1
Jaukumiņš purvā un burgerā
Tomēr mums atradās laiks īsākai, lētākai, bet arī iespaidīgai ekskursijai. Kādā no pilsētas daudzajiem ekskursiju tirdzniecības birojiem nopirkām “Aligatoru tūri”. Viss notika dienvidnieciskā nesteidzībā. Vispirms gana ilgi gaidījām autobusu, kam bija mūs jānogādā aligatoru purvā. Pēc tam jau purvā bija jāvingrinās pacietībā, kamēr mūs sēdinās nelielos ūdens transportlīdzekļos, kas nav ne īsti laivas, ne plosti, ne kuģīši, bet tomēr uz priekšu pa purva kanāliem brauc gluži labi. Vispār aligatori ir ēdami (bet par to vēlāk), taču šajā purvā dzīvojošos neķerot un neēdot, te viņi mītot tūristu priekam. Jau gaidot izbraucienu, kanālmalā pārliecinājāmies, ka aligatoru te tiešām netrūkst: garām aizpeldēja ne viens vien. Pēc kādas stundas nīkuļošanas keidžunu pēctecis kapteinis Džeks mūs beidzot aicināja uz peldlīdzekli. Man kā dabas mīļotājai tāds izbrauciens caur tropu purvu ir kā balzams dvēselei: visapkārt kas līdzīgs tropiskiem džungļiem, kuros ik pa brīdim var vērot mīlīgas jenotu saimes, lidinās un čivina krāsaini putni, uz akmeņiem un lūzušiem kokiem zviln bruņurupuči. Un ūdenī visapkārt plunčājas aligatori… Daudz, bet diezgan maziņi. Lai aligatorus pievilinātu tuvāk tūristu acīm un fotokamerām, viņus piebaro. Kad ieraudzīju, ko kapteinis Džeks pamet rāpuļiem, biju mērenā šokā. Izrādās, aszobjus aligatorus var pievilināt ar zefīrveida saldumiem mārmalšoviem. Tos neniecināja arī jenoti un bruņurupuči. Bet diez vai tas ir veselīgākais našķis! Varbūt tāpēc reti kurš sastaptais aligators garumā pārsniedza metru, varbūt viņi pārēdas mārmalšovus un pāragri nomirst, bet var jau būt, ka lielajiem rāpuļiem saldumi negaršo un tāpēc viņi tūristu tuvumā vairs nerādās.
Mana dabas mīļotājas sirds sažņaudzās arī brīdī, ka kapteinis pēkšņi kā īsts burvju mākslinieks nez no kurienes izvilka aligatora mazuli, lai nu katrs tūrists to varētu aplūkot pavisam tuvu un pat paturēt. Taču, pirms dot to tūristiem, kapteinis Džeks mazulim aizlīmēja muti. Tātad kož arī tādi mazi jaukumiņi! Man aligatora bērna bija žēl – mazajam satraukumā trīcēja pakakle, tomēr no iespējas viņu paturēt nespēju atteikties. Nezinu, kāda sajūta ir, taustot lielu aligatoru, bet mazajam āda tik maiga un pats tik silts…
Aligatoriņš tiešām bija mīlīgs un konkrēti šo dzīvībiņu es nespētu apēst, taču kotletē samalts un izcepts dzīvnieciņš vairs nav aligators, bet gaļa, tāpēc nebūt neiebildu kolēģu ierosinājumam ekskursiju vainagot ar aligatora burgera baudīšanu.
Amerikāņi patiešām ir burgeru nācija! Tas nekādā ziņā nav mīts. Burgerus piedāvā ne tikai ātrās ēdināšanas restorāni, bet arī gluži solīdi bāri un ēstuves. Burgeru jums pasniegs pat gana smalkā pieņemšanā! Taisnības labad gan jāteic, ka teju visur ēdienkartē var atrast arī kaut ko, kas nav burgers. Tāpēc aligatora burgers bija vienīgais, ko nopirku, gandrīz divas nedēļas pavadot ASV. Protams, makdonaldā šādus burgerus nedod, nācās iet uz pieklājīgu bāru un par šo prieku maksāt 13 dolārus. Kā garšoja? Labi, bet tiešām savādāk nekā visas citas gaļas, ko esmu baudījusi. Tā, it kā vienā ēdienā būtu savienota vista un medījums. Kā piedeva burgeram tika pasniegti turpat bārā tikko pagatavoti kartupeļu čipsi. Arī tie bija ļoti gardi!
Jāpiebilst, ka 13 dolāri par burgeru ASV ir normāla cena. Aptuveni tikpat maksātu arī, piemēram, liellopu gaļas burgers. Gan pārtika, gan dzērieni, tāpat kā viesnīcas ASV ir dārgas un nauda te izkūst gaismas ātrumā. Taču tieši tāpēc, ka ēdiens principā ir dārgs, ja vien esat tajās ASV pilsētās, kas ir tuvu okeānam, ir vērts nobaudīt austeres un omārus. Uz vispārējās dārdzības fona šo delikatešu cena vairs nešķiet tik biedējoša. Secināju, ka ceptas austeres tomēr nav manā gaumē: pārāk treknas vai pārāk īpatnējas. Toties svaigas tik veikli ieslīd puncī, ka garšu grūti novērtēt. Omārus te pasniedz gan ar visām bruņām, gan salātos un sendvičos. Gardi!
