tā nav apstājusies ne uz dienu.
Mums bija un joprojām ir plāns par Eiropas mēroga zīmola maiņu jeb rebrendingu, bija plānota liela kampaņa darbinieku piesaistei un rūpnīcā pārstāvēto profesiju popularizēšanai Latvijā.
Gribējām uzņemties šo lomu, jo rūpnīcai bija liela vajadzība pēc speciālistiem – konstruktoriem, inženieriem, dzelzceļa nozares profesionāļiem, kuri lielākoties diemžēl nevēlējās braukt strādāt uz Daugavpili. Profesionāļu trūkums bija jūtams diezgan ilgu laiku, taču pēdējo divu gadu laikā mums izdevās piesaistīt vairāk nekā divdesmit speciālistus no Ukrainas.
Pēc 2014.gada notikumiem Ukrainā jau pārorientējāmies no Krievijas tirgus uz Eiropu, sertificējamies Deutsche Bahn (Vācijas dzelzceļš), strādājām ar Poliju, Lietuvu, Vāciju, Ukrainu, un viens no mūsu lielākajiem klientiem – savas jomas vadošais uzņēmums “Metinvest”, bija tieši no Ukrainas.
Šobrīd šis uzņēmums mums ir parādā teju deviņus miljonus eiro (8 229 550 EUR), jo, sākoties karadarbībai, visi starptautiskie naudas pārvedumi Ukrainā ir bloķēti un uzņēmums nevar veikt ar mums norēķinus par jau paveikto darbu. Te nu mēs esam…
Vai ir iespējama situācija, ka, karam Ukrainā beidzoties, “Metinvest” ar DLRR nevarēs norēķināties finanšu resursu trūkuma dēļ?
Šajā ziņā pamata satraukumam nav. “Metinvest” ir gatavi sniegt garantiju, ka, līdzko būs iespējams pārskaitījumu veikt, tas arī tiks izdarīts. “Metinvest” ir lielākais Ukrainas uzņēmums ar vairākām rūpnīcām visā Ukrainas teritorijā, un puse no tām darbojas joprojām.
Pēc kara beigām mums Ukrainā būs arī daudz citu iespēju. Krievijas un Baltkrievijas piegādātāju un ražotāju Eiropas tirgū vairs nebūs, tāpēc, ņemot vērā atšķirīgo dzelzceļu sliežu platumu Eiropā un Austrumeiropā, mūsu rūpnīca būs gandrīz vienīgais palīgs Ukrainas dzelzceļam tā infrastruktūras un visa ar to saistītā atdzīvināšanā un izbūvēšanā no jauna.
Tātad tīri teorētiski problēmu nav, bet kā ir praksē?
DLRR ir vajadzīgi apgrozāmie līdzekļi naudas plūsmas nepārtrauktības nodrošināšanai, lai rūpnīca varētu turpināt darbu un spētu samaksāt darbiniekiem algas. Turklāt līdzekļi nepieciešami arī rūpnīcas tālākai attīstībai.
Droši vien ne viens vien Latvijas iedzīvotājs būs ievērojis, ka no veikalu plauktiem izņemtas Krievijā un Baltkrievijā ražotās preces. Tieši tāds pats process notiek arī visās pārējās nozarēs. Tas, savukārt nozīmē, ka, vismaz mūsu gadījumā, šis ir arī iespēju laiks.
Valstīs, kurās agrāk nestrādājām, kā, piemēram, Horvātijā, Ungārijā, Bulgārijā, DLRR varētu ieiet ar savu produkciju un pakalpojumiem, ja vien rūpnīcai būtu eksporta kredīta garantijas (eksportētājs veic piegādes ārvalstu pircējam ar ALTUM garantijas segumu – aut.).
