Amerikāņi Latvijā nepieļāva badu. Saruna ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu 7
Šopavasar LU Vēstures institūta apgādā iznākusī LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora ĒRIKA JĒKABSONA grāmata “Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības 1918. – 1922. gads” pat tiem, kas sevi tur par gana zinošiem Latvijas valstiskuma pirmo gadu procesos, noteikti pavēstīs kaut ko jaunu, pareizāk sakot, aizmirstu.
ASV Sarkanā Krusta un ASV Palīdzības administrācijas (ARA) humānās palīdzības apjomi Latvijas patstāvībai vitāli svarīgajos 1919. un 1920. gadā – tie ir tūkstošiem tonnu pārtikas, drēbju, medicīnisko iekārtu un medikamentu, bez kuriem vismaz atsevišķiem iedzīvotāju slāņiem toreiz valstī patiešām draudētu bads, nerunājot nemaz par slimībām. “Tas bija ļoti piesātināts laiks abu valstu attiecībās. Tur ir gan politika, gan militārie, gan humanitārie jautājumi. Karš, bēgļu atgriešanās, sabrukums, jauna valsts. Visas šīs lietas ir ārkārtīgi savstarpēji saistītas,” par vairāk nekā 800 lappušu biezo grāmatu stāsta profesors Jēkabsons. Sējums tapis apmēram 20 gadu laikā, pamazām vācot materiālus gan Latvijas, gan ASV arhīvos. Jēkabsons uzsver tieši pēdējo nozīmi, jo bez tiem grāmata iznāktu nepilnīga. Iepazīstoties ar ASV Nacionālajā arhīvā un Hūvera arhīvā glabāto, atklājies daudz jaunu detaļu. Tāpēc grāmatā daudz citātu, kas raksturo tā laika amerikāņu priekšstatus par situāciju Latvijā.
No grāmatas izriet, ka ASV medicīniskajai un pārtikas palīdzībai Latvijas neatkarības pirmajos, grūtajos gados bijusi milzu lomu stabilitātes nodrošināšanā. 20. – 30. gadu Latvijā to īpaši neafišēja.
Ē. Jēkabsons: Domāju, starpkaru Latvijā to atcerējās diezgan labi, taču toreiz pietrūka laika distances. Neatkarības kara karadarbība tolaik bija tuvāka, populārāka. Tāds šā kara aspekts kā humānā palīdzība, cīņa pret badu palika militāro norišu ēnā. Tad sekoja lielais pārrāvums un liela tautas daļa, ja vien nelasīja bēniņos atrastās vecās grāmatas vai neklausījās “Amerikas balsi”, aizmirsa pat gandrīz visu to, kas bija noticis Neatkarības kara kaujās. Tāpēc jau mēs 90. gadu sākumā sev pēkšņi atklājām ļoti daudz jauna. Bet humānās jomas vēsture šobrīd pasaulē ir ļoti populāra. Sen taču skaidrs, ka viss nesastāv tikai no politiķu vai karaspēka darbības. Atcerēsimies, ka Pirmā pasaules kara beigās ne tikai Baltija, bet visa Centrālā un Austrumeiropa ir īsta “ellīte” – haoss, bads, lipīgās slimības. No gripas, tīfa, dizentērijas un tamlīdzīgām sērgām cilvēku gāja bojā vairāk nekā karadarbībā. Latvijas teritorijā simtiem, tūkstošiem mira bez jebkādas uzskaites. Neviens nezina, cik cilvēku Latvijas Neatkarības kara gaitā nomira no slimībām, taču skaidrs, ka viņu bija vairāk nekā 3000, kas ir aptuvenais Latvijas armijas kritušo skaits karadarbībā. Bada draudi pastāvēja ne tikai bijušajā Krievijas impērijā, bet arī citās zemēs. Bez amerikāņu palīdzības Eiropai tas faktiski nozīmētu ieilgušu haosu vai pat boļševizēšanos. Vašingtonā to redzēja un uzskatīja, ka boļševisma sērgu var apturēt ar pārtiku. Tas tika darīts arī tīri cilvēcības un tāpat saimniecisko interešu vārdā.
