Ameriks: notiekošā parakstu vākšana ir politiskais huligānisms 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks ANDRIS AMERIKS (partija “Gods kalpot Rīgai”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Aktīvākie cilvēki, tuvojoties pašvaldību, arī Rīgas domes vēlēšanām, sāk interesēties par galvenajiem vēlēšanu personāžiem, un jūs, Amerika kungs, esat viens no tādiem – kopā ar savu partiju. Mūsu lasītāji jautājuši – Ameriks visparastāk redzams kopā ar Nilu Ušakovu, kaut ko atklāj, kaut ko uzrunā, griež lentītes vai kaut ko apskata. Bet kad strādājat?
A. Ameriks: – Jautājums pareizs no tā viedokļa, ka no desmit cilvēkiem deviņi parasti izsaka aizrādījumus, bet viens vienīgs pasaka paldies. Apmēram tā ļaudis vēro un uzlūko politiķus. Bet pilsētā kaut kas arī notiek. Un ne vienmēr par to tiek skaļi runāts.
Gatavojoties jaunajam mācību gadam, es, piemēram, esmu iesācis pavisam citu taktiku – cenšos apmeklēt skolas, nevienu par to iepriekš nebrīdinot. Man ir svarīgi redzēt reālo ainu, pārliecināties, kādā kvalitātē tiek veikti tie paši remontdarbi, aprunāties ar iestāžu direktoriem, darbiniekiem, saprast, vai viss ir kārtībā, vai cilvēki apmierināti. Un neviena TV kamera man neseko. Kad ir svinīgāks brīdis, teiksim, 3. septembrī būs mācību gada sākums – nu jā, droši vien atkal filmēs, atkal pārmetīs, ka esmu kadrā. Tomēr nesalīdzināmi vairāk darba paliek, tā teikt, ārpus kadra, to nu varu droši sacīt. Faktiski jau, cik cilvēku, tik darba stilu. Vienam varbūt labāk patīk pilsētas lietas organizēt, sēžot darba kabinetā, man tajā pašā laikā interesantāk liekas būt klāt, uz vietas redzēt, kā pilsēta attīstās un kas tai nepieciešams. Nesen, piemēram, kopā ar kolēģiem izbraucām lielu apli pa Bolderāju, tas ir “grūtāks” rajons pat par Latgales priekšpilsētu. Tur diezgan daudz bezdarba, cilvēki visai skarbi noskaņoti un šad tad agresiju izgāž pār sabiedrisko mantu. Daugavgrīvas skolā uztaisījām stadionu, šur un tur bērnu rotaļlaukumus, bet skolas direktors man stāsta, ka sargs vakarpusē pat baidās iziet ārā no sargbūdas. Jāmeklē risinājums. Runājām ar bolderājiešiem, jo neba visur saliks klāt municipālpoliciju. Es vispār daudz biežāk eju cilvēkos, salīdzinot ar iepriekšējiem darba periodiem Rīgas domē.
Esmu apmeklējis kādas trīs ceturtdaļas Rīgas skolu un bērnudārzu un uzskatu, ka tā ir mana priekšrocība. Pēdējos gados daudz kur pabūts, dažādi jautājumi risināti. Un man ir prieks, ka arī kādu citu vēl tas interesē. Bet, protams, kritiķi to tūlīt tulkos – Ameriks sev taisa “pī–er”.
– Vai lietas pašas no sevis nekustētos, ja Ameriks ar Ušakovu turp nebrauktu, neganītu? Tā padomju laikā braukāja arī partiju sekretāri. Nu moderna vadīšana.
– Nē, daudz kas notiktu, bet, ja esi pilsētas vadībā, tev reizēm zupas virtuvē ir arī tā zupa jāiestrebj. Ja gribi pieņemt atbildīgus lēmumus, jābūt lietas kursā un jāzina, kā dzīvē īstenībā ir. Jau teicu, ka biežāk saka, kas nepareizi izdarīts, nevis pateicas par kaut kādiem uzlabojumiem, taču arī tas noder.
