Māris Antonevičs: Krievija atkal žvadzina ieročus. Kas to vada – praktiski mērķi vai avantūra? 27
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikai aizvadītajā nedēļas publicētajā Latvijas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) 2020. gada darbības pārskatā lasāmi šādi apgalvojumi: “Krieviju apmierina pašreizējais “status quo” Donbasā – iesaistīto pušu nespēja vienoties par konflikta atrisinājumu un tālāka virzība uz iesaldētu konfliktu. Krievija turpmāk kļūs arvien pragmatiskāka un, ja iespējams, izmantos nogaidīšanas taktiku.”
Papīrs pacieš visu, un skaidrs, ka pārskats tapis kaut kad agrāk, tomēr pēdējo nedēļu notikumi nepavisam neatbilst šai “analīzei”.
Nebūtu gan slikti, ja Jāņa Maizīša vadītā iestāde tagad to aktualizētu, jo Krievijas karaspēka koncentrēšanās pie Ukrainas austrumu robežas un bažas par to, ka tikai nepilnu divu tūkstošu kilometru attālumā no mums tūlīt varētu sākties karadarbība, ir jautājums, kas attiecas arī uz Latvijas drošību un mūsu specdienestiem.
Aprīļa sākumā tās bija tikai atsevišķas bildes un video interneta sociālajos tīklos, kuros redzams, ka Krasnodaras apgabalā pa dzelzceļu okupētās Krimas virzienā tiek pārvietots liels daudzums militārās tehnikas.
Vēlāk tos papildināja arvien jaunas liecības par to, ka līdzīga kustība vērojama arī citviet un Krievija nepārprotami koncentrē karaspēku Ukrainas tuvumā. Pēc pāris dienām tika publicēti arī satelītattēli par Krievijas izveidoto pagaidu militāro nometni Voroņežas apgabalā tikai apmēram 250 kilometru attālumā no Ukrainas robežas.
Šajā brīdī Krievijas darbības jau bija piesaistījušas arī rietumvalstu uzmanību, kas sāka paust satraukumu par notiekošo. Pentagons jeb ASV Aizsardzības ministrija 6. aprīlī pieprasīja Krievijai paskaidrot savus nolūkus.
Vācijas kanclere Angela Merkele telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu 8. aprīlī uzstāja, lai karaspēks no robežas tiktu atvilkts. Arī ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdinājis Maskavu, ka agresīvai rīcībai “būs sekas”.
Savukārt Krievijas atbilde uz visiem šiem brīdinājumiem bijusi – mūsu teritorija, ko gribam, to darām…
Kas tad īsti noticis, ka Krievija pēkšņi atteikusies no pēdējo gadu ierastās pieejas, kuru raksturo tie paši vārdi, kas minēti SAB pārskatā, – “iesaldētais konflikts”, “pragmatisms”, “status quo”, “nogaidīšanas taktika”?
Skaidrojumi var būt dažādi, bet pamatā tomēr varētu pieturēties pie diviem variantiem: 1) praktiski mērķi; 2) avantūra.
Ja runā par pirmo, tad atsevišķi analītiķi norāda uz Krievijas savulaik iezīmēto, bet 2014./2015. gadā tā arī neizpildīto stratēģisko uzdevumu – okupēt vēl daļu Ukrainas teritorijas, lai izveidotu sauszemes “koridoru” starp Krimu un Krieviju.
Pašlaik gan to daļēji atrisinājis lielā ātrumā uzbūvētais un 2019. gadā atklātais milzu tilts pār Kerčas jūras šaurumu, tomēr neatrisināts palicis cits jautājums – Krimas ūdensapgāde. Jau iepriekš eksperti norādījuši, ka tieši dzeramā ūdens problēma Krimā, kas parasti saasinās vasaras mēnešos, varētu pamudināt Maskavu sākt jaunu militāru darbību pret Ukrainu.
Turklāt Maskava šādu rīcību varētu publiski skaidrot kā “humānu” rīcību, lai glābtu Krimas pussalas iedzīvotājus. Tomēr šim scenārijam neatbilst izteikti demonstratīvais stils, kas nav īsti piemērots, ja plānots pārsteigt pretinieku ar uzbrukumu.
Cits praktiskais mērķis varētu būt saistīts ar Krievijas ģeopolitiskajiem mērķiem, kad labumu iecerēts gūt netiešā veidā jeb, vienkārši sakot, “ietirgot” – apmaiņā pret Ukrainas neaiztikšanu (pagaidām) saņemt kādu solījumu/piekāpšanos no Rietumiem, varbūt pat vienkārši novērst uzmanību no aktuālās dienaskārtības.
Te var vilkt paralēles ar 2015. gadu, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēkšņi paziņoja par iesaistīšanos Sīrijas konfliktā, ko daudzi skaidroja ar viņa vēlmi mainīt spēles laukumu un atgriezties starptautiskajā “apritē”, no kuras Krievija tolaik bija izstumta pēc agresijas Ukrainā.
Pašlaik Krievijas prezidentam problemātisks jautājums ir opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, kura slepkavības mēģinājums, bet vēlāk notiesāšana un ieslodzīšana kolonijā ir likusi starptautiskajai sabiedrībai reaģēt.
Ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas, protams, nekādā veidā neuzlabo Krievijas tēlu, tomēr paver iespējas dažādiem manevriem un darījumiem.
Jo īpaši tāpēc, ka Amerika ar prezidenta Džo Baidena ievēlēšanu faktiski atgriezusies pie Baraka Obamas laika administrācijas, kas savulaik izcēlās ar savu neizlēmību un deva Putinam lielu rīcības brīvību.
Baidens gan var intervijā piekrītoši attraukt, ka uzskata Putinu par slepkavu, bet tas ir kas cits nekā izlēmīga atbildes rīcība.
Taču nevar izslēgt arī otru variantu – impērisku avantūru no Putina puses tā vienkāršā iemesla dēļ, lai nostiprinātu savas pozīcijas un varētu ilgāk palikt pie varas.