Pirmskara Latvijas vēstures grāmatās tomēr nav lasīts, ka 1919. gadā būtu reāli bada draudi.
Laukos cilvēkiem ēdiena pietika, bet pilsētās… Kāpēc tad Krievijā 1917. gadā sākās Februāra revolūcija? Tāpēc, ka Petrogradai vairs nespēja piegādāt pārtiku. Tā milzīgā strādnieku un karavīru masa, kas toreiz tur bija sakoncentrēta, tā taču visa bija jābaro! Latvijas teritorijā tajā laikā uzturas 14 armijas. Ja rēķina līdz 1920. gadam, tad vispār sanāk 15 armijas un vēl astoņi nacionālie formējumi citās armijās. Tas ir neiedomājams skaits! Protams, šīs armijas ir dažāda lieluma, taču tās tur ir! Karavīri prasa ne tikai ēst, bet arī medicīnisko aprūpi. Un vēl ir karš! Un vēl dažādas piegādes grūtības piefrontes joslā. Cilvēki bija izbadējušies. Jau kopš 1917. gada ir atsevišķi bada nāves gadījumi – distrofija, cilvēki krītas svarā. Tas nav tāds bads kā Pilsoņu kara Krievijā 1920./1921. gadā vai “golodomors” Ukrainā, bet bada draudi ir reāli. Īpaši pēc 1919. gada boļševiku režīma Rīgā. Kad amerikāņu misija pēc Stučkas padzīšanas tur ieradās, viņi ar savām pārtikas piegādēm faktiski glāba stāvokli, jo daudzas sabiedrības grupas Rīgā bija tuvu bada nāvei. Boļševiku laikā iedzīvotāji tika sadalīti trīs kategorijas – tie, kas strādā uzņēmumos un iestādēs, pārējie vidējā kategorijā un tad tie, kas “nestrādā”, proti, inteliģence. Pēdējiem pienācās 100 – 150 gr maizes dienā. Viņiem ēst “nevajadzēja”. Turklāt atcerēsimies, ka daļa vīriešu, lai nebūtu jāiet armijā, vispār nekur nebija reģistrējušies. Līdz ar to viņiem nekas nepienācās. Bet visvairāk šajā situācijā cieta bērni. Tāpēc jau amerikāņu ARA sākumā deva pārtiku visiem, bet tad pievērsās bērniem, kurus baroja bez maksas. Šādu palīdzību Latvijā saņēma apmēram trešā daļa visu bērnu!
Un medicīna?
Faktiski viņi apgādāja un iekārtoja visas medicīnas iestādes. Pateicoties amerikāņiem, var runāt par medicīnas sākumu Latvijas valstī. No vecajām pirmskara iekārtām nekas taču nebija palicis! Viss bija aizvests vai nu uz Krieviju, vai Vāciju. Pat pārsienamo materiālu trūka. Būtībā amerikāņu Sarkanais Krusts iekārtoja visas Sarkanā Krusta un pašvaldību slimnīcas, armijas lazaretes. Bez viņiem nekā nebūtu.
Bet varbūt amerikāņi šeit vienkārši realizēja pašiem nevajadzīgos Eiropas kara noliktavu krājumus?
Nē. Tās ir dažādas lietas, ko nevajag jaukt. Amerikāņi patiešām izpārdeva savu Francijas kara noliktavu saturu – sākot ar lāpstām un beidzot ar dažādām nevajadzīgām lietām. Latvija un citas valstis šo to no amerikāņiem iegādājās, un tas vēlāk veidoja Latvijas valsts parādu ASV, ko Latvija, starp citu, tā arī nekad līdz galam nesamaksāja. Taču uzsveru, ka tas, kas nāca no ARA un Sarkanā Krusta, bija pavisam kas cits. ARA iepirka pārtiku gan, piemēram, Beļģijā un pēc tam veda uz Latviju, gan tepat uz vietas. Miltus kuģos veda no ASV un vēl iepirka Lielbritānijā. Finansējumu šīs palīdzības organizācijas ieguva no valsts un ziedojumiem.