– Bet parasti jūs redz kopā ar mēru Ušakovu. Vai tas liecina par abu partiju līdztiesību pie Rīgas varas?
– Tomēr ir darbu dalīšana. Mums ir nedaudz cits sadarbības modelis, nekā mēdz būt valdības koalīcijās, kur, kolīdz viens kaut ko pateicis, tā otrs tūlīt gatavs pretimrunāt. Rīgā arī pārstāvam divas dažādas partijas, un ne vienmēr ar Ušakovu mums ir viens viedoklis. Taču mēs norunājam, kā labāk strādāt, kā mēdz teikt, bez publiskas veļas mazgāšanas un “attiecību kārtošanas”. Mēs cenšamies vienoties, pirms izejam ar viedokļiem pie cilvēkiem, argumentējam, kāpēc pieņemts tāds lēmums. Tiesa gan, abas partijas ir sadalījušas un uzņēmušās atbildību par nozarēm – mūsu partijai ir izglītība, kultūra, pilsētas īpašuma, kārtības sfēra, kamēr Ušakova partijas lauciņš vairāk ir transports, finanses, sociālie jautājumi. Tās ir pamatlietas, bet līdzīgi tiek dalīta atbildība par pašvaldībai piederošiem uzņēmumiem. Manā pārziņā ir seši uzņēmumi – “Rīgas meži”, “Rīgas ūdens”, “Rīgas siltums” u. c., Ušakova kungam ir “Rīgas satiksme”, Centrāltirgus, “Rīgas lombards” u. c.
– Opozīcijai nekas neatliek? Kam, piemēram, jārisina nemitīgā applūšana pēc stiprām lietusgāzēm Ulmaņa gatvē un citviet? Kāpēc tos ūdeņus neizdodas novadīt?
– Lieta tāda, ka pirms daudziem gadiem būvētās kanalizācijas notekas ir nosprostojušās ar smiltīm un netīrumiem. Tur viss jārok ārā un jāliek par jaunu.
Tie ir kilometri asfalta, kur apakšā ir šie kolektori, un šobrīd jau esam sākuši tos mainīt, taču katrā vietā tas var izmaksāt pat vairākus simtus tūkstošu latu. Rīgā, lai pilnā apjomā nomainītu kanalizāciju vietās, kur veidojas lāmas, droši vien būtu nepieciešami miljoni. Līdz ar to pašreiz kritiskās situācijās pēc lieliem lietiem sūtām mašīnas ar sūkņiem, bet kopumā lielo izmaksu dēļ sistēmas kārtojam pamazām.
Pakāpeniski savesta kārtībā tāda pati vieta zem Akmens tilta, arī Krasta iela vairs nepārplūst.
– Un kā Rīgas domē ir ar birokrātijas apkarošanu? Jums radīts īpašs centrs, kas diezgan intensīvi nodarbojoties ar šo lietu – vismaz tā vadītājs stāsta.
– Ir vai nav, to nevajadzētu vērtēt pārāk emocionāli. Arī man pašam ir iedzīvotāju pieņemšanas, tiekamies ar cilvēkiem, runājam par viņu problēmām. Jā, esmu dzirdējis arī sūdzības, ka ir tā birokrātija. Un atzīstu, ir vietas un jautājumi, kur tā būtu jāmazina. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri jau piekto reizi pēc kārtas izsaka vēlmi savā zemesgabalā būvēt debesskrāpi un joprojām brīnās par aizspriedumiem, kāpēc to neļauj. Parādījies ne viens vien iniciators apmesties uz dzīvi Rīgas kanālā – pilsētas centrā. Kā – dzīvot kanālā? Viņi atvilkšot un piesiešot kuģus, labiekārtošot un dzīvošot. Kur tas esot aizliegts, ka nedrīkst apmesties uz ūdens pie Bastejkalna? Otrs interesents piesietu savu baržu otrā pusē, un tā pievienotos vēl citi visgarām kanālmalai. Tomēr – ir zināma kārtība, kas regulē kanāla pieejamību rīdziniekiem. Un tā visiem ir viena.
