Āmanis: Seriālu ziepes sagandē 0
19. novembrī Rīgā, bet 23. novembrī visā Latvijā pirmizrādi piedzīvos ilgi gaidītā, Aigara Graubas un Andreja Ēķa veidotā spēlfilma “Sapņu komanda 1935” – stāsts par pirmās brīvvalsts basketbolistiem, kam izdevās izcīnīt pirmo Eiropas basketbola čempionu titulu. Komandas trenera Valdemāra Baumaņa lomā – Nacionālā teātra aktieris Jānis Āmanis.
Viņš teic – komandas vadītājam svarīgākā bijusi Latvija un ģimene. Saruna tieši par to – filmu, patriotismu un ģimeni. Arī paša aktiera ģimenē tikko priecīgs notikums – oktobra beigās pasaulē nācis dēliņš.
Jānim Āmanim uz Nacionālā teātra skatuves rit jau sestā sezona – pats smej, par jauno aktieri viņu vairs nesaucot. Taču tikai retais zina, ka pirms aptuveni desmit gadiem šodien labi pazīstamais aktieris sācis savu profesionālo ceļu kā topošais sākumskolas skolotājs. “Laikam jau būt skolotājam nebija mans aicinājums,” atskatoties smaida aktieris un piebilst: “Labāk audzinu savus bērnus nekā veselu bariņu. Divdesmit un vairāk skolasbērnu – tā tomēr ir milzīga atbildība.” Zināšanas par bērnu psiholoģiju gan neesot zemē nomestas, aktieris cer, tās noderēšot, audzinot dēliņu Jēkabu.
Lai arī Jānis teic, ka aktiera arodu dēlam labāk nevēlot, tomēr atzīst, pašam teātra āķis aizķēries jau skolas laikā, Ķeguma komercnovirziena vidusskolā. Kopš reizes, kad nejaušības dēļ aizvietojis biedru skolas dramatiskā pulciņa izrādē “Punktiņa un Antons”, loma sekojusi lomai (protams, galvenās, smejas Jānis).
Tiesa, sapnis par darbu teātrī neesot bijis “dzelžains”. Tāds fanātisms esot bīstams. “Viena lieta, no rīta pamosties un teikt – tu būsi, tu iesi un darīsi, tev viss būs. Bet ja dzelžaini, ar asarām acīs saki – man to vajag, bet kaut kas neiet gludi, tad esi tādā šokā! Atceros, lielākā daļa meiteņu, kas ar tādu attieksmi stājās aktieros, arī netika.”
Skatīties uz dzīvi vieglāk Jānim palīdz vismaz trīs labas lietas. “Mans drošais balsts ir ģimene, mīļotais cilvēks blakus. Otrkārt, piekrītu režisoram Aigaram Graubam, ikviena vīrieša lieta ir darbs. Tajā viņš veldzējas, atpūšas, bet alga – otra cilvēka mīlestība.” Un, protams, mūžīgs optimisms, kā, šķiet, pašam Jānim netrūkst. “Ja sēdēsi dīkā, skumsi, cik viss slikti, nekas uz priekšu neies. Labi, ir šodien mazliet švakāk, bet rīt spīdēs saule.” Jāņa sacītais, lai cik vienkāršs, patiesi uzmundrina. “Lai man piedod visi latviešu čīkstuļi, bet nekad dzīvē nenonākšu tik tālu, ka čīkstēšu. Tā vietā, lai mēs darītu kaut ko, no kā varētu kaut kas izveidoties, raudam par to, kā mums nav. Un “noliekam” parējos.” Bet mums taču viss ir, kaut vai tik banāla lieta kā visi četri gadalaiki, varam gan peldēt, gan slēpot. Arī par to var priecāties.”
Protams, ir lietas, kas skumdina. Tas, ka zemi izpārdod “skandināviem un ķīniešiem”, tas, ka izcērt Latvijas mežus. Jānis ir patriots. “Mūsu zeme, kultūra – tā ir mūsu nākotne. Esam pierādījuši sevi pasaulei – varam konkurēt kaut vai ar dokumentālajām filmām. Domāju, nākotnē arī ar pilnmetrāžas filmām,” spriež aktieris.
