Amatierteātri ir aizraujoši un intriģējoši. Saruna Cēsu teātra vadītāju un režisori Edīti Siļķēnu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trešdien, 5. aprīlī, Cēsu teātrī pirmizrādi piedzīvos jauna izrāde “Kissa” teātra vadītājas un režisores Edītes Siļķēnas režijā. Tās galvenā varone ir Katrīna fon Zīversa – aristokrāte, kura, izaugusi Cēsu Jaunajā pilī, vēlāk kļuva par aktrisi Vācijā.
Cēsīs teātri sāka spēlēt jau 1875. gadā, kad pilsētā nodibināja Labdarības biedrību un dramatisko kolektīvu, un jau pēc gada tas sevi pieteica ar nosaukumu “Cēsu teātris”. Kopš tā laika iestudētas neskaitāmas izrādes un divreiz pat opera, te strādājuši izcili režisori, darbojušies lieliski dekoratori, spēlējuši daudzi cēsnieki. Teātra restarts notika 2017. gada novembrī – ar nosaukumu Cēsu teātris.
Pavasari kopumā varētu dēvēt par Latvijas amatierteātru jauniestudējumu, skašu un festivālu laiku – nupat, pagājušajā nedēļā, notika Jelgavas teātru festivāls “Jelgavā radīts un rādīts”, jau agrāk, marta vidū, Jūrmalas teātrī noslēdzās Latvijas amatierteātru iestudējumu “Gada izrāde 2022” reģionu skates. Par 2022. gada labāko iestudējumu žūrija atzina Smiltenes novada “Blomes SIA (strādnieku un inteliģences apvienības)” teātra iestudēto “Jūlijs” režisores Gita Skadiņas vadībā.
Par ko stāstīs jaunais Cēsu teātra iestudējums?
E. Siļķēna: Šo literāri dramaturģisko darbu, atsaucoties mūsu teātra aicinājumam, dramaturģe Inese Tālmane rakstīja speciāli Cēsu teātrim. Stāsts balstīts uz vēsturiskiem personāžiem un notikumiem 1919. gada ziemā. Izrādi spēlēsim Cēsu Jaunās pils zālē, un tā stāstīs par leģendām apvīto grāfu fon Zīversu dzimtas atvasi Katrīnu fon Zīversu, kura, uzaugusi Cēsu Jaunajā pilī, vēlāk, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, ar skatuves vārdu Kissa bijusi mēmā kino aktrise Vācijā.
Izrāde notiks autentiskajā vidē, kur reiz dzīvojusi Katrīna.
Tā bija mana ideja, līdzīgu pagājušajā gadā aizsāku arī Stāmerienas pilī, kur sadarbībā ar dramaturgu Lauri Gundaru tapa izrāde “Maskarāde pilī” – par Stāmerienas pils īpašniekiem – baronu fon Volfu un viņa sievu, itāliešu kamerdziedātāju Alisi Lauru Barbi, kura savulaik bijusi komponista Brāmsa mūza.
Veidot izrādes par mums pašiem, vēsturiskiem notikumiem, kas savulaik notikuši mūsu apkārtnē, ir ļoti jauka niša, kas var bagātināt Latvijas kultūras dzīvi. Skatītājiem atnākot un ieraugot vēsturiskos personāžus, cilvēkstāstus autentiskā vidē, ir iespēja paskatīties uz lietām un notikumiem plašāk, aizdomāties. Tas ir pat interesantāk – iestudēt nevis pasaules vēstures materiālus, bet radīt izrādes, kas balstītas uz reālām personībām, kas reiz dzīvojušas mūsu vidē.
Kas ir jūsu aktieri?
Viņi ir Cēsu, pat visa Vidzemes novada iedzīvotāji, kuri ikdienā strādā ļoti dažādās profesijās, bet brīvo laiku velta un aizpilda ar teātri. Mums ir dažādas radošās nodarbības, lai iestudētu izrādes, pieaicinām pedagogus un speciālistus, nepārtraukti noris sevis pilnveidošanas un attīstības darbs. Cēsu teātrī strādāju jau piekto gadu, un mēģinām turpināt teātra vēsturiskās tradīcijas, esam arī diezgan muzikāls teātris, par to atbild mans kolēģis, muzikālais vadītājs un pedagogs Juris Krūze. Daudz dziedam, mēģinām veidot izrādes, kurās aktieri var attīstīt savas prasmes un izpausties vokāli.
