Amatniecība – ceturtais ritenis. Trīsritenim? 0
“Kurš to žogu Mežaparkā taisījis? Tāda paviršība, pat metināšanas pumpas nav papūlējies novākt,” Jānis Vaivods nevar nomierināties. Gada nogalē ar ģimeni aizbraucis atpūsties, bet izklausās, ka žoga dēļ labais garastāvoklis sabojāts. Tādām acīm Rīgu skatās viens no labākajiem kalējiem Latvijā, kurš turklāt uzņemts Latvijas Dizaineru savienībā.
Viņa amatnieka godam ir nepieņemami kādu darbu darīt pavirši. (“Mēs štruntīgi netaisām.”) Tādu kalēju meistaru Latvijā ir tikai kādi trīsdesmit.
“Neviens, pat likums, neliedz ikvienam nosaukt sevi par meistaru. Turpat aiz stūra Vasjka prot sametināt divas rores un arī sauc sevi par meistaru.” Nedz valsts iepirkumos, nedz privātajos pasūtījumos neviens jau neprasa – vai konkrētajā firmā strādājošajam vai amatniekam ir meistara diploms. Kļūt par amata meistaru nevar ātrāk kā par ārstu – ir jābūt astoņu gadu darba stāžam. Meistars un meistardarbnīca – šie sertifikāti amatniecībā ir prasmes un kvalitātes garantija, ko, izrādās, valsts neatzīst. Tas ir, vārdos un likumā atzīst, bet reālajā dzīvē neievēro.
Amatniecība – priekšējais neievērotais ritenis
“Kāpēc ratiem priekšējie riteņi ir mazāki? Lai vieglāk stūrēt. Manā skatījumā Latvijā priekšējie riteņi ir zemniecība (lauku sētas) un amatniecība. Bet lielie riteņi, kas iet to pēdās, – lauksaimnieciskā ražošana un rūpniecība,” savu redzējumu klāsta Vilnis Kazāks, Latvijas Amatniecības (LAK) kameras prezidents.
Oktobrī LAK pieprasīja valdībai atzīt amatniecību kā tautsaimniecības nozari. Valdība noraidīja. Kā norādīts Ekonomikas ministrijas (EM) informatīvajā ziņojumā, amatnieki pārstāv vairākas tautsaimniecības nozares, tādēļ nav nepieciešams definēt amatniecību kā atsevišķu tautsaimniecības nozari.
Jā, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts tagad atklāj “Latvijas Avīzei”, ka šobrīd strādā pie industriālās politikas, kas paredz valsts palīdzību “attīstīties dažām nozarēm un to apakšnozarēm, salāgojot iespējamos labumus (izglītība, infrastruktūra, zinātne un pētniecība, fiskālie stimuli, regulējums) ar to vajadzībām.” Laikam tāpēc amatniecību viņš uzskata tikai par tādu kā kultūras rezervātu un farmklubu rūpniecībai.
Lai ar amatniekiem rēķinātos kā ar ražotājiem, nevis tikai kā ar daiļamata meistariem brīvdabas tirdziņos, viņiem… jāsaskaitās. Taču amatniekiem grūti pierādīt savu ieguldījumu tautsaimniecībā. Nav precīzu ciparu – ir tikai LAK reģistrs, kurā esot vien piektā daļa no visiem ap 100 tūkstošiem Latvijas amatnieku. (Starp citu, likums par amatniecību nenosaka, kas reģistrē amatniekus.)
Arī Centrālā statistikas pārvalde neuzskaita atsevišķi amatniekus – kopā ar kvalificētajiem strādniekiem viņu ir 110 tūkstoši.
To galīgi nepieļauj Vilnis Kazāks: “Amatnieks nav strādnieks un nekad nebūs strādnieks. Viņš ir brīvais cilvēks, un viņa darba ātrumu nosaka iekšējie impulsi, nevis konveijers.” Noteikti nekur nav uzskaitīti tie, kuri brīvā laika hobijus izkopuši līdz meistara prasmei un savus darbus pārdod.
Tā kā amatnieki statistiski atsevišķi nepastāv, tad viņu saražotais aiziet nozares kopienākumā – kokapstrādātājiem pie kokrūpniecības, elektriķiem – pie enerģētikas, šuvējiem – pie tekstilrūpniecības. Turklāt lielākā daļa amatnieku savus ražojumus un pakalpojumus šais grūtajos laikos realizē “beznodokļu zonā”. Vilnis Kazāks nopūšas un spiests atzīt, ka amatniecības lielākā daļa darbojas ēnu ekonomikā.
