Analizē iespējamu okupāciju 0
Kas varētu notikt, ja ģeopolitiskā situācija Baltijas valstīs tādu vai citādu iemeslu dēļ pavērstos nelabvēlīgā virzienā, – šādu jautājumu portālā “Lrytas.lt” centies analizēt lietuviešu aizsardzības politikas eksperts Aleksandrs Matonis.
Balstoties uz ilggadējiem novērojumiem par Krievijas, Lietuvas un NATO bruņoto spēku dislokāciju, bruņojumu un stratēģisko plānošanu, viņš aplūko vairākus teorētiskus notikumu attīstības scenārijus.
Analizējot “plaša reģionāla konflikta” scenāriju, Matonis prognozē, ka Kaļiņingradas apgabala centrā dislocētās jaunās “zeme-zeme” tipa taktisko raķešu sistēmas “Iskander” vispirms dotu vairākus preventīvus triecienus objektiem 500 kilometru rādiusā, tajā skaitā Lietuvas bruņoto spēku un tehnikas dislokācijas vietām, un apgrūtinātu to pārgrupēšanu. Līdztekus raķešu triecieniem sāktos arī sauszemes un gaisa spēku invāzija. Iebrūkošais karaspēks virzītos no Kaļiņingradas apgabala puses pa sauszemi uz Baltkrievijas pusi, no Pleskavas apgabala cauri Latvijai Šauļu un Visaginas virzienā.
NATO, domājams, darbotos saskaņā ar iepriekš izstrādātiem aizsardzības plāniem. Pirmām kārtām tiktu mēģināts iznīcināt Krievijas un tās sabiedroto pretgaisa aizsardzību un citas raķešu sistēmas, vadības ķēdes, neitralizēt sakarus un radiolokāciju un nodrošināt pārākumu gaisā.
Ja karojošās puses nelaistu darbā taktiskos kodolieročus, šāda reģionāla konflikta beigas ir prognozējamas – agresors tiktu atvairīts un sakauts, tomēr konflikta sekas Baltijas valstīm būtu traģiskas.
Tomēr, lai varētu runāt par tādas invāzijas iespējamību, pirms tam būtu jānotiek sarežģītiem un traģiskiem politiskajiem procesiem pašā Krievijā, norāda Matonis. Citādi, viņaprāt, vērtējama “neliela reģionāla konflikta” iespējamība. Autors aicina iztēloties situāciju, ka pēc vēlēšanām pēkšņi Lietuvas Seima sastāvs būtiski mainītos un pie varas nāktu populistiska vai radikāla valdība. Ārējo spēku kūdīšanas rezultātā neizdotos uzturēt līdzsvarotu dialogu ar mazākumtautībām. Iespējams, šis dialogs pat pārtrūktu pavisam. Teritorijās, ko kompakti apdzīvo mazākumtautības, ārējie aģenti vai vietējie radikāļi izprovocētu nemierus, kurus apspiežot būtu arī upuri. Ņemot vērā, ka runa ir par “iekšēju konfliktu”, NATO savlaicīgi neiedarbinātu krīzes vadības mehānismu, un vienīgais spēks, kas izrādītos gatavs aizstāvēt mazākumtautības, būtu Krievijas vai tās sabiedroto miera uzturētāji, kas tiktu izvietoti ierobežotā teritorijā.
Tomēr ticamākais invāzijas scenārijs, kā uzskata autors, līdzinātos 1940. gada notikumiem – bez šāvieniem, pēc politiskās elites uzaicinājuma. Tas būtu iespējams gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus nu jau gadus desmit piekoptos informācijas karu, politiķu un galveno ekonomikas jomu korumpēšanas, sabiedrības vērtību ārdīšanas un radikāla nacionālisma netiešas atbalstīšanas plānus.
