Amats jāmācās darot 0
Gana bieži dzirdamas darba devēju sūdzības, ka augstākajās un profesionālajās izglītības iestādēs skolotie jaunieši nav pietiekami sagatavoti darba tirgum. Tāpēc tiek meklēts risinājums, kā profesionālo izglītību tuvināt darba tirgus vajadzībām.
Rīgas Valsts tehnikumā (RVT) secināts, ka būtiski jāmaina profesionālās izglītības sistēma, lielāku lomu šīs izglītības nodrošināšanā piešķirot pašiem darba devējiem.
No ciemiņa par savējo
“Kompetenci var iegūt tikai praktiskā darbā,” uzsver RVT direktores vietnieks izglītības attīstības jautājumos Ilgvars Forands, atgādinot, ka arī tagad profesionālās izglītības iestādēs salīdzinoši liela loma ir praksei. Pirmajos mācību gados jauniešiem ir aptuveni divus mēnešus ilga tā saucamā iemaņu prakse, bet pirms kvalifikācijas iegūšanas – piecus mēnešu ilga kvalifikācijas prakse. Taču, ja topošais speciālists uzņēmumā ir tikai prakses laikā, viņš tajā ir vien ciemiņš, kurš pie nopietnākiem darba uzdevumiem bieži nemaz netiek laists. “Strādājot praksi, audzēknis uzņēmumā nesaskaras ar tik dažādām situācijām kā regulārā darbā. Taču kompetenci var nodrošināt tikai darba devējs, kamēr izglītības iestāde var dot kvalifikāciju,” skaidro I. Forands. Būtiski arī, ka duālās izglītības sistēmā uzņēmums parasti apmācībā pieņemtu vien tik audzēkņu, cik jaunu darbinieku tam būs vajadzīgs.
Lai teorija nav abstrakta
Tomēr arī teorētiskām zināšanām ir liela nozīme, tāpēc duālās sistēmas ietvaros audzēkņi pirmos trīs līdz sešus mēnešus pavadītu profesionālās izglītības iestādē, apgūstot izvēlētās specialitātes teorētiskos pamatus, kā arī zināšanas darba aizsardzībā un darba tiesībās. Pēc tam audzēknis profesionālās izglītības iestādē divas dienas mācītos vispārējās vidējās izglītības kursu, turpinot apgūt specialitātē nepieciešamo teoriju, bet trīs dienas pavadītu uzņēmumā praktiskā darbā.
Izglītības programma tiktu veidota tā, lai teorijā apgūtais tiktu izmantots arī darbā uzņēmumā. I. Forands uzskata: ja audzēknis darbosies praktiski, arī teoriju viņš uztvers labāk. Viņš ir pārliecināts, ka duālā izglītība ilgtermiņā arī valstij būtu finansiāli izdevīga, jo nebūtu jāiegulda nauda profesionālo izglītības iestāžu bāzes veidošanā.
Tagad gan daļā izglītības iestāžu aprīkojumā tiek ieguldīts Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums, taču I. Forands uzsver: pirmkārt, šīs naudas ir pārāk maz, lai pilnībā aprīkotu skolas; otrkārt, tehnoloģijas nemitīgi attīstās un drīz vien šobrīd modernais aprīkojums būs novecojis.
I. Forands atgādina – agrāk profesiju varēja apgūt ne tikai profesionālajās skolās, bet arī iestājoties darbā rūpnīcā mācekļa amatā. Pats jaunībā bijis elektriķa māceklis. Duālā izglītība būtu piemērota visām profesionālās izglītības programmām, taču RVT, visticamāk, šādā veidā vispirms tiktu apmācīti topošie poligrāfiķi. Ar poligrāfijas uzņēmumiem, kuri varētu iesaistīties šāda veida izglītības īstenošanā, jau sāktas sarunas.
Kurš maksās?
I. Forands gan atzīst – kaut arī darba devēji ieinteresēti kvalitatīvākā profesionālajā izglītībā, viņi nebūt nav gatavi naski iesaistīties duālās profesionālās izglītības ieviešanā. Atklāts ir jautājums, kas apmaksās meistaru darbu uzņēmumā, apmācot jauno paaudzi, kas maksās audzēkņiem stipendijas. Jau nākamajā gadā beigsies Eiropas Sociālā fonda maksātās stipendijas profesionālo skolu audzēkņiem 30 līdz 50 latu apmērā un paliks vairs tikai valsts maksātie astoņi lati mēnesi. Vai audzēkņi tad būs ieinteresēti čakli strādāt uzņēmumā? Savukārt uzņēmumu iespējas maksāt jauniešiem stipendijas ierobežojot likuma normas, toties algu, kaut nelielu, maksāt nav izdevīgi, jo tad jāmaksā arī sociālais un ienākuma nodoklis.