Savu balsi meklējot
Kaut arī valdība 4. oktobrī neatbalstīja amatniecības noteikšanu par atsevišķu nozari, tā uzdeva Ekonomikas ministrijai trīs mēnešu laikā izstrādāt modeli, kas nodrošinātu šīs jomas pārstāvniecību. Līdzko pagāja atvēlētais laiks, pavaicāju: kā amatnieki varētu tikt pārstāvēti?
Ministrs Daniels Pavļuts atbildēja: “Amatniekiem ne tikai jāapvienojas Amatniecības kamerā, bet arī aktīvi jāpiedalās savas specifiskās nozares (piemēram, vieglās rūpniecības, metālapstrādes) asociācijās, kā arī jāiesaistās pārnozaru organizācijās – LDDK vai LTRK.”
“Tas ir absurds. Eiropas amatniecības jumta organizācija UEAPME neiesaka mums iestāties darba devēju konfederācijā, kuru intereses ir atšķirīgas no amatnieku vajadzībām,” iebilst Vilnis Kazāks. “Mums nav pieņemams, ka Trīspusējās sadarbības padomē visu ražotāju viedokli aiznestu rūpnieki.”
Arī Andris Lasmanis, bijušais Mazo un vidējo komersantu un amatniecības konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, joprojām ir pārliecināts, ka gan LDDK, gan LTRK pārstāv lielo uzņēmumu intereses: “Paskatieties, kas ir šo organizāciju vadībā un padomēs, un gūsit pārliecinošu atbildi, ka tās pārstāv lielo biznesu.”
Ekonomikas ministrija jaunā gada pirmajās dienās nosūtīja vēstuli LAK, piedāvājot “iesaistīties Tautsaimniecības padomes darbā novērotāja statusā, kas sniegs iespēju sagatavot viedokli par izskatāmajiem jautājumiem, saņemot aktuālo jautājumu dokumentus”, uz ko LAK pēc divām dienām piekrītoši atsaucās. Tas nozīmē, ka jau šonedēļ Tautsaimniecības padomes Vadības komitejas sēdē varētu tikt skatīts Amatniecības kameras iesniegums par dalību. “Mums nepieciešama platforma, lai pārliecinātu, ka valdībai un lielajiem tautsaimniekiem ir izdevīgi amatniekus pieņemt ar balsstiesībām,” tā LAK līderis.
Jāmāca amatnieks, ne konveijera strādnieks
Ministrs Pavļuts norāda, ka amatnieki jau ir pārstāvēti tautsaimniecības nozaru ekspertu padomēs, kurām jāizveido nozaru kvalifikāciju sistēma un jāpārstrukturē profesionālā izglītība. Kazāks piekrīt, ka LAK deleģējuši pārstāvjus piecās no 12 padomēm – par būvniecību, kokrūpniecību, metālapstrādi un mašīnzinību, tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanu, transportu un loģistiku. Viņš dod mājienu, ka “Izglītības ministrijā ir daudz šmuces, kas jāizbeidz”, tomēr tās publiski atklāt nav gatavs. Tik vien kā piesola: “Ja ne, sāksim Eiropas mēroga kašķi!”
“Tā ir liela cūcība, ko noteikti izstāstīšu Tautsaimniecības padomē. Pats esmu pieteicies mašīnbūves, metālapstrādes un mašīnzinību padomē. Man ir pilnīgi skaidrs, ko diktē naudas interese. Amatnieki nekad nestrādās ar tām tehnoloģijām, kuras cenšas ieviest. Piemēram, Jelgavā metālapstrādē māca strādāt tikai uz tādiem darb- galdiem, kuru apkalpošanā nākotnē vajadzēs tikai četrus piecus strādniekus. Ko pārējie šīs skolas absolventi darīs? Par kalējiem viņi nederēs. Profesionāli tehniskā izglītība nesagatavo amatniekus, bet strādniekus rūpniecībai,” kategorisks ir LAK līderis.
Kad Profesionālās izglītības centrs pirms pāris gadiem par 0,8 miljoniem veica vienotas metodikas izstrādi profesionālajā izglītībā, amatnieku viedokli neuzklausīja. Amatniecība kā ražošanas veids metodikā vispār netika pieminēta, un vārds “meistars” nepastāvēja. LAK protestus neviens neņēma vērā. Uz šā pamata radīja Profesionālās izglītības attīstības koncepciju.
Tikai ar Valda Dombrovska valdības lēmumu 2009. gadā tās virzība tika apturēta un ar Ministru kabineta rīkojumu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) bija spiesta atzīt turpmāku amatniecības pārstāvju nepieciešamību konceptuālo jautājumu izlemšanā.
Pagājušā gada beigās ministrs Roberts Ķīlis apturēja profesionālās izglītības investīciju projektus un paziņoja, ka 40 miljonus latu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) naudas pārdalīs sešām līdz astoņām profesionālajām skolām. Apspriest kritērijus un apkopot viedokļus paredzēts šomēnes. Vai ministrs Ķīlis amatnieku viedokli uzklausīs? Uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem viņš neatbildēja.
