Amatieri ar aizjūras leģionāriem 0
Latvijas futbola čempionātā šosezon Jūrmalas komanda “Spartaks” un FB “Gulbene” izceļas ar eksotisku nokrāsu. Abas sevi sauc par amatieru komandām, taču kopā pieteikušas 17 viesspēlētājus no septiņām valstīm. Kā ārzemnieki te nokļūst, kur un par ko dzīvo?
Akadēmijas audzēkņi
Gulbenieši virslīgā debitēja pērn, bet “Spartaks” tai pievienojās šogad. Virslīgas prezentācijas preses konferencē uzklausījuši manu jautājumu, kāds ir komandas statuss, abu komandu pārstāvji atzina, ka ir amatieri ar profesionālu attieksmi. Taču šiem amatieriem ir itin interesants sastāvs. “Spartakam” ir deviņi ārzemnieki, turklāt ar eksotisku piekrāsu – pieci kolumbieši, divi no Ganas, pa vienam no Krievijas un Itālijas. “Gulbene” pieteikusi septiņus leģionārus – piecus japāņus, pa korejietim un gruzīnam.
“Daži kolumbieši “Spartakā” spēlēja jau pērn pirmajā līgā un mūs iepriecināja, Danielu Buitrago pat izīrējām Krievijas premjerlīgas klubam Naļčikas “Spartak”, tāpēc sadarbība turpinājās un mums pievienojās vēl divi futbolisti no kolumbieša Nelsona Galjego akadēmijas,” stāsta “Spartaka” galvenais treneris Oļegs Blagonadeždins. Latvijas čempionātā laukumā drīkst vienlaikus atrasties pieci ārzemnieki, bet Oļegs norāda, ka sezona ir gara, būs traumas, diskvalifikācijas, tāpēc visas kājas noderēs.
Runā tikai spāniski
Viņa rīcībā esošie leģionāri vēl ir gluži puikas – trīs dzimuši 1992. gadā, viens par gadu vecāks. Vēl zaļāki ir no Ganas atbraukušie futbolisti, taču jau spēj izcelties Latvijas čempionātā. 17 gadus vecais Patriks Tvumsai virslīgas pirmajā kārtā pret čempionvienību FK “Ventspils” guva vārtus un palīdzēja to izdarīt Hairo Moskueram.
Blagonadeždins bija Latvijas izlases zelta laiku pamatsastāva aizsargs, bet nu jau vairākus gadus kož trenera maizē. Viņš stāsta, ka citu kontinentu pārstāvji laukumā izceļas ne tikai izskata ziņā. “Viņi ir ārkārtīgi tehniski, reizēm man liekas, ka dzimuši ar bumbu pie kājas,” sajūsmināts ir treneris. Kāpēc tādi talanti nonākuši Latvijā, nevis, piemēram, Itālijā? Tāpēc, ka vēl ļoti jauni, tikko pabeiguši akadēmiju un vēlas veidot karjeru Eiropā. Latvija viņiem ir tilts uz kādu spēcīgāku čempionātu.
Ar tālo zemju spēlētājiem esot grūti saprasties. “Kolumbieši runā tikai spāniski. Viņiem ir tulks. Spēlēs jau saprotamies, bet treniņos ir zināmas neērtības, kurām gan esmu jau pieradis,” atzīst Blagonadeždins. Ar Ganas pārstāvjiem ir vieglāk – viņi māk angļu valodu.
Īrē Kauguros
“Spartakā” leģionāriem ir līgumi un tiek maksāta alga. Kluba direktors Spartaks Melkumjans stāsta, ka viņi saņem ārvalstniekiem likumdošanas noteikto minimālo atalgojumu – 460 latus mēnesī pēc nodokļu nomaksas. Kauguros viņi īrējot dzīvokļus, nodrošināta arī ēdināšana.