Pilnmetrāžas filma arī pašam bijis jauns izaicinājums – līdz šim aktieris kameras priekšā lielākoties darbojies vai visos populārākajos pašmāju seriālos (“Likteņa līdumnieki”, “UgunsGrēks”, “Tikai nesaki man Bizu”).
Aktieris domīgi teic – filmēšanās seriālos, ja neprot distancēties no “ziepēm”, ko tur plūdina, aktieri sagandē. “Labi, ka ir tāda Sapņu komanda, par kuru varbūt bērni un mazbērni teiks – lūk, filma, lūk, māksla!” piebilst aktieris.
Ne tikai galvenās, Sapņu komandas trenera Valdemāra Baumaņa lomas piedāvājums bijis izšķirošais, kādēļ Jānis piekritis filmēties. Tikpat svarīgi bijis izstāstīt cilvēkiem par izcilu Latvijas personību. “Par Valdemāru Baumani daudz nezināju, vien to, kas viņš bijis. Ogrē, basketbola skolā mācījās draugi, tā joma nebija gluži sveša. Kad Aigars (Grauba) sāka stāstīt – sapratu, tāds cilvēks! Bija skaidrs, es gribu šo lomu!”
Jānis pasmaida – konkurence uz lomu bijusi cienījama un spēcīga, tostarp arī kolēģi Ainārs Ančevskis un Kaspars Zvīgulis. Iespējams, izšķirošā bijusi aktiera un varoņa iekšējā līdzība. Jānis atzīst, jebkurā tēlā taču aktieris ieliek daļu sevis. Tāpat kā viņš prot komunicēt, atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem. “Laikam jau sirsnīgs arī esmu, tā vismaz saka paziņas.”
Filmējot nācies iepazīt basketbola nianses profesionāla trenera vadībā. Jānis atzīst, pašam tuvāks esot volejbols, tas spēlēts skolas laikā, tagad reizēm vakaros kopā ar draugu. “Nepiekrītu, ka Latvijā sporta karalis ir futbols. Tas noteikti ir basketbols. Arī tajā laikā basketbolisti bija ļoti atlētiski, mums, gribot negribot, bija jāuztur sevi ļoti labā sportiskā formā.”
Jānis piekrīt filmas režisora Aigara Graubas teiktajam – “Sapņu komanda” ir stāsts par apņēmīgu cilvēku.
“Baumani ļoti lielā mērā motivēja patriotisms. Nozīme bija tam, ka viņš nebija nācis no bagātas ģimenes, bija militārists. Cik esmu lasījis, viņš iestājās par latviešiem, pareizu latviešu valodu. Viņš bija cilvēks, kam bija vēlme dot, dot un sasniegt, nevis tikai – es un man, bet – mēs. Nebija egoists.
Protams, viņu atbalstīja ģimene, sieva Elvīra, kuru viņš ļoti mīlēja. Ja blakus ir spēcīgs cilvēks, kas tevi atbalsta, tad rodas vēlme darīt kaut tālāk, to, ko neviens vēl nav izdarījis. Komandai izdevās viņa apņēmības dēļ. Viņš prata paraut līdzi citus, bija labs orators.”
Arī Jānim lielākais atbalsts ir ģimene, sieva, vecāki, tagad arī dēliņš. “Par ģimeni uzskatu arī tuvākos draugus. Protams, vienmēr apkārt būs cilvēki, kas uzskata – tas jau aktierītis, kam sakāpis galvā.” Jānis smejas, pats gan sevi par aktieri ar lielo A neuzskatot. “Aktiera profesiju akadēmijā neapgūst. Tur iedod pamatus, formulas, bet joprojām neesmu apguvis daudz atslēgas lietu. Pēc katra lielāka iestudējuma šķiet – esmu atradis, bet nāk nākamais, un saprotu – tas bija tikai tai lomai. Galvenā lieta – ļauties. Un dot. Man vēl daudz jāmācās. Trīsdesmit gadi nav pat pusmūžs, un es vēl varu mācīties. Ja to spēj, tas ir lieliski. Sliktākais ir tad, ja pārstāj mācīties un veido lomas uz vieniem pamatiem. Tad tās arī sanāk vairāk vai mazāk līdzīgas.”
