Amatas krastu skaistie ieži un ainavas 1
Tā ir Latvijas straujākā – trakākā upe. Upe, kas krastus kā kliņģerus grauž. Tā ir upe, kas augstākās klintis lauž. Upe, kas dejo rumbu un polku – skrien pa kreisi, griežas pa labi un atpakaļ. Upe, kas sevi mīlēt un apbrīnot liek. Tā upe lielākos kokus gāž un akmeņus veļ un loku lokiem bīstamus atvarus maļ. Tai visaugstākie krasti un brīnumu daudz, Senajā vārdā to upi par Amadu sauc.
Pirms 200 – 300 gadiem Amatas krastos nebija tie ieži un klintis, ko mēs redzam tagad; un krastu kraujām nebija vārdu. Ja bija, tad tie ir zuduši ar pašu stāvkrastu sabrukšanu pavasara ūdeņu mežonīgajās straumēs. Amatas skaistajos iežos nevar atrast senču buramburtus un vecākos gadskaitļus. Amatā nepludināja kokus, jo straume bija par traku. Par Amatas vareno krastu dinamiskajiem iežiem nav senatnē pierakstītu tautas teiku. Tikai šolaik tiek sagudrotas jaunas.
Ieži Amatas kraujās ir krituši, gāzušies, zuduši un radušies no jauna.
Zvārtes iezis savā krāšņumā parādījies pēc Pirmā pasaules kara, Dzilnas iezis pēc Otrā. Gubju smilšakmeņu stabs – 1978. gadā (sabruka 2003. g.). Par tiem lasiet manos 2012. gada rakstos.
Bet sarkani baltā un pelēki zilganā iežu krauja Kārļos, ko 1924. gadā nosauca par Ainavu krauju, tā gan savā vietā pastāv jau vairāk nekā 200-300 gadu.
Tā ir vecākā, augstākā, plašākā un kļuva par lielā atklājuma krastu Latvijā, seno latgaļu arheoloģijā.
Vācu pētnieku pierādījumi
Šīs kraujas iežus un ainavas, sākot ar 1791. gadu, pētījuši un zīmējuši, un rakstos apcerējuši slaveni vācu mākslinieki, dabas un vēstures pētnieki: Johans Vilhelms Krauze, Karls Gothards Grass un Johans Kristofers Broce, kā arī Vilhelms Fridrihs Ungerns-Šteinbergs.
Kārļu muižā viņi ieradās karietēs, droškās vai jāšus. Viņi ir sajūsmā par Amatas krauju Kārļu muižā, viņi to zīmē un cildina, apjūsmo lielisko ainavu, piemin smilšakmens alas, kazu gana grotu, ūdenskritumus, skatu laukumus, tiltiņus, paviljonus.
Bet V. F. Ungerns- Šteinbergs (1752 – 1832) raksta: “Tā ir Elizeja, apburta zeme, tā šķita kā dzīvo feju pasaule vai nezināma teātra dekorācijas… Šis ir skaistākais apvidus, ko esmu savā dzīvē ceļojumos redzējis… Ir nepieciešams iepazīstināt ar dzimtenes skaistākajām vietām vairāk svešzemju ceļotājus un pašus vidzemniekus…
Dabai šeit jābūt vienīgajai meistarienei, te nav jāieveido pārmēru saldi tempļi un acīs krītoši arhitektu būvējumi.”
18. gs. beigās Kārļu muižas īpašnieks grāfs Zīverss Ainavu krauju bija licis aprīkot ar kāpnēm, takām, tiltiņiem, skatu laukumiem, paviljoniem, ar peldu māju. Gravā, kas ir Ainavu kraujas ziemeļos, bija izveidoti pieci mākslīgi ūdenskritumi un ainavisku ūdenskritumu kaskādes. Tagad atlicis tikai viens, kas izskatās dabisks, un grava aizaugusi pirmatnējā mežonībā.
1905. gada revolūcijā Kārļumuižas pili nodedzināja. Nākamajos gados atjaunoja, bet Pirmā pasaules kara laikā tā atkal pārvērsta drupās.
Meklējot senos vietvārdus un pirms vairākiem gadu desmitiem taujājot vecākos iedzīvotājus, ir saklaušināts, ka zemnieki agrāk šo ainavisko romantiskām pastaigām aprīkoto krauju saukuši par Bizeni jeb Bizenes krastu, jo šeit bagātie nāca izbizoties.
Kā Ainavu krauja dabūja vārdu
Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņām muižas zemi virs gleznainās kraujas sadalīja četriem universitātes studentiem: kraujas dienvidu stūri zemesraga galā uz augstāka paugura – iecerētās mājas vietu – jaunais īpašnieks nosauca par Ainavām. Bet tikko sāka rakt mājai pamatus, tā atklājās, ka te ir seno latgaļu 11. – 12. gs. apbedījumi. Arheoloģijas izrakumos tika atsegti 17 apbedījumi. Tika atrasta visbrīnišķīgākā villaine, izrakstīta ar smalkām bronzā darinātām ugunszīmēm. Šī laikam ir visskaistākā kapu vieta Latvijā, līdzīga tai Carnikavas kapsētas kalna galā, Gaujas krastā, kur guļ dzejnieki Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova.