Cik bieži jūs tiekaties?
Daļu no šiem pēdējiem pieciem gadiem pārņēma arī pandēmijas laiks, tad daudz mācījāmies un dzeju runājām attālināti, aktieriem bija arī uzdevums uzzināt kādus dokumentālus cēsnieku stāstus, un tas pārtapa izrādē “Lākturu dedzinātāji”. Tiekamies vismaz trīs reizes nedēļā, pagājušais, 2022., gads bija ļoti intensīvs, aktieri saskaitīja, ka kopumā tikāmies 132 dienas – katru trešo dienu.
Pa šiem pieciem gadiem esam radījuši septiņas izrādes, ko uzvedam gan mūsu pamatmājvietā Cēsu koncertzālē, gan viesizrādēs, arī brīvdabas uzvedumos.
Braucam uz visiem apkārtnes kultūras namiem, kur vien mūs aicina. Mūsu teātra trupa ir liela, ap 40 aktieru, un katru izrādi iestudējam ar diviem sastāviem – rēķinos, ka brīžam mūsu aktieriem pamatdarbs neļauj tikt uz visām iecerētajām izrādēm.
Kas finansē teātra darbību? Daudzviet kultūras projektiem finansējums samazinās, kā ir Cēsīs?
Mūsu pamatfinansētājs ir Cēsu novada pašvaldība, kas maksā algu gan man, režisorei, gan asistentam, proti, teātra muzikālajam vadītājam. Pašvaldība rūpējas arī par telpām, mūsu mājvieta ir Cēsu koncertzāle, rīkojam izrādes un mēģinām gan uz Lielās, gan Mazās skatuves, arī kinozālē. Piedalāmies arī Valsts kultūrkapitāla fonda Vidzemes programmas konkursos. Daudz līdzfinansē arī aktieri paši – kā jau tas ierasts ar daudziem hobijiem.
Sākotnēji mans darba devējs bija pašvaldības aģentūra, tagad tā ir kultūras pārvalde, bet nevaru teikt, ka kļūtu sliktāk. Katru gadu iestudējumiem un dekorācijām rakstām un plānojam nākamā gada budžetu, varbūt brīžam gribētos dārgākus tērpus, un, tiesa, budžets nekad netiek apmierināts pilnībā, tik daudz naudas pašvaldībai nav, bet mēs tomēr attīstāmies. Paši strādājam, sevi pierādām un piesaistām finansējumu. Tad, ja esi guvis atzinību, vietējās sabiedrības novērtējumu, strādāt ir motivējoši, pat ja finanšu līdzekļi nav gluži pietiekami.
Kā notiek repertuāra izvēle?
Iestudējumu vienmēr nosaka režisors. Protams, jāskatās, ko un cik var izdarīt aktieri, kā virsuzdevumu mēģinu piedāvāt pēc iespējas dažādākus žanrus un stilus, būtiski, lai aktieri varētu mācīties un pilnveidoties. Spēlējam gan muzikālus lieluzvedumus, gan mazus kameruzvedumus, arī bērnu izrādes. Meklējot dažādību, repertuārā iestudējam gan pasaules, gan latviešu darbus.
Vai pašvaldībā tiek apspriesta jūsu repertuāra izvēle, bijuši kādi ieteikumi?
Kaut ko tādu neesmu dzirdējusi, manuprāt, Cēsu novada vadība ir progresīva un demokrātiska, nekad neesmu saskārusies ar kādu repertuāra ieteikumu vai aizliegumu.
Protams, sastādot repertuāru, apspriežos ar aktieriem, bet pamatā repertuāru veido režisors. Latvijas amatierteātru kustība ir aizraujoša un intriģējoša, tā ir plašs kultūras lauks.
“Tradīcija, kas jāveicina un jākopj”
* Latvijas Kultūras akadēmijas docente, Latvijas amatierteātru iestudējumu skates “Gada izrāde 2022” žūrijas pārstāve, Dr. Phil. Rita Lūriņa: “Kad man jautā, vai kāds no Latvijas amatierteātriem var tikt uzskatīts jau par profesionālas ievirzes teātri, saku – nebūtu gan korekti runāt šādi, jo tiem ir cita bāze, proti, profesionālā teātrī sagaidām arī profesionālu izglītību.
Kopumā amatierteātris tomēr uzskatāms par tālākizglītību vai interešu izglītību, tas ir brīvā laika pavadīšanas veids.