Sākotnēji I. Foranda ideja bijusi, ka duālo profesionālo izglītību varētu ieviest un finansēt, pamatojoties uz uzņēmuma un kādas valsts institūcijas, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), savstarpēju līgumu, kas paredzētu arī, ka valsts uzņēmumam maksā par jauniešu apmācību.
Taču Finanšu ministrijas speciālisti norādījuši, ka publiski privātā partnerība nav īstais veids, kā ieviest duālo izglītību. Ieteikuši slēgt deleģēšanas līgumus ar uzņēmumiem.
Sākotnēji duālo izglītību varētu ieviest tikai kādā no profesionālās izglītības iestādēm un īstenot pilotprojekta veidā. I. Forands gan brīdina – te nepietiks tikai ar vienu izmēģinājuma gadu kā vairākumā pilotprojektu. Lai redzētu rezultātus, nepieciešami vismaz astoņi gadi, kuru laikā divu dažādu gadagājumu audzēkņi apgūtu pilnu četru gadu profesionālās izglītības ciklu.
IZM atbalstītu
Vācijā šāda duālā izglītība ieviesta, un tāpēc šajā valstī profesionālās izglītības iestādes izvēlas 51 procents pamatskolas absolventu. Latvija sākusi sarunas ar Vāciju par sadarbību profesionālās izglītības jomā jau pirms trim gadiem. Pagājušā gada nogalē šajā valstī notika izglītības ministru konference “Profesionālā izglītība un apmācība Eiropā – perspektīvas jaunajai paaudzei”, kurā Vācija ierosināja parakstīt memorandu par sadarbību profesionālajā izglītībā un apmācībā Eiropā starp Vācijas Federālo izglītības un pētniecības ministriju, kā arī vairāku citu valstu, tostarp Latvijas, attiecīgajām ministrijām. Memorands paredz kopīgus pasākumus jauniešu bezdarba samazināšanai, īpaši uzsverot nepieciešamību intensīvāk ieviest praktisko apmācību un duālās izglītības un apmācības sistēmu.
Kad jautāju, vai tas nozīmē, ka Izglītības un zinātnes ministrija varētu atbalstīt arī reālas duālās profesionālās izglītības īstenošanu Latvijā, IZM Vispārējās un profesionālās izglītības departamenta vadītāja Evija Papule atbildēja, ka ministrija pat vēlētos veicināt šādas izglītības ieviešanu un rosinājusi profesionālās izglītības iestādes pārdomāt iespēju ieviest šādu izglītošanās veidu, kā arī uzrunāt darba devējus.
“Pilnībā gan Vācijas modeli pārņemt nevajadzētu,” spriež E. Papule. “Taču varētu aizgūt kādus elementus, jo skaidrs, ka mācību procesā vairāk jāakcentē prakse.”
Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Anita Līce atzīst, ka duālās profesionālās izglītības modelis nodrošina lielākas iespējas apgūt praktiskās iemaņas. LDDK atbalstītu, ka šāds modelis tiktu īstenots arvien lielākā skaitā profesionālās izglītības iestāžu, taču neuzskata, ka uzreiz būtu nepieciešams un būtu iespējams mainīt visu profesionālās izglītības sistēmu. A. Līce teic, ka gadījumā, ja tiek mainīta apmācību metode, daļu no mācībām pārceļot uz uzņēmumu, mācības jāturpina finansēt valstij, taču ar laiku arī uzņēmumi varētu duālo profesionālo izglītību finansiāli atbalstīt, jo sevišķi, ja redzētu, ka tā nes augļus.
Viedokļi Vai jūs atbalstītu duālās profesionālās izglītības ieviešanu? Juris Bozovičs, Malnavas koledžas direktors: “Duālā profesionālā izglītība būtu noderīga, taču ir diezgan daudzi “bet”. Piemēram, mūsu koledžā tādā gadījumā uzreiz akūts būtu transporta jautājums. Rīgā, Rēzeknē, kur darba devēji ir uz vietas, tā nebūtu problēma, bet mums būtu jādomā – kā jaunietis nokļūs līdz darba devējam, kur viņš dzīvos. Arī darba devējs būs ieinteresēts jaunieti pieņemt vien tad, ja viņam par to samaksās.” Ivars Lasis, Profesionālās izglītības kompetences centra “Kandavas Valsts lauksaimniecības tehnikums” direktors: “Ja runājam par otro profesionālās kvalifikācijas līmeni, kad audzēknis iemācās vienīgi pats veikt konkrēto darbu, kā arī neapgūst vispārējās vidējās izglītības kursu, tad viņš tiešām varētu vairāk laika pavadīt uzņēmumā. Savukārt, apgūstot trešās profesionālās kvalifikācijas līmeni, kurā audzēkņi tiek sagatavoti arī vadīt citus, gan vajadzīgas teorētiskās zināšanas un te pāriet uz apmācību lielākoties pie darba devēja nevarētu.” |
