“Gribu, lai redz, ko priekšteči spējuši izveidot bez datora un modernām drukām!” Kā Marta no pelniem izceļ Amālijas namu 1
Nolietots un pamests – tāds iespaids par Aizputes vēsturiskajā centrā kautrīgi ietupušos īpašumu ar cēlu nosaukumu Amalienburga var rasties cilvēkam, kurš nepazīst drēbi.
Bet Martai Gailei, kura pēc Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, acis mirdz: laika un ļaužu nobružātais nams, viņasprāt, pelnījis gaišāku nākotni. Mākslinieces vīzijās ēku komplekss Atmodas ielā 5, pateicoties radošu personību entuziasmam,
atdzimst kā fēnikss no pelniem un izceļ kolorītās mazpilsētas vēsturi.
Rīdzinieces Martas Gailes nodarbošanās ir saistīta ar interjeru un arhitektūru. Amalienburgu viņa iegādājusies tikai pagājušā gada vasarā no Šrilankas pilsoņa, kurš savukārt šo ēku nopircis, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Eiropā. Marta atklāj, ka 205 gadus vecā māja jau pasen viņu uzrunājusi ar savu arhitektūru, novietojumu un aizslēģotajām logu acīm. Diemžēl agrāk par to prasīta nesamērīgi augsta cena.
“Kopā ar dēlu Augustu staigājām pa Aizputi, lai iepazītu mana vīra Mārtiņa dzimto pilsētu. Pirms trim gadiem Amalienburgā iegājām, tīras ziņkāres vadīti, jo visas durvis bija vaļā.
Vēl nenojautu, ka krūmos un nezālēs ieaugusī māja būs mūsu pārziņā, bet sajutu – tā sauc mani palīgā.
Iepriekšējie īrnieki nebija par telpām pienācīgi rūpējušies,” nopūšas jaunā saimniece un vienlaikus guvumu sauc par neticamu veiksmi. Pērn šrilankietis, kuru mūsu zeme patiesībā nemaz nesaistīja, atlidojis uz Liepāju un parakstījis pirkšanas–pārdošanas dokumentus. Ieejot telpās, vispirms pārsteigusi… tumsa.
“Paverot slēģus, atklājās milzīgs daudzums iepriekšējo iemītnieku atstātas mantības. Ar grabažām bija tik pilni pagrabi, ka pat durvis nevarēja atvērt, par šķūnīti nemaz nerunājot. No malas raugoties – bēdīgs skats, bet mans optimisms, mana vīzija deva enerģiju. Jāpalīdz mājai būt!
Ar lielu apņēmību visa ģimene ķērāmies pie kārtošanas un tīrīšanas, turklāt devām iespēju vietējiem cilvēkiem, kuri bija gatavi piepelnīties.
Esam priecīgi arī par entuziastu iesaistīšanos, jo paši nevarētu tik raiti ne rīģipša un tapešu kārtas noņemt, ne citus pagājušā gadsimta trakumus, piemēram, deviņdesmitajos gados savilktās komunikācijas un betonējumus nomontēt. Elektrība bija jāslēdz klāt no jauna,” pirmo darbu gūzmu ieskicē M. Gaile. Vietējie jau paspējuši viņu nodēvēt par meiteni ar dzelzs nerviem.
Vērtīgie atradumi
Kādā vēsā dienā Marta un Mārtiņš, staigājot pa jauno īpašumu un prātojot, no kura gala sākt, pamanījuši durvju ailu. Nejaušs pieskāriens sienai, un no tās atdalījies apmetums. Saimniece turpina: “Biju uzrunājusi celtniecības arheologu Juri Zviedrānu.
Ieradies viņš uzreiz konstatēja, ka zem apmetuma atrodas fantastiskas tapetes, senatnes liecība, kas liek aizdomāties. Iespējams, oriģinālās tapetes savulaik drukātas tepat, Aizputē. Atklājās arī griestu gleznojumi.
Tie gan prasa rūpīgu restaurāciju, bet es ticu – ar labiem speciālistiem un finansiālu atbalstu spēsim šo dārgumu atjaunot.”
Uzņēmīgo ģimeni, kas prot novērtēt vēstures liecības, morāli atbalsta Aizputes dome. Vai pašvaldība varēs palīdzēt arī finansiāli, rādīs laiks, spriež Marta. Tikmēr reāls atbalsts jau saņemts no Kultūrkapitāla fonda: tas piešķīris stipendiju Daigai Lēvaldei, kura veic arhitektoniski māksliniecisko izpēti.
