Uldis Šmits: Analītika vai spriedelējumi? 3
Laikam arī šogad Rietumu izdevumi turpinās apcerēt tēmu – Krievija sagrābj Baltijas valstis. Viens no pirmajiem janvāra sākumā šim prāta vingrinājumam pievērsās amerikāņu žurnāla “The National Interest” autors Maikls Peks ne pārāk izvērstā materiālā ar garu virsrakstu: “Krievija varētu iekarot Baltijas valstis ar 845 000 cilvēku lielu karaspēku (Bet kas notiks pēc tam?)”
Pamatdoma – visas trīs Baltijas valstis, kurās ir 6,2 miljoni iedzīvotāju, spēj pulcēt tikai 22 tūkstošus karavīru un iesaistīt karadarbībā 450 artilērijas vienību, un baltiešiem nav ne tanku, ne lidmašīnu, tāpēc viņiem trūkst jebkādu izredžu. Aizsardzības plāni gan pastāv un pilsoniskās sabiedrības pretestības gars – arī, taču “nekāda gudra stratēģija nevar mainīt to faktu, ka Krievija ir liela, bet Baltijas valstis ir mazas”.
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas dalība NATO ir knapi piesaukta, bet piederība Eiropas Savienībai nav tikusi uzskatīta par pieminēšanas vērtu. Autors sevi pārāk nenoslogo ar pūliņiem iekļaut iespējamo iebrukumu kaut kādā plašākā kontekstā. Ir vienīgi Krievija un Baltijas valstis, bet viņa paša izvirzītais diezgan interesantais jautājums “kas notiks pēc tam?” būtībā atstāts bez atbildes. Ja neskaita baltiešiem sniegto padomu izvērst partizānu karu, ko gan varētu traucēt nodevīgie krievvalodīgie. Citiem vārdiem, publikācijas pieteikuma atvēziens jeb virsraksta skaļums ļoti kontrastē ar, saudzīgi vērtējot, trūcīgo izklāstu. Gribot negribot jāatceras, ka savulaik “The National Interest” guva pasaules mēroga ievērību, publicējot politologa Frensisa Fukujamas pārdomas (ar īsu virsrakstu) “Vēstures beigas?” (1989). Arī tās bija un ir strīdīgas. Tomēr pārsteidzoši, ka vienā un tajā pašā izdevumā, tiesa, ar lielu laika atstarpi un dažādos publicistikas žanros, parādās argumentācijas un intelektuālā ziņā tik atšķirīgi teksti. Protams, tas nenozīmē, ka beigas ir pienākušas arī autoritatīvā medija analītiskajām spējam. Vienkārši pastāv vai, pareizāk, tiek uzturēts pieprasījums pēc attiecīgas tēmas – Krievija grib un grasās iebrukt Baltijā.
Kā tautā saka, gribēt nav kaitīgi, kaitīgi ir nedabūt. Kaitīgi šajā gadījumā no pārmērīgu diktatorisku ambīciju viedokļa. Savukārt gribēšana ir gandrīz nepārtraukta Krievijas un Baltijas valstu attiecību vēstures sastāvdaļa. Esam to pieredzējuši, iemācījušies ar to sadzīvot un kaut kā jau sadzīvosim arī turpmāk. Dramatiskā tonī ieturētie sacerējumi nav domāti mums, toties labi iederas Kremļa šantāžas politikā, kurai Rietumos vienmēr ir savi retranslatori (tagad visai maz-ietekmīgi), dāsni apmaksāti lobiji (viņiem tiks atlicināta nauda līdz pēdējam) un, izmantojot tagad izplatīto terminu, noderīgie idioti.
Kremļa politika allaž pelna izsvērtu pieeju, bet dziļākos vērtējumus šajā sakarā piedāvā tās Rietumu domnīcas, kurās iesaistīti Krievijas politoloģijas neatkarīgie prāti (kā Ševcova, Piontkovskis, Illarionovs) – tie ir viņi, kuri visprecīzāk paredzēja Kremļa politikas attīstības tendences. Atsevišķs jautājums – cik lielā mērā viņu atzinumus ņēma vērā, piemēram, Latvijas ārpolitikas veidotāji.
Ja vajadzētu atbildēt, kā būtu jāizturas pret nelaimes piesaucējiem, tad, iespējams, piemērotākā atbilde ir – nekā. Uzsvērta vienaldzība zināmos apstākļos mēdz būt pati iedarbīgākā. Ciniski izsakoties, mūsu politikā tā ir diezgan ierasta lieta. Bet šoreiz patiešām noderētu. Jo Baltijas valstis atzīmē simtgadi, un būs vēl citas jubilejas.
