Olafs Zvejnieks: Lai gan Tramps kļuva plaši pazīstams ar savu protekcionistisko politiku, Baidens būtībā dara to pašu 11
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
ASV prezidents Džo Baidens, pusgadu atrodoties pie varas, ir stingri satvēris ekonomiskās vadības sviras savās rokās.
Taču, lai gan jaunā ASV administrācija ar daudziem ekonomikas jautājumiem tiek galā labāk nekā Donalda Trampa vadītā, tās ekonomiskā politika paradoksālā kārtā ir daudz tuvāka Trampa politikai nekā, piemēram, tai, kas tika veidota Trampa priekšteča demokrāta Baraka Obamas laikā, raksta bijušais prezidenta Bila Klintona ekonomikas padomnieks, pazīstamais ekonomists un pasniedzējs Nuriels Rubini.
Neopopulistiskā ekonomikas doktrīna, kas sāka veidoties republikāņa Donalda Trampa valdīšanas gados, ir ieguvusi savu galīgo formu demokrāta Džo Baidena laikā un krasi atšķiras no neoliberālās ekonomikas doktrīnas, pie kuras pieturējās demokrāti Bils Klintons un Baraks Obama un republikānis Džordžs Bušs jaunākais.
Lai gan minēto trīs Trampa un Baidena priekšteču politikai bija arī individuālas iezīmes, tomēr lielākajā daļā pamatjautājumu bijušie ASV prezidenti bija vienoti.
Piemēram, visi trīs iestājās par starptautiskās tirdzniecības liberalizāciju, atbalstīja spēcīgu dolāru kā veidu importa produkcijas cenu samazināšanai un veicināja darba ņēmēju pirktspējas palielināšanu, šādi cenšoties mīkstināt augošo ienākumu un uzkrāto bagātību nevienlīdzību.
Tāpat minētie prezidenti atbalstīja ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS, pilda ASV centrālās bankas lomu) lēmumu neatkarību un tās cenu stabilitātes nodrošināšanu kā tās politikas centrālo elementu.
Visi trīs minētie prezidenti turējās pie mērenas nodokļu politikas un atbildi uz ekonomikas lejupslīdi meklēja stimulēšanas politikā – proti, valdības tēriņu palielināšanā un nodokļu samazināšanā.
Visbeidzot visi minētie prezidenti uzturēja labas attiecības ar lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem, Volstrītas banku bosiem un lielajiem ražošanas koncerniem – nav noliedzams, ka visi trīs ir pakāpeniski veicinājuši preču un pakalpojumu tirgus deregulāciju, kuras rezultāts ir pašreizējā oligopoliskā varas koncentrācija finanšu, tehnoloģiju un ražošanas sektoros, raksta Rubini.
Visi trīs Trampa un Baidena priekšteči veicināja lielo korporāciju ienākumu palielināšanos, lai gan kādu laiku šī politika uzlaboja arī patērētāju stāvokli – daļu no savas peļņas korporācijas bija spējīgas pārvirzīt uz patērētājiem, galvenokārt zemu cenu un zemas inflācijas izskatā.
Šai neoliberālajai politikai Trampa laikā pienāca gals, un jaunā ekonomiskā politika kristalizējusies Baidena laikā – paradoksālā kārtā abu politisko pretinieku ekonomiskā politika ir diezgan līdzīga.
Lai gan Tramps kļuva plaši pazīstams ar savu protekcionistisko politiku, Baidens būtībā dara to pašu – viņa tirdzniecības politika vērsta uz iekšējā tirgus aizsardzību, Trampa laikā ieviestie augstie tarifi Ķīnas un citu valstu ražojumiem palikuši spēkā, politika “pērc amerikāņu ražojumus” tikai nostiprinājusies, industriālā politika vērsta uz uzņēmumu atgriešanos ASV.
Pakāpeniskā ASV nodalīšanās no Ķīnas turpinās, un sacensība par dominēšanu tirdzniecībā, tehnoloģijās, datu pārvaldīšanā un ražošanā tikai pastiprinās.
Lai gan Baidens nav sekojis Trampa piemēram, prasot no FRS vājināt ASV dolāru un finansēt lielo budžeta deficītu, ko bija radījusi Baidena priekšteča politika, tomēr Baidens turpina samazināt FRS neatkarību lēmumu pieņemšanā.
Rubini raksta, ka Trampa un Baidena attiecības ar FRS ir tādas, ka, kamēr inflācija pieaug relatīvi mēreni, par to vienkārši neliekas ne zinis – atšķirībā no agrāko laiku politikas, kurā to censtos ierobežot ar dažādiem monetārajiem pasākumiem.
Taču problēma tā, ka šobrīd šādi uz inflācijas ierobežošanu vērsti pasākumi izraisītu fondu tirgus sabrukumu un smagu ekonomisko recesiju.
Turklāt, ņemot vērā ASV divciparu skaitļos mērāmo tirdzniecības deficītu, Baidena administrācija atmetusi ar roku dolāra nostiprināšanas politikai.
Lai mazinātu augošo nevienlīdzību, Baidens dod priekšroku lieliem tiešajiem maksājumiem darba ņēmējiem un bezdarbniekiem un samazinātiem nodokļiem. Jau atkal – šāda politika sākās jau Trampa laikā.
Visu XX gs. otro pusi un XXI gs. sākumu ASV ir bijušas ekonomiskā liberālisma bāka un karognesējs. Ja noskaņojums mainās šajā valstī, tad drīz sekos arī pārmaiņas pārējā pasaulē. Latvijai kā valstij, kas ļoti atkarīga no ārējās tirdzniecības, šādas tendences neko labu nesola.
