Kā tas mūsdienu Latvijā vispār ir iespējams? Analfabēts 38 gadu vecumā 45
Kā tas mūsdienu Latvijā vispār ir iespējams? Šāds jautājums pirmais iešaujas prātā, uzzinot Andra Vasko dzīvesstāstu. Augumā raženais vīrietis spēka gados daudz neatšķiras no citiem saviem vienaudžiem, kas palikuši bez darba. Taču ir apstāklis, kas Andra mērķi atrast jaunu darba vietu padara par gandrīz neiespējamo misiju – jaunais vīrietis neprot ne lasīt, ne rakstīt.
Andra stāstā par pagātni netrūkst baltu plankumu un neskaidrību, jo savas lietas dokumentus viņš joprojām nav saņēmis. Tomēr 1980. gadā dzimušais vīrietis atminas, ka bērnībā dzīvojis Aizkraukles pusē ar kādu ģimeni, bet pats nav pārliecināts – tie bijuši viņa īstie vecāki vai audžuvecāki. Apstākļi ģimenē nav bijuši bērnam labvēlīgi – pieaugušie lietojuši alkoholu un kļuvuši vardarbīgi. Zēns pāris gadus esot laists skolā, bet mācībām nav īsti ticis līdzi. Iespējams, vājdzirdības un dzīvesvietas apstākļu dēļ. Taču tādām niansēm tolaik neviens neesot pievērsis uzmanību un aptuveni desmit gadu vecumā zēns nokļuvis Latvijas sociālās aprūpes “sistēmā” ar diagnozi par garīgu atpalicību.
Kopš tā laika viņš turēts dažādos pansionātos, jo nepilngadīgos ar psiholoģiskām problēmām neizvieto parastajos bērnunamos. Bērnība un pusaudža gadi pagāja pansionātā “Baldone” un VSAC “Rīga” filiālē “Kalnciems”, bet līdz ar pilngadības sasniegšanu 1998. gadā viņš pārvietots uz pieaugušo pansionātu “Atsaucība” Rīgā, Telts ielā, kur dzīvojis līdz pat 2013. gadam, kad radusies iespēja pārcelties uz biedrības “Rūpju bērns” grupu māju Bolderājā personām ar garīgās atpalicības traucējumiem. Tur viņš iepazinies ar sociālo darbinieci Nataļju Vilisteri, kura brīvprātīgā kārtā joprojām viņam palīdz darba meklējumos.
Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere uzsver, ka pieaugušo analfabētisma problēma kļūst arvien aktuālāka un deinstitucionalizācijas ietekmē vēl vairāk saasināsies. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā ir aptuveni 1800 analfabētu, kas ir ap 0,1% no Latvijas iedzīvotāju kopējā skaita.
Diagnoze neiet kopā ar realitāti
“Kad es ieraudzīju Andri un izlasīju viņa diagnozi, man papīros uzrakstītais negāja kopā ar to, ko redzēju dzīvē. Viņš pilnīgi sakarīgi spēj izklāstīt savu domu, saprot visu, ko viņam stāsta, spēj patstāvīgi tikt galā ar lietām – turklāt šīs prasmes lielākoties apguvis pašmācības ceļā, jo pansionātos viņš nav gatavots patstāvīgai dzīvei. Nav pat mācīts lasīt un rakstīt. Tā vietā tur esot bijusi “darba terapija” – smags fizisks darbs pansionāta darbinieku lauku īpašumos, lasot akmeņus vai novācot kartupeļus. Protams – bez atlīdzības,” stāsta Nataļja. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka atpalicība Andrim noteikta nepamatoti. “Tikai 36 gadu vecumā viņš beidzot dabūja dzirdes pastiprinātāju. Nekad neaizmirsīšu viņa pirmo reakciju, kad sāka dzirdēt pasauli pavisam citādi. Esmu pārliecināta, ka izdosies tikt galā arī ar citām lietām, tostarp atrast darbu, iemācīties lasīt un rakstīt. Kaut gan apzinos, ka viegli nebūs. Ja cilvēks vairāk nekā 20 gadus turēts institucionālajā “sistēmā”, barots ar zālēm un viņam apkārt lielākoties ir personas ar garīgām atpalicībām, tad tas atstāj iespaidu. Šobrīd apgūt lasīšanu būs daudz grūtāk, nekā būtu bijis bērnībā,” spriež Nataļja. Viņa arī apgalvoja, ka pansionāti atsakoties Andrim izsniegt viņa lietas dokumentus, kas ļautu saprast viņa slimības vēsturi un gūt papildu informāciju par puiša pagātni, tostarp iespējams sameklēt arī kādus radiniekus. Pansionāta “Atsaucība” direktora vietniece Mārīte Andiņa telefonsarunā man apstiprināja, ka Andra lieta joprojām atrodas pansionātā, bet to gan esot iespējams saņemt pēc pieprasījuma. Par to, kādēļ puisim nav bijusi nodrošināta iespēja iemācīties lasīt un rakstīt, gan pansionāti runā izvairīgi. Sak, mēs viņu tādu jau saņēmām, un bija jau par vēlu ko labot.
