Amatpersonas 25. martā aprobežojas ar “obligāto minimumu” 0
Kamēr diskusijas virmo galvenokārt ap 16. martu un 9. maiju, Latvijas valsts oficiāli noteiktās atceres dienas, arī 25. marts, ir nobīdītas ēnā. Tām nevelta ne īpašus uzsaukumus, ne “sabiedrības saliedētības” pamudinājumus. Augstākās amatpersonas pēdējos gados ir aprobežojušās, ja tā drīkst teikt, ar obligāto minimumu.
Bet savulaik, kad sākās tautas kustība par neatkarības atgūšanu, liela nozīme bija, piemēram, patiesībai par Molotova–Ribentropa paktu. Vēl palicis atmiņā, ka manifestācijā “Par Latvijas destaļinizāciju” 1989. gada 14. jūnijā piedalījās milzīgs daudzums cilvēku. Viņus aizrāva nevis latviešiem piedēvētā tieksme siet pie karoga sēru lenti, bet nepieciešamība pārvarēt vēsturisko netaisnību un dzīvot brīvā valstī. Togad arī 23. augustā igauņi, latvieši un lietuvieši sadevās rokās ne jau tāpēc, lai raudātu. Šīs akcijas būtību vislabāk izteica Baltijas padomes pieņemtais aicinājums: “Baltijas ceļš – ceļš uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā”.
Konkrēti 1949. gada martā PSRS t. s. orgāni no Baltijas valstīm lopu vagonos izveda, padomju leksikā izsakoties, kulaku ģimenes un bandītu atbalstītājus. Kopumā 95 tūkstošus cilvēku, tajā skaitā no Latvijas – gandrīz 43 tūkstošus, pārsvarā sievietes un bērnus.
Taču, godinot deportāciju upurus, būtu arī jāatceras, ka Baltijā nacionālo partizānu pretošanās okupācijas varai turpinājās vēl gadiem. Baltieši ar to var lepoties. Latvijā bijušie mežabrāļi gan nebauda īpašu politiskās elites uzmanību, kaut arī viņu kustība iemiesoja cīņu pret totalitāro režīmu un paļāvību – bieži pārlieku – uz Rietumu demokrātijām.
Protams, saskaņā ar to ideoloģiju, kura ir atspoguļota Padomju Savienībā rakstītajās vēstures grāmatās un tiek izplatīta arī pēc “20. gadsimta lielākās ģeopolitiskās katastrofas” jeb PSRS sabrukuma, Baltijas nacionālie partizāni arvien skaitās bandīti, savukārt masu deportācijas bija padomju valsts interesēm nepieciešams pasākums. Demokrātiju var izmantot dažādi – arī tamlīdzīgu uzskatu propagandai, valstiskās vērtības graujoša referenduma rosināšanai vai necieņas izrādīšanai pret kritušajiem. Īsāk sakot, Latvijas sabiedrības šķelšanai. Un, kad tiešā vai pārnestā nozīmē deguns ir valsts karogā izšņaukts, var ultimatīvi paģērēt, lai vecā idejiskā mantojuma glabātāji tiktu “ņemti koalīcijā”.
Citās valstīs demokrātija nemaz tik bezspēcīga nav. Katiņas traģēdijas upuru tuvinieku prasības Eiropas Cilvēktiesību tiesā atbalsta gan Polijas valdība, gan nevalstiskās organizācijas, tajā skaitā Krievijas “Memoriāls” un “Amnesty International”. Pateicoties šim atbalstam, upuru tuvinieki jau ir panākuši Strasbūras tiesas atzinumu, ka PSRS NKVD īstenotais slaktiņš bija kara noziegums. Taču attiecībā uz citiem lietas aspektiem gala slēdziens vēl jāgaida līdz šā gada beigām.
Noziegumi, ko NKVD pastrādāja Latvijā, bija ne mazāk smagi, un tie aptvēra visus sabiedrības slāņus. Bet, cik zināms, Latvija joprojām starptautiski pieņemtajā formā nav saņēmusi no Krievijas nekādus dokumentus ne par Liteni, ne arī par masu deportācijām.
Vēl ir jautājums, cik uzstājīgi un vai vispār šie dokumenti no Rīgas puses tiek prasīti… Līdz Latvijai nonākušo dokumentāro liecību saturs lielākoties ir atsevišķu vēsturnieku uzņēmības rezultāts. Saistībā ar publikācijām, kurās atsegta 1949. gada 25. marta izsūtīšanu sagatavošana un norise, noteikti būtu jāatceras profesora Heinriha Stroda ieguldījums, kas ir ļoti ievērojams. Ko nevarētu sacīt par mūsu politiskās varas gribu panākt šo noziegumu starptautiski tiesisku izvērtējumu vai par mūsu dīvaino cilvēktiesību aizstāvības organizāciju devumu, kas šajā jomā, šķiet, līdzinās nullei. Tāpat kā izredzes “samierināt” staļinismu un Latvijas valsts ideju.
