Vai citu valstu universitātes nemēģina jūs pārvilināt? 4
Vairs ne, jo pēdējo desmit gadu laikā pietiekami daudzām – desmit vai padsmit – esmu atteicis, tostarp pazīstamām universitātēm pazīstamās zinātnes valstīs. Latvijā man ir māju sajūta. Te jūtos labāk nekā ārvalstīs.
Jūsu panākumi pārsteidz, jo dzirdēts tik daudz vaimanu, ka Latvijas zinātne ir zemā līmenī, ka mūsu zinātnieki plāno aizbraukt utt. Tā nav taisnība vai jūs vienkārši neiekļaujaties kopējās Latvijas zinātnes tendencēs?
Latvijas zinātne ir ārkārtīgi raiba. Mums ir gan ļoti laba zinātne, gan tāda zinātne, kur standarti ir zemāki, nekā vajadzētu būt. Vidējā temperatūra pati par sevi neko daudz neizsaka, tomēr domāju, ka tā būtu zemāka nekā Rietumeiropā. Latvijā zinātnei jāizvirza augstāki standarti. Tad dabiski izkristalizētos tie zinātnes virzieni, kas ir viskonkurētspējīgākie. Tālāk vajadzētu attīstīt tikai tos, koncentrējot resursus tajos. Latiņa, pēc kuras dala valsts finansējumu zinātniskajām institūcijām, ilgu laiku turēta ļoti zemu. Tikai pēdējos gados tā cēlusies. Iepriekš prasības pret zinātniskajām institūcijām bija birokrātiskas; netika prasīts augsts zinātnes saturiskais līmenis. Kad pretendēju uz savu pirmo Eiropas struktūrfondu projektu, ar kura palīdzību sāku veidot savu zinātnisko grupu, tur bija vērtēšanas skala ar padsmit kritērijiem, par kuriem varēja saņemt punktus. Tieši par zinātnisko kvalitāti bija tikai trīs kritēriji. Pārējie bija par to, vai projekts atrodas Rīgā vai reģionos, vai saistīts ar vides aizsardzību, vai tiks nodarbināti dažādu kategoriju un dzimumu cilvēki. Kas, pastāvot šādai vērtēšanas skalai, saņem naudu? Projekti, kas saistīti ar vides aizsardzību un tiek īstenoti reģionos. Man ir aizdomas, ka mans projekts pie finansējuma toreiz tika pats pēdējais.
Jums bija tikai nedaudz vairāk kā 30 gadi, kad kļuvāt par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īsteno locekli. Kā vērtējat šīs organizācijas darbu?
Man neatliek laika pilnvērtīgi iesaistīties akadēmijas darbībā. Kaut LZA ievēlēti pietiekami daudz relatīvi jaunu zinātnieku, redz viņus tur maz, jo viņi aktīvi nodarbojas ar zinātni, lasa lekcijas, raksta projektus un audzina bērnus. Tāpēc LZA lielākoties virza neliels skaits ļaužu, kuri ilgstoši darbojas akadēmijā, bet lielākoties vairs nav aktīvi zinātnieki.
Man gan ir sajūta, ka Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis tomēr cenšas akadēmijas darbību padarīt jauneklīgāku, kaut LZA ietekme un loma sabiedrībā viņa vadības laikā nav mainījusies. Jāsaka gan, ka arī Rietumos šādas akadēmijas nav tās ietekmīgākās zinātnes pasaulē. Lielāka loma zinātnē tomēr ir universitātēm un to rektoriem. Spēcīga LZA drīzāk bija padomju laika pārmantojums. Tagad akadēmija vairāk ir zinātnieku klubiņš, kas reizēm pasaka savu viedokli, reizēm noorganizē kādas lekcijas. Manuprāt, tā arī ir tā loma, kas tai piedienas.