Vienai daļai Latvijas dāmu, seriālu mīļotāju, Jāņa aktierspēle noteikti saistās ar romantiskā mīlētāja tēlu. Arī vienā no Nacionālā teātra vizītkartēm – “Skroderdienās Silmačos” viņam tikusi Alekša loma. Jānis nepiekrīt un aicina skatīties gaidāmo “Ēnu spēļu” 10. sēriju, tur nepavisam nebūšot mīlētājs. “Es negribētu “iesēsties” uz mīlētājiem,” pasmaida aktieris. Viņam tuvāki ir puiši ar raksturu.
“Nekad neesmu gribējis būt Romeo. Diplomdarba izrādē biju Merkucio, tā šķita forša loma. Vai Mekijs Nazis. Izrādē “Uz neatgriešanos” bija jātēlo esesietis, politiķis, ļaunais. Fantastiska loma! Mīlestība, protams, var būt dažāda, ne velti šis žanrs ir pārdzīvojis visus gadsimtus, tomēr mani šī tēma neuzrunā.”
Arī “Sapņu komandai” cauri vijas mīlas stāsts – trenera dzīvesbiedres Elvīras lomā iejutusies aktrise Inga Alsiņa. “Inga ir lielisks cilvēks. Fantastiska aktrise. Kad jutām – partneris pagurst, otrs pabaksta, paķircina. Operators Gvido Skulte ne reizi vien uzsauca – vai aktieris varētu nomierināties! Ar Ingu ir reizē viegli un grūti. Grūti, jo viņa pieprasa, lai tu dod pretī visu. Viegli, jo tas sanāk, tu ej līdzi, lietas risinās.”
Nav noslēpums, ka Latvijā ja ko dari publiski, jāsastopas ar ievērojamu kritikas devu. Pret to gan attieksme Jānim veselīga – ja kritizē, parādi, ko vari pats, taisi savu mākslu. “Vienmēr atradīsies cilvēki, kam par visu būs viedoklis, kāds, kas tev “uzliks” uz galvas. Es varu teikt, ka šajā gadījumā Aigars Grauba ir izdarījis ļoti lielu darbu. Jā, ir visādi kritiķi, kas saka – Graubas filmas ir tādas un tādas. Man liekas, noniecināt cita darbu nav pareizi. Tā mēs reizēm nocērtam daudz labu lietu pašā saknē.” Jānis teic – viņam laimējies, viņam apkārt daudz atbalstītāju.
Tiesa, sākumā tēvam, pēc profesijas automehāniķim (“arī savā veidā mākslinieks”), bijis grūtāk pieņemt, ka dēls būs aktieris. “Tagad viņš ar lepnumu nāk uz izrādēm – sak, mans dēls!” Uzmanīgākā kritiķe ir mamma – māksliniece, keramiķe un skolotāja. “Viņa skatās izrādi kopumā un pasaka – ieeju es tajā rāmītī vai ne.”
Svarīgs aktierim arī kolēģes Lāsmas Kugrēnas viedoklis (Jānis spēlē aktrises jubilejas izrāde “Mī..Mālēt”, kas pirmizrādi piedzīvoja nesen).
“Man šķiet, “Sapņu komanda” būs skaista filma,” teic aktieris. Viņš nepiekrīt, ka šis būs kārtējais skaistais mīts, ko rada kino. “Stāstā ir ļoti daudz patiesības. Tas patiešām notika – Latvija ieguva čempionu titulu. Tas būs vairāk nekā patriotiski. Filma liks domāt, ka var kaut ko sasniegt, tikai vajag darīt. Un vajag taisīt filmas, izrādes par Latviju. Mūsu vēsturē ir tik daudz labu lietu, dzīvesstāstu, kurus mēs nezinām. Novēlu, lai cilvēkiem šis patriotisms pēc filmas noskatīšanas patiešām aug.”