Viņa jau izpētījusi interjera apdari, fotogrāfijās un zīmējumos piefiksējusi sienu ornamentus. Savukārt pašu spēkiem izdevies rast līdzekļus J. Zviedrāna arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei, foto fiksācijai, kas veikta 2020. gada janvārī – februārī.
Amalienburgas jaunie saimnieki uzskata, ka ir ļoti svarīgi izpētīt vēsturiskā objekta saknes – lai visu atjaunotu maksimāli tuvu sākotnējam stāvoklim. Vecāka gadagājuma aizputnieki atceras, ka par bankas namu sauktās ēkas priekšā bijis pirmais tirgus laukums, kur stāvējuši zirgi, strādājis kalējs, tirgotas zivis un putraimi, notikusi mainīšanās ar produktiem. Amalienburgas otrajā stāvā bijuši mazi dzīvoklīši, bet kara laikā mituši kareivji.
“Vēsture liecina, ka Aizpute bijusi izteikta ebreju pilsēta, šeit viņi arī slēpušies.
Paldies Dievam, nekādas briesmas namā nav notikušas, šķiet, ka te ir laba aura. Tiesa, laika gaitā gan dažas sienas pārnestas, gan jumts nomainīts. Plānojam likt atpakaļ vēsturisko dakstiņu segumu. Protams, bez materiāla atbalsta iecere nebūs tik ātri realizējama, tāpēc rakstīsim projektus. Mana ģimene saka: lai tas prasa kaut desmit gadu, bet neceļas rokas vēsturiskās liecības aizmirst un apdari veidot pēc principa “kā lētāk un ātrāk”,” neslēpj Marta.
Respektējot senatni
Amalienburgā jeb Amālijas pilī, kad tā iegūs otro elpu, ģimene neplāno dzīvot, šim nolūkam kalpo cita sena ēka, ko viņi arī atjauno Aizputē. Bet kas tad īsti notiks muižiņā?
Marta atklāj ieceres: “Vēl notiek darbs pie plānojuma izstrādes. Pirmajā stāvā, kur ir senā apdare, būs apskatāmi vēsturisko tapešu paraugi, sienu un griestu gleznojumu liecības. Tur būs izstāžu zāle, varēs rīkot dizaina lekcijas, seminārus, tāpat tiks sniegta iespēja uzstāties mūziķiem.
Es gribu, lai cilvēki nāk un apbrīno, ko priekšteči spējuši izveidot bez datora un modernām drukām.
Otrajā stāvā būs četri līdz seši apartamenti, rezidences, kur apmesties uz dienu, nedēļu vai ilgāku laiku. Varbūt pat uz gadu, ja kāds izdomās atbraukt uz Aizputi iedvesmoties.”
Pašlaik viena no prioritātēm ir iepriekšējo gadsimtu notikumu izzināšana. Ar J. Zviedrāna palīdzību noskaidrots, ka, iespējams, Amalienburgu cēlis vācbaltiešu dzimtas pārstāvis Ernsts Pēters Osten- Sakens, bet 1814. gadā kā muižas īpašnieks datēts notārs, landrāts un literāts Hermanis Henrihs Gustavs Ulrihs fon Šlipenbahs (von Schlippenbach).
“Vai viņš kaut ko labojis interjerā, grūti vēl pateikt, jo notiek dziļāks pētījums, meklējot papildu materiālus vēsturiskos arhīvos. Esmu atradusi, ka Šlipenbaha sievas vārds bija Amālija un ka viena no ēkām bijusi koka, otra – mūra. Abas būvētas ar laika nobīdi.
Īpašuma juridiskais statuss bijis identisks dzimtmuižas statusam, un Osten- Sakeniem kā augstdzimušai ģimenei diezgan ilgi nebija jāmaksā nodokļi.”
Kā nākamais Amalienburgas īpašnieks minēts valsts padomnieks, Piltenes apgabala landrāts, vairāku Kurzemes muižu dzimtkungs Karls Aleksandrs fon Korfs. Interesanti, ka fon Korfiem Amalienburga pieder līdz 1879. gadam, kad to nopērk Karls Julius Ernsts Adams Arturs barons fon der Ostens-Sakens.
Kāpēc Sakeni atpērk bijušo dzimtas īpašumu, informācija vēl precizējama, to jaunie Amalienburgas saimnieki apņēmušies uzzināt.
