Amatas novadā 50 pensionāri saņēmuši bezmaksas mobilos tālruņus 0
“Katru dienu paskatos, vai pa kaimiņu pagalmu kāds staigā. Arī viņi paskatās, vai es vēl kustos. Ja viens dzīvo, nevar jau zināt, kas kurā brīdī var notikt,” stāsta Skujenes pagasta iedzīvotāja Anna Karpova (76).
Jau vairākus mēnešus Šūkātu mājas saimniece vairs nejūtas tik vientuļa un izolēta no sabiedrības, jo viņas rīcībā ir mobilais tālrunis ar SOS pogu, kuru nospiežot var nekavējoties izsaukt mediķus un citus palīgus.
Izmēģinājuma projekts
Tālruņu projektu īsteno Amatas novada attīstības fonds sadarbībā ar sociālo dienestu. Līdzekļi tā īstenošanai tika iegūti, piedaloties fonda “Ziedot.lv” projektu konkursā kopā ar vēl 220 projektiem (atbalstu guva 61). “Tas ir izpētes projekts, jo līdz šim šāda veida sociālā palīdzība senioriem netika sniegta,” pastāstīja projekta vadītāja Anita Beikule. Sociālais projekts darbosies tikai līdz šā gada decembra beigām, bet pilnīgi iespējams, ka tas turpināsies kā īpaša pašvaldības sociālā programma.
“Centāmies tālruņus izdalīt pēc iespējas lielākam skaitam senioru visos pagastos. Ja pēkšņi kļūst slikti, gadās nokrist vai atgadās vēl kāda nelaime, lai viņi var piezvanīt un izsaukt palīdzību. Ir bijuši gadījumi, kad gados vecus, vientuļus cilvēkus atrod jau mirušus. Ja viņiem būtu bijis telefons, varbūt tas nebūtu noticis.
Tas domāts gan drošībai, gan sociālās atstumtības mazināšanai,” norāda novada sociālā dienesta vadītāja Vaira Zauere, piebilstot, ka seniori ar tā starpniecību var ne tikai visu diennakti izsaukt palīdzību, sazināties ar sociālo dienestu, ģimenes ārstu vai aprūpētāju, bet arī piezvanīt cits citam.
Projekta laikā piecos novada pagastos senioriem izdalīti piecdesmit mobilie tālruņi, tiem ir liels ekrāns, liela izmēra taustiņi ar labi saredzamiem cipariem, un otrā pusē atrodas spilgta trauksmes poga. Projektā iesaistītie seniori, no kuriem vecākajiem jau pāri 90, saņēma arī sarunu kartes piecu latu vērtībā, kā arī tika apmācīti rīkoties ar šiem modernajiem saziņas līdzekļiem.
Vienmēr tur pa rokai
“Sociālā darbiniece brīnījās, vai tad es novada avīzi nelasu, ka neesmu dzirdējusi par tālruņu projektu? Kur tad es to avīzi būtu ņēmusi? Kādreiz te dzīvoja onkulītis, tagad viņš ir nomiris, kas ar savu veco žigulīti vienmēr atveda avīzes, tagad nekā. Pasta nodaļas jau mums pagastos likvidēja, palika tikai Dzērbenē,” stāsta Anna Karpova.
Lai gan pensionāre dzīvo tikai piecus kilometrus no pagasta centra, viņas gados tas kļuvis par nepārvaramu attālumu, tādēļ jutusies kā izstumta no novada dzīves.
Iesaistīšanās projektā ļāvusi ne tikai uzzināt visus jaunumus, bet papļāpāt ar draudzenēm. Viņa atklāj, ka netīšām izmēģināta arī SOS poga: “Kauca tā kā maza sirēniņa. Operatore uzreiz atsaucās un gribēja zināt, kas noticis.”
Jauno tālruni viņa neatstāj istabā, bet nēsā sev visur līdzi, gan ejot uz šķūnīti pēc malkas, gan uz mežu pēc sēnēm vai ogām. Par to pastāstījusi arī kaimiņiem. “Tomēr lielāka drošības sajūta arī viņiem,” domā Annas kundze. Blakus mājā, kas labi saredzama no “Šūkātu” sētsvidus, dzīvo tikai pensionāri, divi no viņiem ar smagām veselības problēmām – multiplās sklerozes slimniece un redzes invalīds.
Lai gan meita, kas dzīvo Vecpiebalgā, jau cik reižu aicinājusi pārcelties pie sevis, Anna Karpova, tāpat kā vairākums senioru, nevēlas pamest mājas, kur nodzīvoti jau četrdesmit gadi, iekopts dārzs un košas puķu dobes. Tālruņa projekts viņai ļāvis apzināties, ka novadam svarīgs ir ikviens cilvēks, arī tie seniori, kas dzīvo attālās lauku viensētās.