Spartaks Melkumjans neslēpj, ka kluba mērķis ir ne tikai atzīstami spēlēt virslīgā, bet arī pārdot spēlētājus un nopelnīt: “Pagaidām izdevies izīrēt tikai divus futbolistus, bet par to mums ienāk simboliska nauda.” Viņš ar kolumbiešu spēli ir apmierināts un teic, ka tikai no pašiem atkarīgs, cik ilgi uzturēsies Latvijā – izdevīga piedāvājuma gadījumā jebkurš varēs iepeldēt dziļākos ūdeņos. Galavārds piederot klubam, nevis kādām aģentūrām. “Koncentrējamies uz Austrumeiropas tirgu, jo te ir kontakti, turklāt Rietumos lielāka konkurence,” saka Melkumjans. Šis klubs gan vairāk līdzinās profesionāļiem nekā amatieriem.
Gulbenes eksperimenti
FB “Gulbene” galvenais treneris Mihails Koņevs savus japāņus dēvē par eksperimentu, kas sācies, komandai vēl spēlējot pirmajā līgā: “Sadarbojamies ar aģentiem, viņi atsūta pie mums futbolistus, kuri te aklimatizējas un tad dodas tālāk Eiropā. Izdevīgi gan aģentūrai, gan mums, jo ir kam spēlēt komandā. Algu viņiem nemaksājam, bet, ja kāds dabū līgumu ārzemēs, tad arī neko nenopelnām. Mūs interesē tikai sportiskā puse.”
Japānis Minori Sato aizpērn spēlēja Gulbenē, iepriekšējo sezonu sāka Ventspilī, bet pabeidza Rīgas “Skonto”, kur spēlē arī šobrīd. Viņa tautietis Kato, arī Koņeva audzēknis, karjeru turpina Ukrainā, Takeda – Igaunijā.
Atšķirībā no “Spartaka” jaunajiem leģionāriem, Gulbenē ierodas jau diezgan pieredzējuši futbolisti no Uzlecošās saules zemes vecumā no 22 līdz 28 gadiem, tikai viens pilngadības svētkus nosvinējis nupat. Dažiem jau iepriekš bijuši profesionāli līgumi, citiem – ne, atbraukuši arī bijušie studenti. “Vērojot šos spēlētājus, saprotu, ka Japānā ir labs jaunatnes futbola līmenis, vienīgi ar taktiku daudziem ir problēmas. Acīmredzot tam iepriekš pievērsts maz uzmanības. Toties japāņi ir ātri, un cenšos tiem pielāgot mūsu taktiku. Bez viņiem mums klātos ļoti grūti,” atzīst Mihails Koņevs.
Vasarā aizbrauks
Arī Gulbenē saziņa ir savdabīga – puslīdz normālu angļu valodu apguvuši divi japāņi, pārējie zina tikai dažus vārdus. Tad nu savstarpēji izlīdzas ar tulkošanu. Koņevs uzteic japāņu raksturu – esot mierīgi, atbildīgi, atsaucīgi. Arī pa Gulbenes krogiem neklaiņo.
Lielākās galvassāpes trenerim sagādājot tas, ka naudas trūkuma dēļ ne ar vienu futbolistu nav noslēgts līgums. Tādēļ jebkurā brīdī kāds var pacelt cepuri un aiziet uz citu komandu. Turklāt likumdošana trešo valstu pilsoņiem šādā statusā Latvijā ļauj uzturēties vien trīs mēnešus. “Pašreizējie leģionāri vasarā, visticamāk, aizbrauks. Iespējams, ieradīsies citi, un būs jāveido jauna komanda,” nopūšas Koņevs. Gulbenē viņš ir cilvēks orķestris – viens pats atbild par visu, arī trenē vārtsargus. Spēlējošais treneris ir Igors Korabļovs. “Tomēr pagājušajā gadā uzvarējām “Liepājas metalurgu” un “Skonto”, vairākkārt apdraudējām arī citus līderus,” atceras Koņevs. Arī šovasar gulbenieši negrasās dāļāt punktus, lai gan visiem skaidrs, ka šādos apstākļos par augstiem mērķiem grūti sapņot.
