“Cilvēkiem pilsētā patīk strādāt, bet nepatīk dzīvot. Mērķis ir atdzīvināt Rīgas centru!” Saruna ar Vilni Ķirsi 81
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgā vairāk nekā gadu ir jauns kurss, jauni noteikumi. Par to saruna ar Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku VILNI ĶIRSI (“Jaunā Vienotība”). Viņa atbildībā – satiksme, transports, infrastruktūra.
Vai turpmāk “Rīgas satiksmes” politika būs draudzīgāka pret cilvēkiem, kas pārvietojas ar sabiedrisko transportu, gājējiem, velosipēdistiem, un tas – uz autobraukšanas ierobežojumu rēķina?
V. Ķirsis: Mans viedoklis – jāattīsta pilsētas sabiedriskais transports. Šogad veiktā aptaujā, kur varēja izvēlēties vairākus atbilžu variantus, 60% rīdzinieku norādīja, ka ikdienā garāku gabalu pārvarēšanai brauc ar sabiedrisko transportu, 43% iet kājām, bet 53% brauc ar privāto automašīnu, 16% – brauc ar velosipēdu, 14% – brauc ar taksometru, 4% – izmanto elektrisko skrejriteni vai citus mikromobilitātes rīkus, bet 2% – izmanto koplietošanas auto.
Rīdzinieku vidū autoīpašnieku skaits aug. Viņiem pievienojas Pierīgā (arī Ogrē, Tukumā, Aizkrauklē) dzīvojošie, kuri uz darbu galvaspilsētā dodas ar personīgo automašīnu. Bet amerikāņu filozofija, ka visur, kur vēlies, nokļūsti ar auto, te nestrādās.
Ja mašīnu būs pārāk daudz, tās stāvēs sastrēgumos – punkts nr. 1. Otrs – tie, kas pārcēlušies dzīvot ārpus pilsētas, grib mieru, klusumu, zaļumu, putnu čivināšanu, tai pašā laikā aģitējot – jūs tur Rīgā beidziet ar satiksmes bremzēšanu un stādināšanu! Mēs dzīvosim mierīgi Pierīgā, bet jums centrā jāpacieš troksnis, izplūdes gāzes, putekļi kā šosejas malā. Tas ir ceļš pretī pilsētas bojāejai.
Pasaulē ir urbānās vides, kur lēnā garā viducis iztukšojies, apkārtējie gredzeni plešas aizvien lielāki – kamēr mērogi sasniedz apmērus, ka iedzīvotājiem jāpavada garas stundas automobilī, lai nokļūtu no mājām uz darbu. Tas nav virziens, kurā attīstīties
. Rīgā centram jābūt apdzīvotam, nevis izmirušam.
Tātad vēlaties rīdziniekus iesēdināt tramvajos, trolejbusos. Kāds ir jūsu viedoklis par braukšanas ātruma ierobežojumu līdz 30 km stundā pilsētas robežās?
Varētu sadalīt pilsētu divās daļās – centrs, ko iekļauj dzelzceļa loks, un ārpuse. Nevarēsim saglabāt situāciju, ka ar mašīnu aizbrauc līdz centram un atpakaļ, jo, pirmkārt, sākušies “Rail Baltica” būvdarbi. Otrkārt, jālabo tilti, jāpārliek inženierkomunikācijas – centrs nejaudās pavilkt ievērojamu autoplūsmu. Šobrīd tie, kas pārcēlušies uz dzīvi prom no pilsētas, lielā mērā skaidro – bija par skaļu.
Cilvēkiem pilsētā patīk strādāt, bet nepatīk dzīvot. Mana vīzija ir, ka Rīgā cilvēki grib arī dzīvot, mērķis ir atdzīvināt centru, lai pilsētnieki tur atgriežas! Tas nozīmē, ka jāpaplašina dzīvošanai patīkama pilsētvide.
Tas nozīmē – jākrītas braukšanas ātrumam, jāmazina motorizētās kustības dalībnieku skaits, autovadītāji jāpārsēdina sabiedriskajā transportā.
Kā šo prioritāti pamatojam? Sarunās ar valdību esam izcīnījuši 300 miljonus Eiropas noturības un atveseļošanas fonda līdzekļu, ko ieguldīt sabiedriskā transporta attīstībā. Kur ieguldīsim? Rīgā ir labs dzelzceļa tīkls un veiksmīgi izplānoti sabiedriskā transporta maršruti, bet tie dzīvo atsevišķu dzīvi, nesaskaras.
