Tādās valsts kapitālsabiedrībās kā slimnīcas nevajag padomes un liekus tēriņus. Egila Līcīša feļetons 17
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vienkāršajiem darbaļaudīm sen bija aizdomas, bet beidzot arī premjerministrs Kariņa kungs, noskatījies sižetus, bija sarūgtināts par valsts kapitālsabiedrību padomju locekļu darbošanos – kā varot būt, ka valsts pilnvarots pārstāvis ne vella nezin, kas notiek viņa uzraugāmajā iestādē, konkrēti, slimnīcā!
No partijām ieceltos rotējošos, dāsni atalgotos ielikteņus, “Šlesera astoņkājus” un Tautas partijas taukmūļus ar grūtībām dabūja laukā no Latvijas valstij piederošiem uzņēmumiem pirms gadiem piecpadsmit.
Toreiz likvidēja modeli ar valsts pilnvarniekiem, kuri partiju uzdevumā kontrolēja pārvaldāmos objektus, ar labu ēstgribu grābdami amatu pēc amata, saņemdami atlīdzībā simt tūkstošus latu.
Tomēr atstātie posteņi, kādreiz ieņemamais stāvoklis nedeva un nedeva mieru šāda veida uzraudzības dienestu atjaunotājiem, un, aizsegušies aiz “OECD rekomendācijām” un tiecības pēc augstākiem pārvaldes standartiem, politiķi teica – bez padomēm nevar!
Tikai ar starpību, ka tagad padomēs strādāšot pēc rūpīgas atlases amatos virzīti daudzsološi profesionāļi, ar partijām nesaistīti prasmīgi organizatori, mācīti un izglītoti cilvēki ar sasniegumiem privātās struktūrās – tādi kā uzņēmumu “krusttēvi”.
Kandidātu ar teicamu CV uz labi atalgotām vietām netrūka. Tie konkursos demonstrēja bitītes čaklumiņu, čūskas gudrību, pūces vērīgumu, kā cilvēki, kas pieveikuši ne vienu vien krustvārdeni sieviešu analītiskajos žurnālos.
Šāds pārvaldnieku tīkls iesniedzās ne tikai ražojošos un pakalpojumu sniegšanas uzņēmumos, bet tika noausts līdz pat augstskolām un slimnīcām, kam nu arī savā trūcībā nācās ziedot pa 2–3 tūkstošiem eiro mēnešalgā (30% no valdes locekļu atlīdzībām), kas ieripoja uzraugu makā.
Latvijas Radio pārraidē “Krustpunkti” aicinātie eksperti, kuru vidū bija korporatīvās pārvaldības specs Grafa kungs un Vilka kungs no Pārresoru koordinācijas centra, varītēm pūlējās izskaidrot, ar ko jānodarbojas valstij piederoša uzņēmuma padomes loceklim, kādi ir pienākumi un kāda pievienotā vērtība no darbošanās, tomēr līdz galam neapgaismoja.
Padomes loceklim esot jābūt ar kompetenci kopējā nozarē, un tas ar sekmēm tiek īstenots, piemēram, kad liela mēroga medicīnas iestādes valdes priekšsēdētājs, būdams plaša profila speciālists, spēj būt arī “Latvijas valsts mežu” padomē.
Kad dāma, kura vada slimnīcas padomi, ar panākumiem piedalās banku, elektrosakaru direkcijas, elektropārvades līniju valdēs un padomēs.
Kādu piecu sešu siltu vietiņu kolekcija dāvā amatu ieņēmējam iespaidīgus gada ienākumus! Turklāt ienesīgās darbavietas ir uzticētas arī igauņiem un lietuviešiem, kuri nez kādā veidā konkursos pārspējuši vietējos kadrus!
Vēl saskaņā ar Vilka un Grafa skaidrojumiem padomes loceklim ir jāizstrādā stratēģija – jānorāda uz pakļautības uzņēmuma vilkmi uz zvaigznēm, jāuzrauga valdes darbs, budžeta sastādīšana un izpilde un jāseko līdzi, lai kapitālsabiedrība būtu priekšzīmīgā kārtībā uzturēts mehānisms.
Darbs atsevišķos posmos varot būt intensīvāks un piepildītāks, un esot mēneši, kad pavada atlaista vaļīgāk un padomes sēdes tiek rīkotas reizi ceturksnī. (Bet naudiņa vienalga ietek kontos). Sekoja klātesošo ekspertu vaļsirdīga atzīšanās, ka nav gan izstrādātu mērauklu, kā vērtēt padomes veikumu.
Protams, tautas manta, sabiedrības īpašums, kas praktiski ir visi valstij piederošie uzņēmumi, ir jāpieskata un jāraugās, lai to vadībā neieliek zaļknābjus, nezinīšus, knapzaķus vai partijām pietuvinātus spekulantus.
Iespējams, ir kapitālsabiedrības, kur padomes pilnā sastāvā negarlaikojas un nepelna maizi ar žāvāšanos un tiešām ir ar panorāmisku “landšafta” redzējumu par uzticētā uzņēmuma nākotni.
Diemžēl publiski no padomes “alas” izlīdušie un parādījušies pārstāvji pa lielai daļai likuši vilties – āre, pat premjeram!
Tie nekustas ieņemtajā vietā vairāk par Indijas faķīru, un secinājumi par šādi sagatavotu amatvīru/amatsievu piemērotību un noderību valstij piederošā uzņēmuma vai iestādes uzraudzībai un nākotnes attīstībai nebūs par labu “kompetentajiem pārvaldniekiem”.
“Profesionāļi” sabojājuši reputāciju, radot iespaidu, ka noēd uzņēmuma līdzekļus, ko citādi varētu samaksāt strādājošam personālam. (Teiksim, slimnīcās – ķirurgiem.)
Tagad premjers un pārvaldības eksperti palēnām nonākuši pie unikālas domas, ka varbūt tādās kapitālsabiedrībās kā slimnīcas un, teiksim, ceļu satiksmes drošības direkcijā, kurā realizē publisku pakalpojumu, nemaz nevajag padomes un liekus tēriņus!
Kamēr brašā valdība apsmadzeņos, uzklausīs ieteikumus, saliks par un pret, aiztecēs daudzi ūdeņi. Bet valsts kapitālsabiedrību pārvaldības novadā nepieciešamas pārmaiņas un zināma daudzuma atbildības ieviešana.