– Te tika sacelts troksnītis ap latviešu “ķīniešiem” – par velorikšām.
– Šķiet, tā palikusi par izplatītu modes lietu, jo man stāstīja, ka tagad velorikšas arī Parīzē joņojot pa Elizejas laukiem kā galvenie transportlīdzekļi. Manuprāt, nav nekas slikts, ka naktī pa svaigu gaisu vienu otru tūristu no klubiņa aizvedīs uz viesnīcu. Problēmas rodas intensīvākas satiksmes brīžos, šaurākās Rīgas ielās, pa kurām piedevām kursē sabiedriskais transports. Pašlaik raksta jaunus iesniegumus – lai laižot braukt arī ar zirgu pajūgiem, kā ir Prāgā vai Vīnē. Kā satiksmes dalībnieks katrs var braukt kaut vai ar zirgu, taču ar pasažieri, kas maksā par braucienu, viņš kļūst par komersantu. Tad ir cita regulācija, jāuzņemas atbildība, lai rati ir tehniskā kārtībā, lai trīsritenis ir drošs transportlīdzeklis. Nu – paskatīsimies, kā viss aizies pēc saistošo noteikumu pieņemšanas, droši vien pavasarī būs jāatgriežas pie spriešanas par rikšām un pajūgiem.
– Vai Rīga nakts stundā ir droša pilsēta?
– Nakts Rīga ir drošāka, pateicoties diezgan aktīvai pašvaldību policijas rīcībai. Centrā to papildina tūrisma policija, videonovērošanas kontrole – es teiktu, ka centrs, Vecrīga ir ļoti droši.
Lielākas problēmas sagādā mikrorajoni, bet trijos no tiem – Pļavniekos, Purvciemā, Ķengaragā – šogad sāk patrulēt policisti. Ir bijuši gadījumi ar trokšņainām jauniešu ballītēm pagalmos ar neiztrūkstošo alkoholu, tādas lietas jāpārtrauc. Svarīgs faktors ir apgaismojums. Kur deg spuldzes, tur kārtība reti kad tiek traucēta.
– Amerika kungs! Kā vērtējat “Gods kalpot Rīgai” (“GKR”) partijas pašreizējo attīstību?
– Nenožēloju, ka izveidojām partiju. Kaut cilvēkiem vispār ir rezervēta attieksme pret partijām, pusgadā 315 dibinātājiem pievienojušies gandrīz 200 jauni biedri. Četru mēnešu laikā kopš partijas dibināšanas neesam pat lāgā paguvuši to pareklamēt, joprojām “GKR” vairāk pozicionē kā “Amerika partiju”, taču vēlēšanas būs itin drīz – nākamgad 1. jūnijā. Oktobrī pieņemsim lēmumu, kādā veidā startēsim domes vēlēšanās. Jebkurā gadījumā liksim priekšā skaidru programmu, ko plānojam izdarīt turpmākajos četros gados, ieskaitot suņu čipēšanu un interneta pieejamību parkos.
– Līdz šim pilsētas apsaimniekošanā gājāt roku rokā ar “Saskaņas centru”, bet vai ir arī kādas atšķirības jūsu abu partiju starpā?
– Atšķirības pastāv vienmēr, ja ir divas partijas. “Saskaņas centrs” ir Saeimā pārstāvēta partija ar saviem uzstādījumiem, bet “GKR” ir reģionāla, uz pilsētas saimniecību orientēta partija.
