Uldis Šmits: Alžīrija kā piemērs 0
Tas bija diezgan negaidīti. Atbildot uz protesta kustību, Alžīrijas Nacionālās tautas armijas ģenerālštāba vadītājs ģenerālis Salahs 26. martā ierosināja aktivizēt konstitūcijas pantu, kas paredz atstādināt valsts prezidentu gadījumā, ja viņš slimības vai cita iemesla dēļ nespēj pildīt savas funkcijas.
Patiesībā tādai iniciatīvai būtu vajadzējis nākt no politiskās varas vai Konstitucionālās padomes, nevis armijas puses. Taču šīs nianses, gluži pretēji, nevienu nepārsteidza, jo tā vienkārši apliecināja, kurš īsti mājā ir saimnieks.
Ģenerālim burtiski diennakts laikā steidzās piebalsot pārējie politiskajā traģikomēdijā iesaistītie.
Valsts mūžam galvenā partija FLN, kas bija izvirzījusi Abdelazizu Butefliku piektajam prezidenta mandātam. Divas citas valdošās koalīcijas partijas. Parlamentā pārstāvētā šķietamā opozīcija. No valdības atkarīgā arodbiedrību federācija. Un Konstitucionālā padome, kura Buteflikas kandidatūru bija 3. martā apstiprinājusi, lai gan viņš tobrīd atradās klīnikā Ženēvā. Kad nu jau krietni ilgi publiski vairs nerunājošo valsts galvu no Šveices atveda, tika pavēstīts, ka Buteflika tomēr nestartēs 18. aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, bet pašas vēlēšanas ir atliktas.
Tikmēr ielu demonstrācijas, pārsvarā mierīgas, pieņēmās spēkā, tāpēc oficiālajai Alžīrai nācās atzīt – jā, nudien, Abdelazizs Buteflika, kurš kopš 2013. gadā pārciestā smagā insulta sēž ratiņkrēslā, prezidenta pienākumus pildīt nespēj un būtu nekavējoties atstādināms… Protestējošā jaunatne gan prasa beidzot patriekt vai iztīrīt visu sistēmu.
Tagadējā apzīmējama ar jau samērā plaši lietoto vārdu “demokratūra”.
It kā pastāv vēlēšanas un demokrātijai raksturīgas valsts institūcijas, taču tās nevis nodrošina varas dalīšanas principu, bet apkalpo nedalītas varas turētājus.
Tiesa pieņem tiem vajadzīgos lēmumus, un parlaments bez diskusijām ražo no augšas nolaistus likumus, kamēr sabiedrība ir pakļauta visaptverošai smadzeņu skalošanai un dažādiem specifiskiem represīvo iestāžu pasākumiem.
Savulaik Buteflika bija gluži reāls šādas varas iemiesotājs, bet vēlāk valsts stabilitātes vārdā tika padarīts vienkārši par izkārtni, aiz kuras turpināja rosīties valdošie klani, kas faktiski piesavinās labumus no naftas un gāzes eksporta. Starp citu, armijas budžets zem šīs izkārtnes pieaudzis vairāk nekā pieckārtīgi līdz vienpadsmit miljardiem eiro. (Alžīrija ir astotā lielākā bruņojuma iepircēja.) Savukārt islāmisti tika iepriecināti ar neskaitāmām mošeju jaunbūvēm.
Politiskajā leksikā parādās arī jēdziens “stabilokrātija”, lai apzīmētu šķietami stabilu stāvokli, pateicoties nepārtraukti pie varas esošām vienām un tām pašām personām. Alžīrijā bija lozungs “Buteflika vai haoss”. Tāpat pazīstama citur izmesta spārnota frāze – ir Putins, ir Krievija, nav Putina, nav Krievijas. Vienīgi, atšķirībā no Buteflikas, Putins tiecas plest savu stabilitātes modeli arī pār kaimiņzemēm. Tās destabilizējot. Kā šobrīd Ukrainu, kur austrumos nerimstas Kremļa izraisītā karadarbība un valsts prezidenta vēlēšanu laikā tiek rīkotas provokācijas, lai stāstītu, ka, lūk, pie ukraiņiem trūkst stabilitātes, nu laikam jau tāpēc, ka viņi grib kā Rietumos.
Eiropas politiķi kopumā raugās uz “demokratūrām” caur pirkstiem un ne tikai Āfrikā vai Centrālāzijā, bet tagad arī dažās Balkānu valstīs, nerunājot par Turciju. Iemeslu tam ir daudz, un lielā mērā tie ir saprotami.
Problēmas rodas, ja klusēšana par “partneru” izdarībām sāk izskatīties pēc atbalsta korumpētiem vai klaji noziedzīgiem režīmiem.
Nevis cilvēkiem, kuri vēlas pārmaiņas.
Tās gan ne vienmēr noved pie demokrātijas, ko apliecina Alžīrijas pērnā gadsimta beigu asiņainā pieredze. Arī tagad neviens nezina, kas izšķilsies no šiem protestiem un vai tie netiks apspiesti vai kā citādi apslāpēti. Iespējams, viss paliks pa vecam un Alžīras varasvīri atkal netraucēti piekops ierasto politiku. Jeb, kā to skarbi nodēvējis pazīstamais rakstnieks Bualems Sansals (nesen intervijā “Parisien”), īstenos “pastāvīgu karu pret tautu” vai pat, viņš ironiski piebilda, “savā ziņā pret visu pasauli, izņemot Šveici, kura glabā diktatoru bagātības, un Krieviju, kura tiem piegādā ieročus, munīciju un lietošanas pamācības”.
Ar to, protams, domājot pamācības vai, tā teikt, paraugu valsts pārvaldībā. Tāpēc rakstnieks ir “ļoti satraukts”, tomēr drusku optimists. Atliek vien mums arī tādiem būt.
