Amoka skrējienā pēc svētkiem 0
Pagājusī nedēļas nogale daudziem Latvijas iedzīvotājiem jau aizritēja – gan ne patīkamākajā izpausmē – Dziesmu un deju svētku zīmē, kopš rīta ausmas stāvot garās rindās ar cerību iegūt biļetes uz šīs vasaras svētku galvenajām norisēm.
Atceroties līdzīgo haosu un ažiotāžu iepriekšējos gados, nav pārsteigums, ka jau pēc pirmās dienas izpirkti 86% tirdzniecībā pieejamo biļešu – uz noslēguma koncertu pat divu stundu laikā.
Kārtējā ažiotāža ap biļetēm varētu vedināt uz domām, ka diez vai būs taisnība socioloģiskajiem pētījumiem, kas tik neatlaidīgi gan iepriekšējo, gan šā gada svētku priekšvakarā cenšas iestāstīt, ka tautas interese par šo grandiozo notikumu mazinās. Tostarp kaut kā negribas ticēt, ka pilnīgi visi biļešu gribētāji un ieguvēji ir tik lieli koru un deju mākslas cienītāji. Spekulāciju ar biļetēm, lai cik tā būtu pretīga no morāli ētiskā viedokļa, neviens nav aizliedzis, un internetā šie piedāvājumi jau čum un mudž. Līdzīgi kā iepriekšējos svētkos šeit varētu būt darbs tiesībsargājošajām iestādēm. Internetā vienā pirkuma reizē viena persona varēja iegādāties ne vairāk kā astoņas biļetes uz katru svētku pasākumu, taču tas pieļāva iespēju kādam iegriezties vairākkārt, varbūt pat izmantojot attiecīgas datorprogrammas.
Ir arī kas jauns – “radoši” ļaudis, neatklājot savas personības, nolēmuši ažiotāžu ap svētku biļetēm izmantot interneta komercijā, cenšoties iestāstīt, ka “izrāvuši” no spekulantu rokām 510 biļetes (pa 10 uz katru koncertu) un 1. jūnijā esot gatavi tās atdot par brīvu, ja vien labticīgie (lasi – naivie) svētku karsēji ieies viņu internetprofilā, kļūstot par viņu atbalstītājiem.
Nesaprotu, kāpēc svētku organizatoriem bija jākāpj uz tā paša grābekļa, izvēloties biļešu izplatītāju – “Biļešu paradīzi”, kas jau 2008. gadā pierādīja savu tehnisko nevarību tikt galā ar šo uzdevumu. Ironiski – lepojamies, ka mūsu valstī ir ātrākais internets pasaulē, taču izskatās, ka neprotam to lāgā izmantot.
Rudenī paredzamajā pēcsvētku konferencē to organizatoriem cita vidū droši vien būs jāizvērtē arī, cik jēdzīgi – varbūt vairāk tieši morāli ētiskā izteiksmē – būs bijuši daži saistībā ar biļešu iegādi ieviestie jauninājumi, piemēram, lēmums nepiešķirt nekādas garantētas kvotas svētku dalībniekiem. Ja viņiem vēl būs iespēja ar identifikācijas kartēm bez maksas apmeklēt dažus citus svētku pasākumus (bet ne Deju svētku lieluzvedumu), tad noteikti tas neattieksies uz svētku dalībnieku tuviniekiem – sievām, vīriem, bērniem –, kuri ar savu smago ikdienas darbu gādājuši, lai viņu mīļajiem un visai valstij būtu iespēja izjust Dziesmu un deju svētku brīnumu. Arī viņi reizi piecos gados būtu pelnījuši atbraukt uz Rīgu, lai izjustu svētku garu.
Lai vai kā – šovasar svētki būs. Dziesmu spēka raisītajā vienotības sajūtā gavilēs sirdis un dvēseles. Taču būtu nožēlojami, ja arī pēc pieciem gadiem, kad svētīsim Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkus, atkārtotos tās pašas nejēdzības. Nacionālajā attīstības plānā ierakstīts, ka līdz 2018. gadam jāuzbūvē jauns mūsdienīgs Dziesmu svētku stadions. Tāpat jātiek paplašinātai skatītāju zonai Mežaparka estrādē.
Līdzšinējā pieredze gan liecina, ka esam bijuši vairāk runātāji nekā darītāji – par nepieciešamību kapitāli rekonstruēt aizvien vairāk brūkošo Daugavas stadionu, kur notiek deju norises, tiek spriests jau vairāk nekā desmit gadus. Šobrīd tur 13 tūkstošu dejotāju sniegumu varēs vērot tikai labi ja pieci tūkstoši skatītāju.
Visā šajā kontekstā varbūt būtu vērts aizdomāties par nepieciešamību piešķirt valsts investīcijas Dziesmu svētku estrādēm kā nacionālas nozīmes svētvietām ar simbolisku vērtību.
Starp citu 1. maijā tirdzniecībā nonāks iepriekšējā rezervācijā neizpirktās biļetes.