Varbūt tas skanēs naivi, taču, no malas raugoties, situācijai nevajadzētu būt bezcerīgai. Viens no lielākajiem Ukrainas attiecīgā profila uzņēmumiem “Metinvest Group” ir gatavs sniegt DLRR garantijas vēstuli par nepilniem deviņiem miljoniem eiro, pēc publiski pieejamiem datiem DLRR 2020.gadā strādāja ar 39,7 miljonu eiro apgrozījumu un 2,4 miljonu eiro lielu peļņu, tātad, ņemot vērā pašreizējo situāciju, jūs varētu kvalificēties valsts atbalstam. Kaut vai lūdzot ad-hoc atbalstu aizņēmuma saņemšanai. Kas jums traucē vērsties pēc palīdzības pie valdības?
Ar šādu jautājumu pie valdības jau vērsāmies …
Un kāda bija atbilde?
Mums nav atbildes. Pirmo reizi pie valdības vērsāmies 2.martā un saņēmām atbildi no Valsts kancelejas, ka par galveno institūciju atbildes sniegšanā nozīmēta Ekonomikas ministrija. Taču līdz pat šim brīdim neviens ar mums nav sazinājies. Varbūt tādēļ, ka ekonomikas ministrs visu šo nedēļu atrodas atvaļinājumā… Tā kā nevienu absolūti neinteresēja un neuztrauca tas, kas ar mums notiek, uzrakstījām atklāto vēstuli.
Varbūt jūsu prasītais atbalsts Ekonomikas ministrijai šķita nesamērīgi liels?
Lūdzām eksporta kredīta garantijas uz jaunām valstīm, kurās iepriekš neesam strādājuši, un kas DLRR ļautu iegūt jaunus eksporta tirgus. To iegūšana, neapšaubāmi, dotu labumu arī valstij. Turklāt, kā zināms, par eksporta garantiju ir jāmaksā, tā nav dāvana. Mēs esam gatavi maksāt.
Kā citu atbalsta variantu lūdzām aizdevumu, par kuru arī esam gatavi maksāt. Vai arī lūdzām faktoringu, ko var nodrošināt, ņemot vērā mūsu klienta “Metinvest Group” parādu. Par to arī ir jāmaksā, un esam gatavi to darīt. Šādā situācijā tas, ka dažs medijs mūs nosauca par “šantāžistiem”, bija ļoti negodīgi un prasti.
Esam visus šos gadus godīgi maksājuši nodokļus, pēdējos desmit gados valstij nodokļos nomaksāti 28,593 miljoni eiro, un, manuprāt, ir tikai loģiski, ka brīdī, kad rūpnīcai vajadzīgs atbalsts, par kuru noteiktajā kārtībā esam gatvi samaksāt, valsts to arī sniegtu.
Būtībā aktualizējas tas pats jautājums, ko ne viens vien uzņēmējs jau uzdeva Covid-19 pandēmijas laikā. Proti, kas tad ir labāk – nepalīdzēt, un tādējādi “nogremdēt” uzņēmumu, vai palīdzēt, un arī nākamajos gados gūt nodokļu ieņēmumus valsts budžetā.
DLRR valstij nodokļos nomaksātā summa ar katru gadu auga, jo palielinājās apgrozījums. Jāsaprot, ka mums Ukrainas valstij un tās iedzīvotājiem būs jāpalīdz arī turpmāk, tātad, lai spētu šo palīdzību sniegt, mums visiem arī vairāk jāpelna. Jo no kurienes rodas finansējums atbalstam? No uzņēmēju un iedzīvotāju nodokļos samaksātās naudas.
Ja pēc Krievijas un Baltkrievijas aiziešanas no Eiropas tirgus DLRR spētu ieņemt jaunu nišu, tad arī mūsu nodokļos iemaksātās summas ievērojami augtu. Bet, kā jau iepriekš minēju, tam nepieciešamas eksporta garantijas uz jaunām valstīm. Diemžēl rodas iespaids, ka valdība nevēlas domāt pāris soļus uz priekšu.
Kā zināms, ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, kurš vismaz publiski vienmēr iestājas par atbalstu uzņēmējiem, pagājušajā nedēļā atradās atvaļinājumā. Varbūt DLRR vēstule līdz ministram nemaz nenonāca un nogūla kāda vidējā posma ierēdņa atvilktnē?