Atbraucējs no Siguldas, izkāpis Čiekurkalna stacijā vai Juglā, nonācis kā pļavā – tur nav pilsētas transporta pieturvieta. Mēs veidojam mobilitātes punktus, lai ērti pārsēsties no dzelzceļa uz sabiedrisko, saslēdzot kopā tīklus.
Pie Sarkandaugavas stacijas pievelkam trolejbusa vadus, lai pasažierim, atbraucot no Saulkrastu virziena, ērti pārkāpt 3. trolejbusā. Vai Šķirotavā, kuru sasniegs 7. tramvaja sliedes un pietura no vilciena pāris soļu attālumā.
Cita izskanējusi lieta ir metrobuss. Virzienos, kur vajadzētu vilkt tramvaja līniju, piemēram, cauri Purvciemam uz IKEA veikalu, tas maksā ļoti dārgi, līdz 200 miljoniem.
Metrobuss uz Dreiliņiem ir lētāks tramvaja aizvietotājs. Tā ir iespēja pārvietoties pa atsevišķu kustības joslu, kurā luksofors trolejbusam, autobusam iededz zaļo signālu, nodrošinot kustības ātrumu. Tā ir manis iezīmēta bilde, kurp dodas pilsētas satiksmes politika, un šie jauninājumi prasīs paradumu maiņu…
… izkustināt sēžamvietu no auto sēdekļa.
Tieši tā. Vēl par 300 miljoniem Eiropas naudas. Lielu daļu atvēlēsim Satiksmes ministrijas iniciatīvai elektrificēt Bolderājas vilciena virzienu. Tas būs ieguvums pilsētai, jo atslogos 3. maršruta autobusu uz Bolderāju. Tiks pirkti arī zemās grīdas tramvaji un elektrobusi.
Kur tad ar ūdeņradi darbināmie trolejbusi, autobusi?
“Rīgas satiksme” eksperimentālā projekta ietvaros nopirka desmit ūdeņraža trolejbusus un iekārtoja uzlādes staciju.
Diemžēl trīs četri trolejbusi regulāri atrodas remontā, ar katru dienu zūd cerība uz šo transporta veidu kā kvalitatīvu.
Svarīgi minēt, ka pārskatāmā nākotnē tiks piedāvāti jauni pasažieru vilciena sastāvi, kas integrējami “Rīgas satiksmes” shēmā. Jāpārkārto maršrutu tīkls, jo, daļai pasažieru izvēloties par prioritāti braukšanu pa dzelzceļu, samazinās cilvēku plūsma pilsētas transporta veidos. Iespējams, tīkls būs jāoptimizē, jo nevajadzēs tik daudz autobusu, trolejbusu, citu transporta līdzekļu.
Ko atbildēsiet otrai pusei pilsētas kustības dalībnieku – 53% autobraucēju? Vai plānojat celt stāvvietu cenas, vai paplašināsiet maksas stāvvietu rādiusu?
Tas nav “jā” un “nē” jautājums. Rīgā jāievēro Eiropas gaisa piesārņojuma normas. Valdība pieņēmusi noteikumus – “Gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu”. Rīgas centrs identificēts kā problēmzona, kur par pārkāpumiem draud Eiropas soda sankcijas.
Jāmazina transportvienību skaits, lai samazinātu izplūdes gāzes atmosfērā. Tas, ko darām autobraucēju labā, pateicoties valdības atbalstam, – saņēmām 27 papildu miljonus, lai pabeigtu Austrumu maģistrāli. Divu gadu laikā vajadzētu būt tā, ka centrs ir apbraucams. Ja tas nenostrādās, nāksies lietot nepopulārākus instrumentus, toskait stāvvietu maksas palielināšanu vai iebraukšanas liegumu, kā ir citvalstu lielpilsētu centros.
Ko tad, ja autoīpašnieks dzīvo centrā?
Iedalīsim speciālu stāvvietu ielas malā. Nevis kā šobrīd – stāv visi, kas samaksājuši, bet tieši iedzīvotājiem par abonentmaksu nodrošinās pastāvīgu vietu.
Par stāvvietu rādiusa paplašināšanu runāt pāragri, jo nezinām, cik tālu sniegsies saucamā zemo emisiju zona. Vai tā skars tikai vēsturisko centru vai plašāku teritoriju, bet strādāsim, lai nav jāmaksā daudzmiljonu sods.
Rīdziniekam iedalīsiet piemājas laukumiņu mašīnas novietošanai, bet, ja darba specifika ir apbraukāt pilsētu, iegriežoties arī Vecrīgā?