Un tā kādreizējā Bizene jeb kungu valodā Kārļumuižas iezis kļuva par Ainavu krauju – augstāko, plašāko, skaistāko, vecāko, senvēsturē zīmīgu un dārgu.
1986. gadā vēl bija skaista
1970. gadā biju braucis Amatas trakajā straumē un peldējis tās ledainajā ūdenī, lai izvilktu mantas un laivu. Biju nakšņojis zem Zvārtes ieža, iepazinis Lustūzi un citus iežus. Bet 1986. gadā, uzsākot sistemātiskus Amatas pētījumus, 4. maijā, kad nonācu virs Ainavu kraujas, piezīmju blokā ierakstīju: “Es atklāju Amatu. Ainava ir tik iespaidīga, ka Amatas priekšā man kauns izteikties par tās skaistumu, jo būšu stipri nepilnīgs. Dziļi, dziļi lejā šalc un vizuļo upe, sagriezdamās dubultcilpās, atsizdamās smilšakmeņu iežos, virs kuriem svinīgi paceļas tumši zaļas egļu katedrāles. Bērzu pumpuri tikko raisās, zaru raksti caurredzami, upes vizēšana caur tiem saskatāma. Dziļi lejā tilts, kalnu ceļš, vēsturiskās dzirnavas un perspektīvā abi Amatas augstie senkrasti aiziet tālumā un laika mūžībā kā ledus laikmeta liecinieki. Pamalē saskatāma ūdenskrātuve un kokos pilnīgi ieaugusi Dambja ieža vieta.
Unikāla ģeoloģiska vērtība
Ainavu krauja nav klints, un arī par iezi to nevar saukt. Kraujas slīpums ap 450. Tā noaugusi ar kokiem, un vasarā ainava vairs nebūs tik skaista un plaša. Ainavu krauja ir izrobota ar izbrukumiem, noslīdējumiem, piekritusi ar smilšakmeņu bluķiem, dolomītu plāksnēm, avoti, staignāji, iekšārāvēji, nošļukumi, plūstošu mālu lavīnas, slīdošu dolomīta šķembu sabirumi, avoti dažādos horizontos. Te ir savdabīga maza pasaule, pavērsta pret austrumiem. Dīvainas sugu piemērošanās spējas. Egļu zari kraujā kļuvuši ložņājoši, tie lien pa zemi uz leju vairākus metrus zem sava celma.
Ar vienkāršu paņēmienu es izmērīju Ainavu kraujas augstumu: nostiepu stipru auklu no pašas augšas līdz ūdenslīmenim, noteicu kraujas slīpuma leņķi, izmērīju auklas garumu, tad no šiem lielumiem noteicu kraujas augstumu. Tas iznāca 46 metri.
Augstākā krauja vairāk nekā puskilometru garumā bagāta ar iežu atsegumiem. Šie 46 m ir tāds kā mistikas robežskaitlis. Krauja virs Ķūķu klintīm arī 46 m. Zvārtes ieža tagadējais noslīdējums, rēķinot pēc padomju armijas 10 000 mēroga kartēm, arī sanāk 46 m.
Tagad ir moderno instrumentu laikmets. Bet tomēr ne Gaujas Nacionālā parka darbinieki, ne citi zinātnieki ar modernajiem GPS aparātiem nav noteikuši lielāko iežu, klinšu un krauju precīzu augstumu. Ekskursiju gidi var stāstīt un žurnālisti rakstīt pēc savām vajadzībām un vēlmēm.
Ainavu krauja ir arī vēl viena ģeoloģiska vērtība – tā ir pilns Amatas svītas griezums, pieņemts par tās stratotipu (pilnīgāko paraugu). Virs Amatas svītas smilšakmeņiem pašā augšā vēl Pļaviņu svītas dolomītu slāņi, zem tiem dažādu krāsu un dažāda biezuma smilšakmeņu joslas mijas ar mālu slāņojumiem, virs kuriem izplūst avoti.
Skumjas
Ainavu krauja zūd. Precīzāk: pati krauja jau pastāv, bet vasarā, kad salapo koki, plašāko, skaistāko Latvijas ainavu vairs grūti saskatīt. Ziemeļu un dienvidu galos atlikusi tikai šaura spraudziņa. Dambju iezis nav saskatāms. Tas tagad pilnīgi ieaudzis kokos, kaut gan 20. gadsimta 20. un 30. gados bija vertikāla kaila dolomīta siena.
Visskaistākā un plašākā visā puskilometra garumā Ainavu krauja (Bizene) ir bijusi pirms 200 gadiem. Skuju māju saimnieks Andrejs Skuja jau no bērnības gadiem un vēlāk atceras pārvērtības ar Ainavu krauju; un pēdējos divdesmit trīsdesmit gados tā ir aizaugusi visstraujāk.
Lai atjaunotu ainavu virs augstākās kraujas, vajadzētu rīkot koku izciršanas talkas un veidot vismaz dažas ainavas atvēruma joslas. Sava novada pētnieks Andrejs Skuja aicina pavasarī rīkot ekspedīciju, lai rūpīgi pārmeklētu Ainavu kraujas nogāzi. Viņš cer, ka izdotos atrast grāfa Zīversa ierīkoto kāpņu un taku liecības.