Spriežot pēc tā, ka nekādas reakcijas no Ekonomikas ministrijas puses uz to nav, drīzāk jau miskastē…
Varbūt EM nereaģē, jo attiecībā uz sadarbību ar Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem, uzņēmēji jau kopš 2014.gada tikuši brīdināti, ka tas ir augsta riska tirgus…
Esam ņēmuši šo risku vērā un par to arī nerunājam. Patiešām, 10 līdz 15% no mūsu klientiem bija no Krievijas. Un tas ir risks, kuru mēs, kā bizness, uzņēmāmies un esam gatavi segt.
DLRR vispār nav runājis par zaudējumiem Krievijas kontekstā. Turklāt savu “mājas darbu” esam izpildījuši. Uzņēmums no 2014.gada pārorientējās, Eiropā sertificējāmies “Deutsche Bahn”, paplašinājām savu klientu loku arī citās Eiropas valstīs.
Tiešām gribētos ticēt, ka ekonomikas ministrs būs atpūties un ideju pilns, kā reāli palīdzēt uzņēmējiem. Man ir lielas cerības uz Finanšu ministriju un finanšu ministru Reira kungu, kurš dotajā brīdī un situācijā izskatās visprofesionālākais no ministriem jomās, kas skar uzņēmējdarbību.
Kāpēc tāds vērtējums?
DLRR ir lielākais šāda profila uzņēmums Baltijas valstīs un vienīgā rūpnīca Eiropā, kas spēj veikt pilna cikla remonta darbus. Šai ziņā esam unikāli. Un tomēr satiksmes ministrs Linkaiša kungs visus šos gadus nav licies ne zinis, ka Latvijā ir tāda rūpnīca.
Arī Ekonomikas ministrija uz DLRR lūgumu šajā tiešām grūtajā situācijā nereaģē. Tādēļ visas cerības uz Reira kungu, kurš, tomēr interesējas un līdz kura acīm, cik zinu, mūsu vēstule tomēr ir nonākusi.
Piekritīsiet, ir atšķirība starp strādājošu uzņēmumu, kurš valsts budžetā maksā nodokļus un uzņēmumu, kurš spiests atlaist darbiniekus, kuriem no šīs pašas nodokļu naudas būs jāmaksā bezdarbnieku pabalsti…
Reira kungs tiešām izprot uzņēmēju situāciju, līdzīgi kā Finanšu ministrijas padotībā esošais Valsts ieņēmumu dienests. Kad pašreizējo notikumu kontekstā lūdzām VIDam atlikt DLRR nodokļu maksājumu, VID to mums arī piešķīra.
VID patiešām palīdz – uz visiem jautājumiem atbild, konsultē, un, lai cik tas dīvaini varbūt arī kādam liktos, mums patiešām nav nekādu pretenziju pret VID.
Ceru, ka Finanšu ministrijā paskaitīs un parēķinās, cik valsts arī turpmāk varēs iegūt nodokļos, ja rūpnīca paliks un attīstīsies. Šis tiešām ir moments, kad, izglābjot rūpnīcu, nākotnē varam iegūt daudz vairāk.
Pieņemsim, ka īstenojas ļaunākais scenārijs un DLRR ir spiesta atlaist sākumā 300 darbiniekus, pēc tam vēl 300 un rūpnīcu “iesaldēt”. Kāda varētu būt reakcija Daugavpilī uz to, ka viens no reģiona lielākajiem privātajiem darba devējiem spiests pārtraukt darbību, jo laikus nav bijis valsts atbalsta? Vai nevarētu būt tā, ka cilvēki secinās – mums nepalīdz tādēļ, ka tā ir Daugavpils?
Domāju, tieši tā arī ir. Mums nepalīdz tādēļ, ka esam Daugavpilī. Jo tas ir tālu, tas nevienu neinteresē. Par Latgali diemžēl galvenokārt atceras vien priekšvēlēšanu laikā, kad nepieciešamas vēlētāju balsis un plusiņš biļetenā.