Katra braukšana ir papildu emisija, par ko draud sodanauda. Ja tur auto pie mājas un brīvdienās aizbrauc sēņot – viss kārtībā.
Ja regulāri pārvietosieties uz centru, būs jārēķinās ar papildu izdevumiem. Vai – ierobežojumiem.
Pašlaik notiek pētījumi, kā pazemināt izmešu daudzumu gaisā. Pētnieki dos slēdzienu, tad varēsim runāt konkrētāk. Mašīna tomēr ir komforta atribūts.
Noskatījos filmu “Homo sovieticus” un secinu, ka padomju laikā privātais automobilis bija privilēģija un statusa apliecinājums. Daudz tika atdots, lai tiktu pie kārotā autiņa. Tas saglabājies mūsu laikos. Kad nu kāds saka – kāp ārā no mīkstā sēdekļa, pārkāp tramvajā, brauc ar divriteni, ej kājām, tas stipri disonē ar ierasto režīmu, un autobraukšanas paražas nav viegli mainīt.
Vai tiesa, ka plānojat uz Vanšu tilta pēc remonta saglabāt tikai vienu autobraukšanas joslu abos virzienos?
Līdz Vanšu tilta labošanas darbiem vēl jātiek. Šodien ejam uz valdību un prasām ārkārtas aizdevumu 120 miljonus Rīgas tiltu remontiem. Kopumā pilsētā ir vairāk nekā 130 tiltu, pārvadu, tuneļu, bet četriem no tiem un Mūkusalas krastmalai ir būtiskas problēmas.
Raugoties dažu gadu perspektīvā – ja neko nedarīsim, būs uz tiem jāsamazina slodze, jāierobežo intensitāte, līdz pat kustības slēgšanai. Nav akmenī iecirsts, bet izskatās, ka pirmais rindā uz pārbūvi ir vissliktākajā stāvoklī esošais Zemitānu tilts, tad jāķeras klāt Vairoga pārvadam, pēc tam pienāks kārta VEF un Vanšu tiltiem.
Lai neradītu satiksmes krīzi, remontdarbi nenotiks vienlaikus, bet, kamēr projektēs, gatavos dokumentāciju, pārbūvēs, paies vismaz pāris gadu.
Stāsts par vienu joslu uz Vanšu tilta nav radies domes satiksmes resorā, bet sakarā ar Mājokļu un vides departamenta pētījumu, kā uzlabot gaisa kvalitāti, un starp ieteikumiem bija arī šis.
Tas nenozīmē, ka tā darīsim, būs konkrēti, ar ekspertiem saskaņoti projekta risinājumi. Iespējams, Vanšu tilts tiks paplašināts, lai būtu vairāk vietas ietvēm, veloceļam.
Vai būvēsiet prettrokšņa vairogu uz tilta nobrauktuves, jo troksnis traucējot Valsts prezidenta kancelejai?
Jāatzīst, nepieciešamība pēc skaņas barjeras bija jauna informācija. Ja domes politika būs centrā mazināt transporta plūsmu, tad mazināsies arī trokšņa līmenis.
Kā turpmāk notiks braukšana ar sabiedrisko transportu, ja līgums ar “Rīgas karti” ir beidzies un netiks pagarināts?
Kolīdz nokļuvu amatā, radām sapratni ar kolēģiem, ka e-talona sistēma ir dārga un neērta. Novecojusi. Ziedu laikos e-talona apkalpošana maksāja 27 miljonus gadā no pilsētas budžeta. Salīdzinājumam, ja Rīgā ieviestu Tallinas sistēmu, tas maksātu 3–4 miljonus.
Jūtam, ka e-talons apaudzis, maigi sakot, ar jokainām lietām.
Tālab ejam uz jaunu, parocīgāku, lētāku norēķināšanās sistēmu, kur samaksāt par braukšanu varēs ar bankas kartēm, mobilajiem telefoniem – nopīkstini un noņem naudu.
Pensionāriem nav skārienjutīgu telefonu.
Kas raduši pa vecam, vienkārši nomainīs e-talonu pret jauno personalizēto karti, ar kuru apiešanās būs tāda pati kā iepriekš. Pārejas periodā (apmēram gadu) varēs lietot veco talonu, kamēr pa pastu nosūtīs jauno karti. Senioriem, skolēniem nekas nemainīsies. Kas ir svarīgi, ir runa tikai par samaksas veida izmaiņām. Esošās atlaides saglabāsies.
Gaišie spēki, kandidējot uz domi, solīja, ka atlaides varēšot saņemt pensionāri pārējā Latvijā. Viņi arī grib par velti Rīgā aizbraukt pie radiem vai uz Stradiņa slimnīcu.