Latvija – meistaru zeme
Kazāks sapinies skaidrojumos. Vispirms viņš mani iepazīstina ar visu ražošanas veidu (!) pakāpēm: mājamatniecību (daiļamatniecību), profesionālo amatniecību, rūpniecību un industriālo robotu, pēc brīža tomēr to cenšas izdalīt kā nozari, tādējādi sajaucot horizontālo ražošanas veidu dalījumu ar vertikālo nozaru dalījumu.
Paši amatnieki nav tik ļoti pārliecināti, kā viņu ilggadējais līderis Vilnis Kazāks par to, ka tieši amatniecības atzīšana par tautsaimniecības nozari atrisinās visas pro- blēmas. Jānis Laganovskis, Latvijas Elektriķu brālības valdes priekšsēdētāja vietnieks, šaubās, “vai šajā jomā ir jēga atdalīt amatniekus no “Latvenergo” strādājošajiem, tas ir, izdalīt amatniecību kā nozari. Varbūt amatniecību enerģētikā pareizāk būtu saukt par darbības veidu.”
Ne jau ielikšana citā definīciju plauktā automātiski atrisinās amatniecības pro blēmas. Amatniecības statusu var nostiprināt arī bez tā: gan rēķinoties ar balsstiesīgu tās pārstāvniecību, gan izveidojot valsts reģistru amatniekiem, gan nosakot meistara statusu. Arī no ēnu ekonomikas amatniekus neizdzīs ne likums, ne VID, bet, visticamāk, izvedīs meistara gods.
Ja tiks radīta meistara atpazīšanas sistēma – pirmkārt, lai par tādu nesaucas tas, kurš nav atzīts, otrkārt, lai amata meistaram būtu sava pamanāma goda zīme, ģerbonis, tituls sludinājumos vai plāksne pie darbnīcas, treškārt, lai amatnieka darbnīca biznesa ģeogrāfijā (uzziņu portālos, kartēs) būtu tikpat labi atrodama kā rūpnieciskās ražotnes. Varbūt vērts ieklausīties arī dizaineres Anitas Grases idejā, uz ko aicina arī LAK, – ir jācildina meistarība kā latviešu kultūras pamats!
Uzziņa Latvijas Amatniecības kamerā ir reģistrētas un darbojas: 48 profesiju biedrības, 18 teritoriālās biedrības, 21 118 amatnieki, no tiem 2590 meistari un 5594 zeļļi. Kopā ar nereģistrētajiem Latvijā darbojas: ap 100 000 amatnieku. Avots: LAK
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2010. gadā 110 620 kvalificētu strādnieku un amatnieku Avots: CSP |
Viedokļi
Daniels Pavļuts, ekonomikas ministrs:
“Latvija var lepoties ar ļoti plašām tradīcijām dažādu praktisko darbu apguvē – spēju pašu rokām veikt darbus, ko citās valstīs sen aizmirsuši. Tā ir mūsu kultūras bagātība. Amatniecība ar tās dažādajām izpausmēm jau patlaban ir būtiska gan tautsaimniecības kopumā, gan kā rūpniecības sastāvdaļa un varētu sniegt lielāku ieguldījumu ekonomikā, ja vēl vairāk izmantotu modernās tirdzniecības metodes, idejas sasaistītu ar mūsdienīgām ražošanas metodēm (prototipi ražošanai), tādējādi bagātinot Latvijas rūpniecības produktu klāstu.”
Andris Lasmanis, bijušais Mazo un vidējo komersantu un amatniecības konsultatīvās padomes priekšsēdētājs:
“Jāatgādina, ka amatnieki jau reiz bija pārstāvēti. MVU padome sākotnēji – 2003. gadā – tika izveidota, lai arī amatnieku intereses tiktu pārstāvētas Tautsaimniecības padomē, bet galamērķis, lai tās būtu līdztiesīgas partneres ar balsstiesībām blakus LDDK un LTRK. Apzināti uz to gājām, piesaistījām resursus, bet, kad MVU sadarbības padomi vajadzēja iedzīvināt juridiski, tajā palikām tikai mēs divi – Gunita Čivčiča un es…
No LAK puses toreiz nebija nekāda organizatoriska vai finansiāla atbalsta. Manuprāt, nebija reālas vēlmes kaut ko panākt amatnieku interesēs, bet tikai “zīmēties”. Neticu, ka tie paši cilvēki šoreiz patiesi kaut ko vēlas un spēs panākt amatniecības interesēs. Cīniņš par amatniecības atzīšanu kā nozari ir absolūti bezjēdzīgs.”