Šajā ziņā sadarbību galvaspilsētas līmenī ar Nilu Ušakovu uzskatu par vienu no veiksmīgākajām kopš neatkarības atjaunošanas. Tas nav tikai labo attiecību dēļ, bet arī pēc paveikto darbu apjoma, kuru kopīgi iespējuši politiķi, savā ziņā konkurenti.
– Jā gan, bet kur ir tā konkurence? Lūk, Ždanoka sakās savākusi parakstus par pilsonības dalīšanu nepilsoņiem. Tā dzirdu, ka “SC” pret to izturas piesardzīgi. Kāda te ir jūsu nostāja?
– Paiesimies soli atpakaļ un atcerēsimies, ka biju pilnīgi viennozīmīgi pret divām valsts valodām februāra referendumā. Tā bija viena no atšķirībām, un toreiz teicu, ka Nils Ušakovs manā izpratnē dara nepareizi. Ja runā par tagad notiekošo parakstu vākšanu, tad tas ir lielākais politiskais huligānisms, kāds piedzīvots pēdējos gados. Partija, kurai nav vietu Saeimā, kurai ir ļoti sīks atbalstītāju loks, šādā veidā mēģina sev pievērst uzmanību ar jautājumiem, kuri ir nepieņemami pēc būtības. Jebkuram pilsonim būtu jāzina savas valsts valoda un vēsture, bet te ikvienu grib ievilkt pilsonībā, to uzdāvināt. Vari sēdēt mājās, cept olas un tev pēkšņi zvanīs un teiks: zini, esi kļuvis par Latvijas pilsoni. Tā absolūti ir pilsonības devalvācija. Šodien atbalstīt šā politiskā huligānisma metodes patiešām nozīmē nostāties pret valsts iekārtu. Saprotu, ka šiem politiķiem ir vēlme sevi reanimēt no aizmirstības, bet no valsts un pilsētas interešu viedokļa redzu tikai liekus saasinājumus. Pretī var parādīties otras puses radikāļi ar aicinājumiem sist tos pirmos krustā, un tas vedīs tikai un vienīgi pretī sabiedrības radikalizācijai. Rezultāts būs nulle vai arī ar mīnusa zīmi, jo skaidrs, ka nekādas “par” balsis viņi nesalasīs.
– Tomēr “PCTVL” partijas biedru skaits diezin vai ir 12 tūkstoši, taču tik daudz referendumu pieprasītāju “par” jau esot klāt!
– Mūsu rīcībā ir profesionāli socioloģiskie pētījumi, un tie liecina, ka pašreiz Rīgā atbalsts “PCTVL” ir zem viena procenta. Līdz ar to parakstu vācēju kampaņa noteikti nav tas, kas šodien vajadzīgs Latvijai.
– Bet ja to kārtīgi uzkurina?
– Varbūt kurinās, bet pēdējā laikā politiskajos procesos palēnām samazinās partiju skaits, kas piedalās domes vai Saeimas vēlēšanās.
Pagaist un izzūd tās sīkās vienības, kam bija ļoti skaisti nosaukumi, taču atbalstītāji – tikai nulle, komats, procenti. Vēlētāji tomēr sveras uz stabilitātes pusi. Viņi varbūt nav dziļi iekšā politikā, taču viņiem svarīgi, lai Rīgā ir stabila vara.
Īstenībā Rīgā tā ir pirmoreiz, kad valda tik liela apmierinātība ar pastāvošo varu. Līdz šim tā varēja runāt par Liepāju, Valmieru, arī Jelgavu, Jēkabpili, kur nobalsoja par stabilitāti un pēctecību. Rīgā šāds gadījums varētu būt pirmoreiz, un tas ir kā pamats tam, lai mēs veidotu kopīgu sarakstu.
– Jautājums kā vienam no Rīgas vadītājiem. Pie mums parādās ielūgti citu valstu “lektori”, piemēram, kāds rakstnieks Starikovs.