Izbrīna, ka nesavtīgā palīdzība toreiz gāja roku rokā ar absolūtu atturību politikā. ASV bija viena no pēdējām lielvalstīm, kas atzina Latviju “de iure”. Tikai 1922. gada 28. jūlijā!
Viss ir loģiski, jo paraudzīsimies, kāda tolaik bija amerikāņu vēstures izpratne. Varam lamāt ASV misijas vadītāju Baltijā 1919. gadā Vorviku Grīnu, ka viņš bijis “vēss” pret Latvijas neatkarību, taču viņš nemaz nevarēja būt citāds. Ko tad viņš te savā amerikāniskajā uztverē redzēja? Viņš redzēja lielas, varenas valsts – Krievijas impērijas – sabrukumu, bet viņam kopš bērnības bija iepotēts, ka tas ir kaut kas negatīvs. Jāatceras, ka tobrīd tikai pirms kādiem 50 gadiem bija beidzies ASV Pilsoņu karš, kurā dienvidnieki gribēja atdalīties no lielās un varenās valsts. Lielas valsts sašķelšanās viennozīmīgi tika vērtēta negatīvi. Tāpēc amerikāņu pozīcija Baltijā bija: jā, mēs visam piekrītam, bet jūs būsiet saistīti ar jauno Krieviju, būsiet autonomija, tādēļ mēs neko negribam uzņemties. Ar to viņi, starp citu, atšķīrās no britiem un frančiem, kas gan arī nekādi īpaši pozitīvie pret Latvijas neatkarību nebija. Tajā pašā laikā amerikāņi bija ieinteresēti boļševisma apturēšanā, lai tas neizplatītos tālāk Eiropā. ARA vadītāja, nākamā ASV prezidenta Herberta Hūvera uzskats bija, ka to var apturēt, apmierinot cilvēku elementārās vajadzības pēc pārtikas un apģērba. ASV Valsts departaments savukārt nevēlējās īpaši riskēt ar attiecībām ar Krieviju. ASV tradicionāli savā diplomātijā bija rēķinājusies ar šo lielvaru, un pēkšņi tā sabrūk! Vietā izveidojas visādas dīvainas “Latvijas” un Kubaņas republikas. Iedomājieties Vorvīku Grīnu, kad viņam jābrauc uz Rīgu un jāšķērso nez cik robežu, bet uz katras ir dzeloņstieples un stāv bārdas rugājiem apauguši tēvaiņi, kas prasa pasi un, angliski neprotot, mēģina tajā kaut ko saburtot. Apmēram tā viņš raksta savās piezīmēs. Tāda bija viņa uztvere. Tikai ieradušies šeit un pastrādājuši ilgāku laiku, amerikāņi sāka saprast, kas ir Baltijas tautas un ka tās spējīgas būt neatkarīgas. Viņi pakāpeniski kļūst labvēlīgi. ASV Sarkanā Krusta misijas vadītājs Baltijā Edvards Viljams Raiens atklāti deklarēja, ka Latvijas neatkarība jāatzīst. Pat ASV Valsts departamenta komisijas vadītājs Rīgā Evanss Jangs 1921. gadā privātajās vēstulēs raksta, ka nepiekrīt departamenta nostājai un Baltijas valstis jāatzīst pēc iespējas ātrāk. Protams, Valsts departamentā tajā laikā dominēja doma par Krievijas atjaunošanos kaut kādā jaunā formā. Bet amerikāņi, kas ir te uz vietas, tikmēr kļūst pārliecināti, ka baltieši ir spējīgi uz savu valstiskumu, kaut sākumā arī viņi šaubījās, jo uzskatīja, ka latviešiem taču nav nekādas elites, nav inteliģences! Tāpēc jau sākotnējās amerikāņu simpātijas pret vācbaltiešiem un neizpratne, kāpēc iestādēs it kā labi strādājoši vācieši tiek nomainīti ar latviešiem.