Katrai pašvaldībai jārūpējas par saviem iedzīvotājiem, mums tie primāri ir rīdzinieki. Ja citi gatavi segt rēķinus par saviem nodokļu maksātājiem, labprāt piedāvāsim bezmaksas braukšanu.
Sēžam, sarunājamies Rīgas domes ēkas 3. stāvā, bet aiz loga dzīvā straumē pa Daugavmalu plūst automašīnas. Citās Eiropas pilsētās nodrošināta vietējo cilvēku, tūristu pieeja upei, kur ir izklaides, kultūras iespējas. Kad tā būs Rīgā?
Atgriežamies pie Austrumu maģistrāles stāsta. Kad to pabeigs, smagās mašīnas, kas brauc pa krastmalu, brauc pa Zirņu, Senču, Pērnavas ielu un tālāk pa Zemitānu tiltu, izvēlēsies apbraucamo ceļu ārā pa loku.
Nav ko braukt gar prezidenta pili ar fūrēm.
Arī vieglo transportu varam novirzīt uz Austrumu maģistrāli, stimulējot, ka tā ir ātrāk, ērtāk. Pēc tās izbūves Daugavmalā būtiski mazināsies autoplūsma. Pēc trim gadiem varam atgriezties pie šīs tēmas.
Pilsētā redzams, ka darbi uz ceļiem – kā braucamām daļām, tā ietvēm – notiek. Tiek asfaltētas grantētās ielas. Kādi tālākie plāni šai ziņā?
Uz grants ielām izmēģinām dubultās apstrādes segumu, tas ir, bitumens ar akmentiņiem. Paņēmienu esam noskatījuši citās pašvaldībās, kur to aktīvi izmanto. Tas ir lētāks materiāls par asfaltu, tāpēc liekams privātmāju rajonos, kur ir reta satiksme un nebrauc kravas auto.
Vienīgā problēma, ka lietū ūdens no šā seguma noplūst pilsoņu īpašumos, tāpēc jāierīko noteka. Cilvēki pagaidām priecīgi, šovasar šādi klātas 18 ielas no Dīķu ielas Torņakalnā līdz Dārziņiem. Asfalta remontdarbus šogad veicam 120 tūkstoš kvadrātmetru platībā.
Cik Ušakova laikā uzlaboja segumu mazajās ielās?
Nulli, pieņemu, ka viņa elektorāts nedzīvoja privātmāju ieliņās. Nebija intereses.
Pirms vēlēšanām varas pārņēmēji solīja veikt rūpīgu iepriekšējā periodā izsaimniekotā uzskaiti. Pagaidām tiesai nodoti materiāli par pusotra miljona piedziņu no “Rīgas satiksmes” bijušajiem valdes locekļiem par fiktīvu darbā iekārtošanu.
Par atgūstamo pusotru miljonu – advokātiem šķiet, ka ir cerības atdabūt līdzekļus, bet – tiesa izlems.
Tuvākajā laikā no Rīgas domes puses tiks rosinātas vēl citas lietas par pretenziju celšanu. Tikko bija izvēle saskaņā ar Konkurences padomes lēmumu maksāt “Tīrīgai” atkritumu stāstā sešus miljonus, bet panācām miera izlīgumu, samaksājām pusmiljonu. “Rīgas kartei” ir iesaldēta nauda pēc VID audita, par to būs jautājumi. Redzam būvniecības karteļa darījumus, par kuriem arī būs daudz un dažādu jautājumu.
Vai tie nav jāadresē galvenokārt deputātam Burovam?
Cerams, kāds pajautās viņam neērtos jautājumus. Citādi savdabīgi – par stabiņiem divus mēnešus cilvēki jūk prātā no sašutuma, bet daudzi desmiti pārmaksātu miljonu pilsētas pasūtījuma būvobjektos nevienu neinteresē.
Pag, bet ceļa stabiņu uzstādīšanai arī tērē iespaidīgas naudas summas un ar ko tos mazgājat – ar nanoūdeni?
Salīdzinot ar “Latvijas valsts ceļiem”, Rīgā stabiņu apkope izmaksā lētāk. Norobežojošie stabiņi nav izvietoti pirmo reizi, tie parādījās vairākus gadus iepriekš. Primārais mērķis – cilvēku drošība. To apliecina statistika. Uz gājēju pārejām, kur izvietotas saliņas un sašaurinātas brauktuves un kur iepriekš bija konkrēts notriektu cilvēku skaits, tagad negadījumu ir 0.