– Tā iegājies, ka ielūdz profesorus no Vašingtonas, Briseles, Stokholmas un Maskavas, un tie stāsta katrs savu versiju. Mūsu apstākļos neviens citzemju profesors, kurš nav uz vietas dzīvojis un nav ēdis Latvijas maizi ar sāli, nevar ieteikt nenieka no sava Amerikas vai Eiropas modeļa.
– Piekrītu, ja jūs runājat par ekonomikas profesoriem, bet šis Starikovs nolasa pavisam citu lekciju, stāstīdams krieviem, ka Latvijas valsts ir nelikumīga vieta un ka tāda nemaz nav eksistējusi, jo piekritīga Krievijas impērijai. Kāpēc pulkvedis Turlais ar savu drošības komiteju nerīkojas?
– Mums jau tik daudz drošības iestāžu, ka gan jau kāds pagūst visam sekot līdzi un rīkoties. Mani uztrauc ne tik daudz vieslektori – vairāk, ka pašiem jābūt izsvērtiem. Mūsu aizsardzības ministra paziņojumi, ka vajadzētu jaukt nost Uzvaras pieminekli, nav šai kategorijā.
– Par to būs referendums – jaukt vai nejaukt! Tad nolems, ko darīt.
– Nē, es teiktu, ka tas atkal rada spriedzi. Ir vēsture. Uz tās var noslaucīt kājas un to var noliegt, mēs tam visam esam gājuši cauri, bet nezin vai pareizākais ir mēģināt taisīt politisko kapitālu, atsperoties uz šādām lietām.
– Jautājums brīvostas valdes priekšsēdētājam – kādas kustības gaidāmas Rīgas ostā, vai tur vajag kādu atcelt, pārbīdīt?
– Rīgas brīvosta ir darba devēja apmēram 20 000 cilvēku. Lielāks kravu apjoms ostā strādājošo skaitu palielina. Rīgai osta ir zelta ola. Pieaugot tās izmēram – un tas pastāvīgi notiek, jo ar katru gadu Rīgas ostā tiek apkalpots aizvien vairāk kravu, – rodas bažas, vai nekritīsies iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Visu laiku jākontrolē trokšņu, putekļu, smaku daudzums, kustība pa dzelzceļu, lai darbi norit pieņemamā kārtībā. Ja šodien ir politiķi, kuri grib reformēt ostas, svarīgi, lai viņi saprastu, kādas tam var būt sekas.
Ostā nevar nolaisties kā Jēzus uz zemes virsas, un vienā dienā visu pārtaisīt. Jo sekas var būt nopietnas visai Latvijas ekonomikai. Es nesaku, ka ostās ir ideāla situācija, bet nevar visu personificēt arī uz vienu pārvaldnieku Loginovu – Loginovs labs vai slikts.
Leonīds Loginovs ir viens no ilglaicīgākajiem menedžeriem, kas darbojas ostā un, manuprāt, darbojas sekmīgi, jo rezultāts ir redzams.
– Bet vai viņam nevar pārmest, ka Loginovs izmantojis savu amatu personiskam labumam?
– To pārmet daži politiķi, bet savukārt tie, kuri pārbauda šos apgalvojumus, saka – nevarot neko pārmest. Tam tātad nav pamata. Laikam jau vēl nav pienācis laiks, kad, kā Reformu partija saka, viņam ir jānocērt galva, jo mums ir pārliecība, ka šai galvai jākrīt, un cērtam nost.
E. Līcītis: – iepriekšējā intervijā pavasarī minējāt, ka nemaz nav izslēgts, ka rudenī arī Ainārs Šlesers varētu dibināt jaunu partiju. Kā viņam tagad klājas?
– Pāris mēnešus neesmu ticies ar Šleseru, taču, kad kaut ko saku – zinu, ko runāju. Pavasarī mana prognoze bija: piecdesmit pret piecdesmit, ka viņš dibinās partiju, bet šobrīd ļaujiet man paaugstināt likmi – 60% iespējamības, ka Šlesera kungs veidos partiju.