Pētot Šlipenbaha dzimtu, Marta virtuālajā vidē atradusi Ulriha mazmazmazdēlu, džeza mūziķi. Jaunā sieviete vēlas noskaidrot un uzrunāt arī dzīvos Sakenu un Korfu dzimtas pēctečus.
“Es ticu sapņiem, un varbūt pēc gadiem pieciem uz šīs ēkas atklāšanu izdosies uzaicināt arī trīs augstdzimušo dzimtu pārstāvjus. Intensīvi meklēju kontaktus, ja kāds ko zina un var palīdzēt ar informāciju, būtu brīnišķīgi.”
Glābj, kas glābjams
Marta tik aizrautīgi stāsta par savu lolojumu, ka rodas provokatīvs jautājums: vai pievēršanās zināma veida mecenātismam ir ģimenes vienbalsīgs lēmums. “Nē, tas bija mans lēmums! Tuvinieki un draugi zina – ja ko ieņemu galvā un saprotu, ka tas ir realizējams, vēl nenojaušot īsti, kā, es rīkojos.
Kad vīram pirmoreiz ieminējos par seno ēku, kas ir pieejama, viņš atteica – neko vairāk nestāsti, jo neviens jau tā mūs par pilnu neņem.
Pēc diviem mēnešiem paziņoju, ka esmu māju nopirkusi, un visa ģimene priecājās par šo manu gājienu. Arī Mārtiņa brālis Jānis Kreicburgs Aizputē glābj senas lietas, mašīnas, mēbeles un ēkas no sabrukšanas, turklāt atjauno tās pēc pareizās receptes. Ir jādara!
Citādi nebūs ko nodot nākamajām paaudzēm. Tik daudz skaistu lietu jau aizgājušas nebūtībā, jo pat brīnišķīgi cilvēki nav zinājuši, ko ar tām iesākt. Parasti visi nobīstas, ka restaurācija prasīs pārāk daudz līdzekļu. Bez šaubām, finanses ir nepieciešamas: senu lietu atdzīvināšanai vajadzīgs profesionāļa veikums, bet ļoti daudz ko paši var izdarīt,” četru bērnu māmiņas balsī ieskanas misijas apziņa.
“Mums ir mērķis vasarā izņemt satrupējušo grīdu, notīrīt sienas, dārzu pamazām atjaunot, un trīs lielākās atvases nāks palīgā.”
1925. gada remonta laikā, kad ēka tika pielāgota bankas funkcijām, pazaudētas vairākas oriģinālas apdares detaļas. Toties par prieku jaunajiem īpašniekiem saglabājusies Latvijas pirmās brīvvalsts bankas lete, aiz kuras sēdējis ierēdnis, seifa telpa un krājkases durtiņas, caur kurām izsniegta nauda. Latvijas valsts arhīvā Marta atradusi durtiņu zīmējumus un izgatavošanas tāmi.
“Bijušajā bankas klientu apkalpošanas zālē, kur vēl daudz skaistu sienas zīmējumu, varētu būt neliela formāta kafejnīca. Arī liels balts galds, ap kuru sasēst semināru un meistarklašu dalībniekiem vai vienkārši papusdienot.
Manuprāt, Rīga ir piesātināta ar visu, tas vajadzīgs arī Aizputē, citās mazpilsētās un ciemos.
Kāpēc te nepasniegt stila meistarklases? Kāpēc šurp neatbraukt izcilam kulināram? Šeit dzīvo lieliski cilvēki, kuri to novērtētu. Aizputē darbojas Starpnozaru mākslas grupa SERDE. Pucenu ģimene tur rūpi par senu ēku, cita jauna ģimene apsaimnieko Linmeijera namu. Mūsu vēl nav daudz, bet pa pilienam vien atjaunosim kultūras mantojumu.”
Marta un Mārtiņš šķiro atkritumus un periodiski dodas uz izgāztuvi pie Liepājas, kur iedzīvotāji aizved nevajadzīgas mantas. Ja mēbeļu kaudzē ierauga vecu krēslu, velk ārā un ved uz Aizputi. Tā izdevies izglābt jau trīs.
Marta saka: “Šķiet, tie krēsli ar mani runā, ir pateicīgi par otro iespēju. Arī tīrot šķūni, atradām art – deco stila krēslu no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. Atjaunošanu esmu uzticējusi mūsu draugam, rūpīgam restauratoram Edgaram Balodim no Aizputes.
Nesen teicu vīram: zinu, ko darīsim šķūņa otrajā stāvā – liesim papīru! Piesaistot profesionāļus, nelielos apjomos drukāsim tapetes ar vēsturiskiem ornamentiem. Šobrīd smeļos informāciju no Francijas, Anglijas un Zviedrijas, kur meistari piekopj šo seno tapešu drukas tehniku.”