Tad jau jums jānoturas vien nepilns pusgads, vēlēšanas jau ir rokas stiepiena attālumā!
Diemžēl gaidīt mēs nevaram. Rūpnīcai katrs mēnesis izmaksā miljonu, un tas jau būs pārāk dārgi. Ja raugāmies uz situāciju no valstiska viedokļa, tad, manuprāt, situācija, kad 600 cilvēki paliks bez darba, valstij izmaksās daudz dārgāk nekā laikus sniegts atbalsts. Turklāt nevar aizmirst, ka Latgalē ir valstī vislielākais bezdarba līmenis.
DLRR strādā 642 darbinieki, bet vēl apmēram pusotrs tūkstotis cilvēku apkalpo rūpnīcu. Kad nebūs vairs rūpnīcas, arī viņiem vairs nebūs darba. Tāpat visiem šiem cilvēkiem ir ģimenes, tātad reālā ietekme būs vēl daudzkārt lielāka. Varbūt paraudzīsimies uz situāciju arī no šī skatu punkta?
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits nesen izteicās, ka sliktākā scenārija gadījumā VAS “Latvijas dzelzceļš” var zaudēt 82 – 85% kravu. Tas, savukārt, nozīmē, ka arī šai valsts akciju sabiedrībai var nākties domāt par darbinieku atlaišanu, bet Daugavpils dzelzceļa mezgls ir lielākais valstī. Vai gadījumā, ja rūpnīcai izdosies pārvarēt pašreizējo situāciju, esat domājuši arī par darba piedāvājumu vismaz daļai šo cilvēku?
Ja varētu “uzaudzēt” sev jaunus tirgus, mēs rastu arī iespēju kā pārprofilēt lielu daļu bijušo “Latvijas dzelzceļa” darbinieku. Ja DLRR būtu vismaz kaut kāda komunikācija ar mūsu nozares ministru, kopīgi varētu arī rast risinājumus, bet, kā jau minēju, ministrs izliekas, ka mūsu rūpnīcas nav.
Tanī pašā laikā DLRR ir ļoti liels potenciāls. Piemēram, varam ražot arī daudz ko no Aizsardzības ministrijai nepieciešamā, tādējādi šos ražojumus nevajadzētu pirkt no citām valstīm, un naudiņa paliktu Latvijā.
Rūpnīcai attīstoties, varētu nodrošināt jaunas darba vietas gan pašu iedzīvotājiem, gan arī pieņemt darbā no Ukrainas atbraukušos cilvēkus. Tāpat mēs varētu ražot Daugavpilij nepieciešamos tramvajus, kas līdz šim tika iepirkti no Krievijas. Tā kā iespēju ir daudz.
Jūs minējāt, ka viens no iemesliem, kādēļ jūs “neredz” ir tas, ka Daugavpils ir tālu, bet vai nav tā, ka ALTUM vadās arī no reputācijas riskiem? Es domāju bijušā LDz vadītāja Uģa Magones lietu un viņa saistību Oļegu Osinovski? (”Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas” akcionāri ir Igaunijas dzelzceļa uzņēmumi “Skinest Rail” un “OÜ Lokomotiiv Investeeringuud”, kuru patiesais labuma guvējs ir Igaunijas uzņēmējs Oļegs Osinovskis – aut.)
Runājot par ALTUM, tad šī organizācija tieši tā arī saka. Taču, es ļoti atvainojos, mūsu valstī joprojām darbojas nevainīguma prezumpcija, to neviens vēl nav atcēlis.
Mēs esam izgājuši AML (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jautājumi) gan Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā (CEFLA), gan bankās, gan LIAA, vienīgi ALTUM ne.
Kāds ir pamatojums?
Tāda nav. Turklāt “Skinest Rail” izgājusi AML Igaunijas “KredEx” (Latvijas ALTUM analogs), vēl vairāk, “Skinest group” izgājusi arī NATO drošības pārbaudi, jo viens no tās uzņēmumiem strādā arī šajā sektorā. Tā kā AML pārbaudes esam izgājuši visur, vienīgi ALTUMā nē.