Dažādi redzējumi
Par spīti lasīt un rakstīt neprašanai Andris jau pansionāta laikā pamanījies atrast sev darbu un vairākus gadus nostrādājis kādā hidroizolācijas uzņēmumā. Taču pēc iepazīšanās ar Nataļju šo darbu pametis. Sociālās darbinieces ieskatā darba devējs esot Andri izmantojis. Viņa puisi iekārtojusi par palīgstrādnieku VSAC “Rīga”, kur strādājusi arī pati. Taču tur neesot izdevies saprasties ar kolēģiem, tādēļ ar neilgu laika atstarpi abi pametuši šo darbavietu. Nataļjas mudināts, puisis pametis arī grupu dzīvokļu māju, lai sāktu pilnībā patstāvīgu dzīvi.
No šīs vietas versijas par notikušo atšķiras. Biedrības “Rūpju bērns” pārstāve Margita Erele sarunā ar mani pauda bažas, ka Andra aiziešana no grupu dzīvokļu mājas bijusi pārsteidzīga. “Mēs vēlējāmies, lai viņš vēl padzīvo pie mums, kamēr izdodas atrast jaunu darbu un nostabilizēties tajā, tad varētu arī palīdzēt noformēt pašvaldības dzīvokli, atrast kādu piemērotu mācību iestādi, piešķirt sociālo asistentu un drošu sirdi palaist viņu savā dzīvē. Ja viņš tagad izrādītu interesi atgriezties grupu mājā, tad tas būtu iespējams, kaut gan var nākties nedaudz uzgaidīt rindā,” man teica M. Erele. Savukārt Nataļja uzskata, ka pašvaldības institūcijas un sociālā atbalsta biedrības tikai velk laiku: “Viņiem ir izdevīgi, ka cilvēks veģetē viņu aprūpē, jo pašvaldības finansējums atkarīgs no klientu skaita. Mana metode turpretim ir iedrošināt un motivēt – tu vari, tev izdosies, mēģini pats!”
Un cīnīties sanāk pamatīgi. Šobrīd Andra vienīgie ienākumi ir invalīda pensija un bezdarbnieka pabalsts. Viņam noteikta otrās grupas invaliditāte ar pamatojumu “vidēji smaga garīga atpalicība”, bet rīcībspēja nav atņemta, tādēļ Andris drīkst slēgt līgumus un kārtot citas formalitātes. Tomēr pašvaldības dzīvokli birokrātisku šķēršļu dēļ saņemt joprojām nav izdevies, tādēļ viņš iznomājis mazdārziņu Mūkupurva rajonā, kur arī deklarējis savu dzīvesvietu. Ziemā gan tur dzīvot nevarot, tādēļ viņš aukstajos mēnešos īrē dzīvoklīti, bet šovasar cenšas nosiltināt savu dārza namiņu. “Viņš pats savām rokām remontē, siltina, uzbūvējis verandu, prot apieties ar dažādiem remontinstrumentiem. Iekopis dārziņu, audzē dārzeņus…” slavē Nataļja. Par spīti analfabētismam Andris iemanījies apieties ar internetbanku un kaut cik rēķināt. Viņam esot lieliska atmiņa – labi orientējas apvidū un atceras visas sarunātās tikšanās. Taču reizēm pieklibojot laika izjūta.
Kaut arī pansionātiem, grupu mājai un Nataļjai atšķiras redzējumi par sociālā darba metodēm, Andri visas puses raksturo pozitīvi. Puisis varot reizēm būt skaļš vai bravūrīgs, bet nekādas problēmas ar atkarībām, likumpārkāpumiem vai agresijas uzliesmojumiem neesot bijušas. Viņš esot ļoti motivēts meklēt darbu, bet mācībām gan ne vienmēr pietiekot pacietības.
Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere atceras, ka Andris savulaik apmeklējis centrā notiekošos kursus, tostarp mēģinājis apgūt burtus: “Viņš noteikti nav bezcerīgs gadījums. Kamēr apmeklēja nodarbības, varēja just progresu, bet nepieciešama arī motivācija no paša audzēkņa puses. Pēdējā laikā viņš pie mums nav redzēts. Taču mums šobrīd ir ES finansēta programma par nepieciešamo prasmju apgūšanu, kuras ietvaros varētu nodrošināt arī lasīt un rakstīt prasmes apguvi.”