Tomēr taisnība, mākslinieciskajā līmenī, arī pastāvēšanas mērķos amatierteātri ir ļoti atšķirīgi. Ir teātri, kas koncentrējas uz ļoti nelielu sastāvu, un ir tādi, kas fokusējas uz māksliniecisku augstvērtību. Iespējams, ka viņus īpaši motivē iezīmēšanās vērtēšanas skatēs. Savukārt daudzi kolektīvi lielāku uzsvaru liek uz kopābūšanu, socializēšanos un vairāk pilda saviesīgās dzīves tautas teātra funkcijas, ar tautas teātri akcentējot lielo kolektīvu, masveidīgumu. Tieši tāpēc amatieru kustība Latvijā, Latvijas kultūrā ir tik ļoti svarīga.
Vai par vienu no profesionalitātes kritērijiem varētu uzskatīt teātra spēju pasūtīt oriģināllugas? Tas, ka tautas teātris var dramaturgam pasūtīt lugu vai pat speciāli teātrim uzaicināt rakstīt lugu, ir jau vairāk nekā 150 gadus sena tradīcija, kas sākusies jau ar Ādolfu Alunānu. Atcerēsimies, ka pirmie latviešu aktieri pēc izglītības nebūt nebija profesionāļi. Savulaik Līvija Akurātere ar humoru teica, ka tas, kas atšķir profesionālu latviešu aktieri no amatiera, ir, ka profesionālais saņem algu. Šāda lugu pasūtīšana gan pilnīgi noteikti ir ļoti atzinīgi vērtējama tendence, jo tā ir amatieriem nepieciešamā dramaturģija.
2022. gadā Latvijā bija uzskaitīti ap 400 darbojošos amatierteātru. Ir tikai viena problēma – mums trūkst vidējās paaudzes spēlētāju, vairumā spēlē pensionāri un skolēni; trūkst četrdesmitgadnieku un trīsdesmitpiecgadnieku, kuri varētu nest spēcīgās, tā saucamās spēka lomas.
Pašvaldības ir dažādas, ir tādas, kas amatiermākslu atbalsta vairāk, ir, kas mazāk, bet svarīgi būtu, lai arī valsts saprastu, ka amatiermāksla – šī tautas kustība – ir vajadzīga, lai turpinātu pastāvēt Latvijas nācija.
Mirklī, kad to apjēgs valsts, tad arī ierēdņi sapratīs, ka šai kustībai jāiedala vairāk līdzekļu. Tālāk jau tos pašvaldības varēs sadalīt cilvēkiem, kas strādā amatierteātru kustībā.
Pašvaldību piešķirtā atbalsta apjoms ir ļoti dažāds, un, protams, tas ietekmē teātru iespējas. Kā piemēru īpašā kategorijā var pieminēt Ausekļa Limbažu teātri (vadītāja režisore Inta Kalniņa), jo viņiem ir pašiem sava teātra māja, ne visur tādas ir. Tiešām ekskluzīvā statusā ir Ogres un Rēzeknes teātri. Rēzeknes teātris “Joriks” šobrīd jau uzskatāms par profesionālu teātri, jo jau esošajai materiālajai bāzei un pusprofesionālajiem aktieriem tika piesaistīti profesionāli režisori, kuriem pievienojās arī režisores Annas Eižvertiņas aktierkursa aktieri. Tas viss bija iespējams, jo Rēzeknē bija izveidota materiāli tehniskā bāze, uz kuras tālāk būvēt profesionālo teātri. Tā notiek reti.
Ārpus konkurences ir arī Ogre ar Jāņa Kaijaka [režisors, teātra mākslinieciskais vadītājs] teātri. Viņi tagad ir pilsētas teātris, saņēmuši pietiekamu finansējumu un vairs pat nepiedalās amatieru skatēs. Vienlaikus šis teātris nekonkurē ar profesionālajiem teātriem, neesmu dzirdējusi, ka viņi kandidētu uz kādu no “Spēlmaņu nakts” balvām. Arī Ogres aktieri ir amatieru statusā, turpina strādāt, nesaņemot algu, un sevi par profesionāļiem neuzskata.
Eiropas kontekstā ar šo milzīgo pašdarbības teātru skaitu pilnīgi noteikti esam uzskatāmi par īpašiem. Tā ir tradīcija, kas mums jāsaglabā, jāveicina un jākopj.”
