– Kādu laiku pati stāvējāt pie letes, tagad jums ir algotas pārdevējas. 4
– Droši vien pavasarī atsākšu to darīt, taču jāatrod, kur atstāt pieskatīšanai mazāko meitu Tīnu. Starp citu, darbiniekus nemaz nav tik viegli atrast – daudzi ir gatavi braukt uz Angliju un tur strādāt viesmīlības jomā, taču šeit viņi labāk izvēlas sēdēt pie rakstāmgalda valsts struktūrā, kur viss ir garantēts.
– Vai pēc pirmajiem diviem gadiem varat teikt, ka iecerētais sakrīt ar realitāti?
– Gaisa pilis nebūvējām, tāpēc arī lielas vilšanās nebija. Zinājām, ka zelta ādere tā nav, taču gribējās, lai attīstības gaita ir dinamiskāka. Ogrei jebkurā jomā, ne tikai kafejnīcu apmeklējumos, raksturīga piesardzība pret visu jauno. Publika izlutināta ar Rīgas tuvumu – tev jāpiedāvā tikpat augsts līmenis vai vēl augstāks nekā galvaspilsētā, bet par mazpilsētas cenām. Ar šo situāciju vienkārši jāiemācās sadzīvot, tāpat kā šīs uzņēmējdarbības specifiku, ka bieži vien esam atkarīgi no pasākumiem, laika apstākļiem u.c. Neprognozējamība ir pats grūtākais – tu nezini, cik cilvēku atnāks uz beķereju. Pirmais gads vispār bija – vienu dienu augšā, otru – lejā, tagad noietu varam paredzēt vismaz kaut kādā apjomā.
– Kā jūtaties kā mikrouzņēmuma vadītāja?
– Kad dzirdu, ka valsts stipri atbalstot mazos uzņēmējus, es to izjūtu tikai ar mikrouzņēmuma nodokli. Nav absolūta sirdsmiera par to, ka labi iesākto varēsim arī turpināt, jo nupat klausos, ka mikronodokli mums palielina par trim procentiem. Nešķiet taisnīgi, ka valsts institūciju prasības mazajiem uzņēmējiem ir tādas pašas kā pret lielajiem. Ja izmaksas, kas saitītas ar šīm prasībām, sadala uz saražotās produkcijas apjomu, mazajiem tās sanāk krietni augstākas.
Piemēram, manam mikrouzņēmumam ar pieciem darbiniekiem ir tādas pašas Valsts Darba inspekcijas prasības kā lielajiem uzņēmumiem. Kā darba devējs nedrīkstu veikt pat instruktāžu, lai konditors drīkstētu darboties ar krāsni, – man jāpieaicina darba speciālists. Nesaku, ka prasības vispār nebūtu vajadzīgas, taču tās ir pārspīlētas. Citur Eiropā mazo biznesu vairāk atbalsta, tas netiek tā nospiests ar papīru lietām. Kad ar Latvijas Jauno zemnieku klubu Austrijā apciemojām bioloģiskās saimniecības, redzējām, ka austriešu zemniekiem, lai mājās saražoto pārdotu, nav jāiet pēc atļaujas uz pārtikas un veterināro dienestu. Es pašas audzētus tomātus savā beķerejā bez pavaddokumenta nemaz nedrīkstu izmantot, arī mājās vārītos ievārījumus – ne.
Latvijas valdības lielākā problēma ir nespēja domāt globālās lietās. Kad mākslinieks no akmens kaļ skulptūru, viņš vispirms redz lielās formās un pēc tam pievēršas detaļām – tā taču vajadzētu būt jebkura veida struktūrā – vispirms izdomāt, ko un kā mēs atbalstām un tad pievērsties detalizācijai. Taču mums katrs resors, ministrija strādā savā gaitā, bet uzņēmējs kā muša sitas stiklā – vai nu izdodas atrast caurumiņu, pa kuru izlīst, vai arī viņš izšķīst pret stiklu. Skarbi, bet tā tas ir.
Ja būtu elastīgāki nosacījumi, cilvēki vairāk uzdrošinātos uzsākt savu biznesu.
