Amerika bez supervaroņiem 0
Šodien redzams, ka 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, vērtējot abus toreizējos pretendentus, ir izteikts un sarakstīts diezgan daudz muļķību. Jo bija arī daudz nepamatotu cerību, kas lika piedēvēt valsts vēsturē pirmajam melnādainajam prezidentam Barakam Obamam gandrīz pārdabiskas spējas panākt pasaulē mieru un saticību starp reliģijām un tautām.
Vai rūzveltiskā garā fiksi uzveikt ekonomisko krīzi un tādējādi kļūt par paraugu Eiropas politiķiem. Tomēr ilūzijas drīz izgaisa. Likumsakarīgi, ka uz šo pārspīlēto cerību un visu smago problēmu fona Obamas prezidentūrā nekādu pārcilvēcisku sasniegumu nav. Tā, var sacīt, bijusi gluži cilvēciska. Un izteikti amerikāniska.
Ja tam būs lemts notikt, Baraku Obamu pārvēlēs ne vairs kā nākamo supermenu vai simbolu, bet kā normālu politiķi, kurš mēdz kļūdīties un neturēt solījumus. Viņa paša piekritēji par galveno taktisko kļūdu ekonomisko un finanšu reformu jomā uzskata to, ka Obama nerīkojās pietiekami ātri – kamēr Kongresā vairākums vēl piederēja demokrātiem. Savukārt neturēto politisko solījumu saraksts ir sevišķi nepatīkams ASV un arī Eiropas t. s. progresīvajiem spēkiem. Gvantanamo nometne nav aizklapēta, Obama nesašaurināja cīņas lauku pret terorismu, bet vērsa to plašumā. Kopumā Obamas četrgades bilanci varbūt vistrāpīgāk vienā frāzē ietērpis viceprezidents Džo Baidens – “bin Ladens ir miris, un “General Motors” pastāv joprojām”. Tam vēl, protams, jāpievieno ASV veselības apdrošināšanas sistēmas reforma.
Šodien ar diezgan skarbu ironiju varētu tāpat vērtēt Obamam 2009. gadā piešķirto Nobela miera prēmiju.
Bet arī šis fakts liek izdarīt noderīgus secinājumus par to, ciktāl lielvalstis mūsdienās spēj un vai īsti vispār spēj iespaidot globālās norises. Jo, piemēram, pasaules kārtību visvairāk satricinājušais pēdējo gadu notikums jeb notikumu virkne – arābu revolūcijas – pārsteidza visas lielvaras nesagatavotas. Un mēs vēl nebūt neesam šīs notikumu ķēdes galā.
Šie apsvērumi sasaucas ar Latvijā bieži cilāto tēmu, ka Amerika no Eiropas novēršas, lai pievērstos Dienvidaustrumu Āzijas un Klusā okeāna plašumiem. Tiesa, Obamam personiski Vecā Pasaule ir pasveša, bet viņš nav vienīgais ārpolitikas veidotājs, un Vašingtonas politiku Eiropā varbūt vairāk iemiesoja Hilarija Klintone. Viņa, starp citu, tiekoties ar eiropiešiem, gandrīz vienmēr ir runājusi par nepieciešamību stiprināt ES enerģētisko drošību un piegādes avotu dažādošanu. Un nevajadzētu aizmirst ES un ASV ekonomiskās saites, piemēram, savstarpējo tirdzniecības apgrozījumu vairāku simtu miljardu eiro apmērā vai investīcijas aptuveni 1300 miljardu eiro apjomā. Aiz visa tā ir konkrēti cilvēki un konkrētas intereses.
Tikmēr pasaule aizrautīgi seko Obamas debatēm ar Mitu Romniju, kurš vēl jo mazāk atbilst supervaroņa tēlam. Bet kurš nebūt nav aprobežots sektants vai bezatbildīgs aukstā kara sludinātājs, kā viņu nereti aprak-sta, – kādreiz padomju prese tikpat nicīgi attēloja bijušo Holivudas aktieri Ronaldu Reiganu… Jebkurā gadījumā amerikāņi atkal iegūs viņu cienīgu prezidentu, taču nevis no kādas pasakas, bet iz patiesās dzīves. Un tas ir labi.
