Esat piedalījusies Eirovīzijas nacionālajā atlasē Markus Rivas pavadošās grupas sastāvā. Kā jums šķiet, kādēļ kopš Marijas Naumovas uzvaras Eirovīzijā mūsējiem šajā konkursā diez kā neveicas? 6
Eirovīzijas publika ik gadu gaida kultūršoku, tādu kā ar Končitu. Uzvaru var nest tikai divi varianti – vai nu reāli “kreizī” šovs ar akcentu uz seksapīlu, vai fenomenāli lieliska balss. Tāda, kāda bija šā gada uzvarētājam, apbrīnojams vokāls un dvēselisks izpildījums. Agnesei Rakovskai un “Triānas parkam” bija labs, kvalitatīvs šovs, bet līdzīgs daudziem.
Ja būtu jāparodē jūs…
Visu laiku vajadzētu smieties.
Un kas var sadusmot vai arī likt palikt nopietnai?
Koncentrēšanās. Darbā esmu nopietna, tāpat – pie stūres, boksā, tad mainās pat mana sejas izteiksme. Decembrī bija jānotiek cīņai, bet nepaguvu, jo bija jāgatavojas šovam. Protams, boksā var salauzt degunu, var nākties čurāt asinis, tāpēc jāmācās aizstāvēties. Ir bokseri, kuri var neizdarīt nevienu sitienu, bet uzvarēt otru, visu laiku viņu nokausējot. Arī senos laikos bijušas sievietes amazones – ar cīņas garu. Mūsdienās temperamentu vislabāk varu izlikt boksā, hokejā, pie auto un moča stūres. Manam vectēvam bija mocis “Iž”, bet es nu braucu ar “Ducat”. Starp citu, sākumā biju nolūkojusi “Suzuki”, bet šā moča motora skaņa man likās gluži vai histēriska. Esmu piecas reizes kritusi, divas nopietni, trīs mācoties. Bet tālākais brauciens ir bijis Kauņa–Daugavpils–Rīga.
Kas no Latvijā dzirdētā sagādā jums prieku?
Mani aizrauj grupa “Colt”, kuru vada Harijs Zariņš, “Opus Pro” ģitārists, kas sacerējis zināmās dziesmas “Rozā lietus”, “Tu un es”… Sadarbojos arī ar Kristapu Krievkalnu, meiteņu rokgrupu “Rock 5” un citām grupām. Bet “Opus Pro” patiešām ir pasaules līmenī. Viņi uz to apzināti virzījušies, un viņu mērķis nav bijis būt tikai mazliet labākiem par citiem latviešu mūziķiem. Latvijā bremzē viens raksturīgs moments – attieksme, ka priekš Latvijas būs jau labi… Man šķiet, ka mums jādomā nevis par to, ka, piemēram, Āfrikā nav ūdens, bet ka arī mums ir iespējas dzīvot kā Dubaijā lielajā mājā. Vairāk jāstrādā un jābūt profesionālākiem. Esmu divdesmitpiecgadīgus cilvēkus dzirdējusi žēlojamies, ka viņiem viss jau garām… Bet, ja esi profesionālis, tevi izvēlēsies arī četrdesmit gados.
Dubaijā jums ir arī personiska pieredze.
Jā, pirms sešiem gadiem tur dziedāju vidēja līmeņa klubā. Divdesmit deviņi koncerti mēnesī. Laba prakse. Ja zaudēsi līmeni, tevi tūlīt var aizsūtīt mājās. Atbrauc dejotājas, viena resnāka nekā iesūtītajā bildē, un viņai tūdaļ pasaka – vai nu divu nedēļu laikā notievē, vai dodies mājās. Ikvienā darbā tevi momentā var aizstāt. Pie mums diemžēl tā nav. Tikko mazliet esi pārkāpis kādu noteiktu kvalitātes slieksni, drusciņ pabāzis galvu virs ūdens, jau jūties kā ģēnijs. Pirms sešiem gadiem, kad uz divām sezonām noslēdzu līgumu Dubaijā, Latvijā īsti nevarēju sevi īstenot, jo dziedāju ārzemju populārākos hitus, kas te nebija pieprasīti. Kad Latvijā veidoja savu šovu, biju retā, kura dejo un dzied, mēģināju tuvoties ārzemju līmenim. Bet balsij vēl nebija tik laba kvalitāte, arī dejojot aizelsos. Vajadzīgs sports! Neteiktu, ka pēc diviem Dubaijā nostrādātajiem gadiem būtu atgriezusies stāvus bagāta. Baltkrievu mūziķu komandu Dubaijas klubā vispār slauca pa lēto, jo zināja situāciju Baltkrievijā. Arābi zina visu, tāpēc arī pelna. Taču mums bija ēdiens, dzīvesvieta un sajūta, ka esi pieprasīta. Latvijā mēģināji pateikt – es varu! –, bet nevienam tas īsti neinteresēja. Tagad, protams, situācija krietni mainījusies uz labo pusi.