Lasīts, ka Vašingtonas vēsumu Baltijas neatkarības atzīšanā ietekmējusi tieši baltās Krievijas diplomātu, konkrētāk vēstnieka ASV Borisa Bahmetjeva darbība.
Tai nozīme bija tikai īsu brīdi. 1919. gada vasarā Rietumu sabiedrotie tiešām domāja, ka Kolčaks būs tas, ar kuru nākotnē runāt, ka viņš apvienos visu pretboļševistisko kustību. Taču tas ilgst tikai divus trīs mēnešus. Pēc tam viss izjūk. Drīzāk būtisks faktors ASV Valsts departamenta nostājā bija bažas no nepatikšanām, kādas Tālajos Austrumos varētu radīt Japāna. Krievija tika uzskatīta par neitralizējošu, iespējamo ASV sabiedroto pret Japānu.
Ir kāda epizode, kuru apspēlē arī mūsdienu Latvijas nedraugi – amerikāņu uzņemtie dokumentālie kadri, kā vācu landesvēristi baltā terora laikā 1919. gada maija beigās nošauj 18 latviešu lieliniekus pie Jelgavas. Amerikāņi it kā tikai noskatās.
Runa ir par kinooperatoru leitnantu Frenku Džonsonu. Šīs filmas oriģināls glabājas Hūvera institūta arhīvā. Džonsona motīvs bija parādīt, kas vācu kontrolētajā Latvijā notiek. ASV misijai līdz pat 1922. gadam bija aizliegts te iejaukties notikumos, tikai novērot un ziņot. Vācieši bija ļoti nikni, kad Džonsona filmu aizveda uz Parīzes miera konferenci un tur demonstrēja ASV prezidentam Vudro Vilsonam un citiem valstu vadītājiem. Vilsons līdz tam bija šaubījies, vai vācu loma Baltijā tiešām vērtējama slikti. Filma iespaidoja viņa uzskatus. Protams, vācieši pēc tam apgalvoja, ka amerikāņi esot ņirgājušies un mudinājuši šaut, taču tā ir absolūta “viltus ziņa”, jo ir ziņojumi un liecinieku liecības par šo starpgadījumu. Jā, tiesības filmēt nošaušanu Džonsons ieguva apmaiņā pret cigaretēm, taču tas liecina ne par viņa, bet vācu morāles līmeni. “Es esmu filmējis daudzas eksekūcijas, bet viņi pēc tam vienmēr piecēlās un devās prom…” vēlāk rakstīja skata šokētais operators, kurš bija piedalījies daudzu aktierfilmu uzņemšanā.
Lasot grāmatu, rodas asociācijas ar amerikāņu “Maršala plānu” Eiropas atjaunošanai pēc Otrā pasaules kara.
Protams. Principā tam visam pamatā bija ne tikai labdarība, bet arī ASV intereses Eiropā. Eiropa ir tradicionāls ASV tirdzniecības partneris. Vašingtona vienmēr bijusi ieinteresēta tās ekonomiskajā stabilitātē. Biznesa aprindas pēc abiem kariem bija ieinteresētas, lai Eiropa pēc iespējas ātrāk atkal kļūtu normāla.
Bet Latvijas gadījumā pēc Pirmā pasaules kara ilglaicīga labuma no tā nebija…
Izņemot tiešo palīdzību tajā brīdī nekādu ilglaicīgu labumu nebija ne tikai Latvijai, tāda nebija arī ne Somijai, ne Čehoslovākijai vai citām jaunajām valstīm. Ne diplomātisko attiecību, ne militārās palīdzības ziņā. Protams, cerības bija, taču ASV 20. – 30. gados nebija gatavas tik lielā mērā atmest savu izolacionisma politiku. Tāda bija Vašingtonas attieksme pret visu Eiropu.