Diemžēl mūs valstī nav regulējuma, pēc kura ALTUM lēmumu varētu apstrīdēt Administratīvajā tiesā.
Tātad, ja ALTUM atsaka valsts atbalsta sniegšanu, tālāka ceļa nav?
Tieši tā, jo lielāko daļu valsts atbalsta programmu apkalpo tieši ALTUM. Diemžēl jāsecina, ka vārds “apkalpo” šai valstij piederošajai finanšu institūcijai, kuras uzdevums, starp citu, ir arī sniegt atbalstu uzņēmējiem un veicināt eksportu, nav skaidrs.
Ir iespaids, ka ALTUM uzvedas kā kaut kāda privātbanka, kura uzskata, ka bez kāda izskaidrojuma un pamatojuma var pieņemt sev vien saprotamus lēmumus. Valstī spēkā esošie normatīvie akti neparedz, ka uzņēmējs var prasīt izskaidrojumu ALTUM lēmumiem.
Ja paraugāmies uz mūsu kaimiņvalsti Igauniju, tad tur valdība saprot, ka ir priekš tam, lai apkalpotu sabiedrību, nevis sabiedrība domāta, lai apkalpotu valdību vai ierēdniecības aparātu. Tā, manuprāt, ir mūsu lielākā problēma.
Ja šāda mēroga uzņēmums lūgtu palīdzību Igaunijā, tiktu sasaukta Ministru kabineta sēde un jautājumu atrisinātu. Atcerēsimies, kā Covid-19 laikā pie Igaunijas valdības pēc palīdzības vērsās “Tallink”, un valsts uzņēmumu izglāba. Tagad “Tallink” turpina perfekti strādāt un maksā vēl lielākus nodokļus, nekā pirms pandēmijas.
Vēlreiz uzsveru: mēs nelūdzam dāvanas, neprasām ziedojumus vai kaut kādas nodokļu maksātāju naudas izmantošanas iespējas. Mēs lūdzam palīdzību, par kuru normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā esam gatavi samaksāt. Dodiet mums iespēju strādāt!
Kādas vēl ir iespējas? Aizņēmums komercbankās?
Nevienai komercbankai Ukrainas “Metinvest Group” garantijas vēstule par 8,2 miljoniem eiro neko nenozīmēs, jo ir karš. Tāpēc arī ir valsts, kura var mums sniegt šīs eksporta garantijas un kura atbalsta Ukrainu.
Es tiešām nesaprotu, kādēļ pret lielu ražotāju ir šāda attieksme. DLRR nepieciešami līdzekļi attīstībai. Mēs varētu ieiet jaunos tirgos un pārņemt tos klientus, kurus iepriekš dzelzceļa jomā apkalpoja Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumi. Nepieciešamas vien eksporta garantijas, jo ar to palīdzību iespējams startēt konkursos, kuros ir kāds atliktais maksājums vai faktorings.
Piemēram, Polijā šī valsts atbalsta sistēma ļoti labi strādā. Tur nav arī nekādu divu miljonu limita – jo vairāk jūs strādājat, jo vairāk eksportējat, jo vairāk naudas nonāk Polijā. Tāpēc mēs, piemēram, Vācijā, esam nekonkurētspējīgi.
Līdz šim iepirkumos varējām vinnēt vien tādēļ, ka esam unikāla rūpnīca un spējam piedāvāt pilnu ciklu, ko neveic nevienā citā Eiropas rūpnīcā. Tomēr, kopumā raugoties, valsts atbalsta trūkuma dēļ esam bijuši izstumti no šīs konkurences.
Tātad būtībā DLRR šobrīd var glābt vai nu valsts atbalsts eksporta garantiju veidā vai arī ātra Krievijas agresora satriekšana Ukrainā?
Lai cik dramatiski tas arī skanētu, tomēr izskatās, ka uz kara beigām Ukrainā varam cerēt ātrāk, nekā uz valsts atbalstu.