Džeza un izklaižu pilsēta
Atgriežoties pie džeza, jāpiebilst, ka pasaulslavenais džeza trompetists Lūiss Ārmstrongs savu karjeru sāka, dziedot Ņūorleānas ielās. Tāpēc pilsētā viena no zaļākajām un jaukākajām vietām ir Ārmstronga parks, kurā regulāri notiek arī džeza festivāli. Tieši te pirmoreiz mūžā redzēju atvēsināšanās telti. Proti, tā kā karstums te ir tāds, ka, izejot no kondicionētajām telpām, cilvēks mirklī nosvīst slapjš, telts, kurā darbojas kondicionieri, sniedz veldzi kaut uz brīdi. Toties īstu džezu ikdienā te vairs nesaklausīsi. Daudz kur skan kaut kas līdzīgs džezam, bet izmantoti tiek šim mūzikas stilam ne vienmēr raksturīgi instrumenti – akordeons, elektriskā ģitāra. Taču naktsklubos un kafejnīcās daudz biežāk skan pops un roks.
Tā tas ir arī slavenajā Burbonstrītā: ielā, kur teju katra namā ir kāds krogs, bārs, kafejnīca, deju zāle, striptīza klubs vai pat kas vēl netikumīgāks. Katru vakaru te ļaudis čum un mudž. Nav obligāti doties iekšā kādā no izklaides vietām. Interesanti ir arī uz ielas, tāpēc daudzi te vienkārši klīst, nopirkuši līdzņemamu saldētu ruma kokteili necaurredzamā traukā. Jo tad policija nezina, ko dzer un nevar sodīt par alkohola lietošanu uz ielas. Policistu uz ielām ir daudz. Jau vēlāk, pārskatot ceļojuma bildes, pamanīju, ka vai katrā trešajā kadrā iekļuvis arī kāds likumsargs vai vismaz viņu auto. Uz ielas redzami izklaidēties kāri ļaudis visdažādākajos tērpos, dāmas, kas vilina iekšā pieklājīgās un ne tik pieklājīgās vietās, ļaudis, kas mēģina nopelnīt naudu ar savu izskatu. Piemēram, katram bija iespēja par dažiem dolāriem nobildēties kopā ar teju kailu daiļavu. Man gan visvairāk atmiņā palikusi kāda kundzīte – sirma, krunkaina, vismaz 80 gadu veca, ko pa Burbona ielu burtiski stiepa divi krietni jaunāki ļaudis, bet kundzei acis mirdzēja un zibēja kā jaunai meitenei. Izskatījās, ka cilvēks beidzot piepildījis senu sapni nokļūt vai atgriezties Burbonstrītā.
Un visam šim ņudzeklim pa vidu: Dieva vārda sludinātāji ar milzu krustu. Vienam mugursoma pērtiķa veidolā, cita izskatās kā nule no bordeļa izmukusi un uzreiz pievērsta reliģijai. Nepārliecinoši, bet tajā pašā laikā iespaidīgi.
Daudzi pa Burbonstrītu klīstošie ir rotājušies krellēm. Tās te, Ņūorleānā, ir svētku simbols. Lētas, bet spožas – maksā ap dolāru gabalā. Kam tās apnikušas, sviež, kur pagadās. Tāpēc te krellēm apkārti gan balkoni, gan stabi un koki.
No rīta Burbonstrīta ir tukša, klusa, netīra un ļoti smirdīga. Bet vakarā, kad iedegas gaismas un norimst karstums – vairs nav 35, bet tikai 25 grādi –, tā atplaukst.
Pavisam cita stila ballīti piedzīvojām, kādā vakarā dodoties uz naktsklubu un bāru kompleksu ārpus Burbonstrītas. Vispirms uzbraucām uz ēkas jumta, kur bija gan bārs, gan baseins, gan lielisks skats uz naksnīgo pilsētu. Skaisti! Vēlāk devāmies iekštelpās, kur muzicēja ASV kantri stila grupa. Te varējām pārliecināties par šādas mūzikas popularitāti ASV – dejā laidās gan jauni, gan veci un daži no viņiem izvirpuļoja tādas deju tūres, ka acis vien žilba.
Starp citu, ja iet izklaidēties un iedzert kādu glāzi alkohola Luiziānas štatā, līdzi noteikti jābūt personu apliecinošam dokumentam. Jo te to prasīs pat sirmgalvim un nelies ne piles grādīgā, ja netiks uzrādīts atbilstošs dokuments. Citos štatos attiecīgie likumi laikam ir maigāki, jo Bostonā jau dokumentus prasīja tikai jaunākajiem no mums, bet Ņujorkā – nevienam.