Amalienburga
* Fon Osten-Sakenu (Osten-Sacken) dzimtas vēsturē minēts, ka, domājams, Amalienburgu būvējis Ernsts Pēteris Osten-Sakens, un pilsētas dzīvojamo ēku ģimene izmantojusi ziemā.
* 1814. gadā kā Amalienburgas īpašnieks reģistrēts notārs, landrāts un literāts, Liel Vormsātu (Gr. Wormsahten), Jaun Sieksātes (Neu Seraten), Ulmāles (Ullmahlen), Jamaiķu (Jamaicken) muižu īpašnieks Hermans Heinrihs Gustavs Ulrihs fon Šlipenbahs.
* 1821. gadā muižiņas īpašnieks bijis valsts padomnieks, Piltenes apgabala landrāts, virspilskungs Karls Aleksandrs fon Korfs – Apriķu (Appricken), Dzērves (Lieldzērves) (Groß-Dserwen), Dzintares (Dsieter), Ziemupes (Seemuppen) un Krotes (Krohten) muižu dzimtkungs.
* Līdz 1858. gadam pilsētas jurisdikcijai nepakļauto nekustamo īpašumu sauca Amalienburg jeb Amālijas pils, un tā juridiskais statuss bija identisks dzimtmuižu statusam.
* Fon Korfiem Amalienburga piederējusi līdz 1879. gadam, kad to par 4000 rubļiem izsolē nopircis Padures (Aizputes – Padures) muižas dzimtkungs kreismaršals Karls Julius Ernsts Adams Arturs barons fon der Ostens-Sakens.
* 1912. gadā īpašums Amalienburga ar adresi Lielajā ielā 35 pieder Artūram baronam fon der Ostenam-Sakenam. Viņš pats dzīvo Padures muižā, bet īpašumu izmanto Ernsts barons fon der Ostens.
* 1918. gadā kā īpašnieks tiek minēts Makss fon der Ostens-Sakens.
* 1924. gada 16. augustā īpašumu par Ls 18 000 iegādājas Latvijas Banka un namu vispirms izremontē. No 1925. gada piecās telpās sāk darboties Latvijas Bankas Aizputes nodaļa. Trīs telpas aizņem Aizputes apriņķa nodokļu inspekcija, bet nama otrajā stāvā atrodas īres dzīvokļi.
* Līdz 1995. gadam ēka bijusi Latvijas valsts īpašums, kas nodots Latvijas Universālās bankas lietojumā. Pati banka ēku neizmantoja, bet iznomāja akciju sabiedrībai “Liepājas Komercbanka”. Līdz ar likumu par valsts akciju sabiedrības “Latvijas Universālā banka” privatizāciju ēka tikusi nodota privatizācijai, un to līdz maksātnespējas pasludināšanai izmantojusi Liepājas Komercbanka. 2001. gada janvārī īpašumu ieguvusi privātpersona.
* 1997. gadā ēka Atmodas ielā 5 vēl bijusi ierakstīta arhitektūras pieminekļu sarakstā. Šodien tā ar atsevišķu pieminekļa numuru sarakstā vairs nav atrodama.
Informācija no Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Pieminekļu dokumentācijas centra arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Baltijas centrālās bibliotēkas, nepublicētajiem un kartogrāfiskajiem materiāliem u. c.
Ābrahama klēpī
Dižciltīgais, Aizputes apriņķa tiesas sekretārs un pilsētas iedzīvotājs Ulrihs fon Šlipenbahs 1809. g. izdotajā ceļojumu aprakstā “Malerische Wanderungen durch Kurland” (“Gleznaini ceļojumi caur Kurzemi”), raksturojot Aizputi 19. gs. sākumā, veic arī vēsturiskus ekskursus.
Nav gan norādīta šo ziņu izcelsme, tomēr U. fon Šlipenbaha darbs ir vienīgais avots par vairākiem, vēlāk zudušiem objektiem, ar kuriem Aizpute izpelnījusies ievērību.
“Kurzeme saviem iedzīvotājiem ir paradīze zemes virsū, un Aizpute tajā noteikti izpelnās Ābrahama klēpja nosaukumu, jo Izraēļa ciltstēva pēcnācēju nekur nav tik daudz kā Aizputē,” uzsver fon Šlipenbahs.
No vācu valodas tulkojis vēsturnieks Agris Dzenis.