Šādi ceļa uzlabojumi ir veikti Lietuvā visā ceļa garumā līdz pat Polijai – tur ir saliņas, stabiņi – un pētījumā secināts, ka labierīkotajos krustojumos, pārejās cietušo skaits krities par 80%. Saprotu, ka Latvijā dažiem nervoziem braucējiem nokļūt mājās pāris minūšu agrāk ir svarīgāk par otra veselību un dzīvību, bet nevaru iepriecināt – sākto turpināsim. Rīgā diemžēl ir daudz ceļu satiksmes incidentu. Pērn – divdesmit ar letālu iznākumu. Bet piekrītu kritiķiem, ka vietām, uzstādot stabiņus, pieļautas kļūdas – Tērbatas ielā vai pagriezienā Altonavas ielā.
Vai jaunajai varai nācies sastapties ar nepakļaušanās un sabotāžas gadījumiem? Notikušas vairākas skaļas atcelšanas no amatiem, no pienākumu pildīšanas atbrīvots Satiksmes departamenta direktors Reinbahs?
Atstādināts arī Mājokļu un vides departamenta direktors Anatolijs Aļeksejenko. Likumdošana ir diezgan postsovjetiska – bez arodbiedrības piekrišanas nevienu nevar atlaist no darba. Lai iezīmētu situācijas absurdumu – kad prasījām atļauju Reinbaha arodbiedrībai viņa atbrīvošanai, izrādījās, ka arodbiedrību vada pats Reinbahs! Viņš, arodbiedrības vadītājs, neļāva atlaist sevi, Vitāliju Reinbahu, no departamenta direktora amata! Bet tā nav sabotāža, nepakļaušanās – vienkārši nespēja attiecīgā postenī risināt problēmas. Iecerētie projekti kavējās, ziemā nespēja tīrīt un izvest sniegu – cilvēks netika galā.
Jautājums Ķirsim, “Vienotības” valdes loceklim, – vai jūs kā politiķi neuztrauc aizvien pieaugošais atbalsts populistu spēkiem, kas dzīrušies gāzt Kariņa–Levita režīmu? Vai atļausiet Rīgā sadzīt smago tehniku, kurt ugunskurus?
Politika bieži ir cīņa bez noteikumiem. Tomēr parasti ētikas latiņa tiek turēta, cik tālu var iet.
Šobrīd Gobzems un Šlesers spēlē netīru spēli – uz sabiedrības bailēm no nezināmā, uz fobijām – un mēģina izsist sev politisko kapitālu.
Jaunais vīrusa paveids ir visnotaļ agresīvs. Ja kāds gaidāmajā ziemā, paklausījis populistiem, nevakcinēts saslims un tiks pieslēgts pie elpošanas aparāta, diez vai Gobzems vai Šlesers palīdzēs. Tas daudzus pārliecinās, ka tie ir Latvijas ienaidnieki, kuri domā tikai par savām interesēm un valstij labu vis nevēlē. Vēl neesam izkļuvuši no Šlesera “gāzi grīdā” sekām, kā viņš grib gāzēt atkal!
Esmu pārliecināts, ka atbildīgie dienesti rūpīgi seko situācijai un nepieļaus likuma pārkāpumu un sabiedriskās kārtības traucēšanu šauru politisko interešu vārdā, piemēram, bloķējot satiksmi vai traucējot iestāžu darbu.
Vai Kariņa valdības neizlēmība nesekmē pieplūdumu populistu rindās?
Uzskatu, Kariņš ir pat ļoti izlēmīgs! Problēma ir, ka izlēmība atkarīga no mandātu skaita parlamentā un no koalīcijas sastāva. Iepriekšējās vēlēšanās balsis sašķēlās, koalīciju veidoja no vairākām partijām. Tas zināmā mērā vairo haosu.
Cilvēkiem šķiet, ka premjers ir visuvarens, var vienpersoniski lemt. Tā nav. Apkārt ir ministri, koalīcijā partneri, Saeimā deputāti.
“Vienotības” valdes sēdēs bieži esmu dzirdējis Kariņu iesakām pareizu rīcību. Bet tad Viņķele spurojās pretī, tad vēl kāds – tas iezīmē mūsu politiskā lauka problēmu, ka citur lielu grūtību priekšā mēdz pierauties, sarūmēties un savaldīties, bet Latvijā visi vēl grib taisīt politisko kapitālu. Apbrīnoju Kariņa kunga izturību un pacietību, kā viņš to visu spēj moderēt un vadīt.
