Evija Veide: Alus vai sīrups. Kāds tam sakars ar literatūru? 0
Ir reizes, kad lasītais trāpa vārīgā vietā. Droši tā var teikt par Gunas Rozes sleju pērn “Kultūrzīmēs” (1.12.2015.).
Proza – tās rakstījumi, lasījumi, patikumi un pārdomājumi. Teikums, kas radīja pārdomu lavīnu, pacietīgi gaidīja nobeigumā. Tūlīt pēc Tukuma Prozas lasījumu klausītāju pārdomām par tekstos mītošajiem deģenerātiem un divlitrīgām alus pudelēm un taujājuma pēc kā skaista, jautra un viegla. Autores atbilde skarba: “Atvainojiet, bet Literatūras uzdevums nav mālēt naivistu bezvēstījuma ainiņas. Izpatīkot lasītājam, autors riskē saņemt kāvienu no tiem pašiem lasītājiem, ka viņa grāmatas var “pašķirstīt minūti un tad uz mūžīgiem laikiem nolikt atpakaļ”, jo viegli tapis sīrups taču ātri apšķebina.” Citāta beigas. Gatavs. Turpinot stūrēt grāvī, gribas teikt – tā, lūk, mīļie lasītāji – vai nu esat ar mums, vai neesat nemaz. Ja nespējat ciest līdzi dzīves pabērniem, nest smago līdzatbildības nastu un dalīties pasaules sāpē, tad neesat mums vajadzīgi. Godājamie rakstītāji – ja jūsu darbi neatbilst iepriekšminētajām kvalitātēm, ziniet – esat radījuši to, kas nav literatūras uzdevums. Krāsnī iekšā, uguni klāt. Cienījamā autore, respektēju jūsu viedokli, kas šajā teikumā literatūru izcēlis ar lielo burtu. Tā ir atslēga, kuru nedrīkstētu ignorēt, taču dikti gribas. Un neviens nevar liegt lasījumu, kas rodas lasīšanas brīdī un ir saistīts ar pieredzes un aktuālās situācijas kontekstu. Manā gadījumā – ikdienas darbu izdevniecībā un sen gruzdošo neizpratni par ceļu, kur latviešu autorus aizvedīs dzeloņdrāšu žogs starp Literatūru un literatūru (lūdzu, nejaukt ar klaju grafomāniju, par ko šoreiz nerunājam. – E. V.).
No izdevniecības viedokļa – tūlīt svinēsim grāmatu sērijas “Lata romāns” 200. grāmatu. Viss sākās ar Vladimira Kaijaka “Enijas bizi”. Grāmatu, kas parasti komentārus neprasa. Šo gadu gaitā – apskaužamas tirāžas, daudz debiju, kas līdzsvarojas ar lasītāju iemīļotu rakstnieku grāmatu pirmpublicējumiem. Vēl joprojām stabils abonentu skaits, kuri ik mēnesi sastop jaunu grāmatu savā paskastītē.
Ar šiem 12 romāniem gadā strādājam laikus. Organizējot konkursus, atlasot manuskriptus, konsultējot autorus. Neesmu droša, ka mūsu autori varētu teikt, ka darbi tapuši viegli. Jautājums – cik no šā viegluma vai grūtuma jāsajūt lasītājam? Jubilejas priekšvakarā tiekoties ar konkursa žūriju, prātojām par signālu, kas būtu jāsadzird topošo romānu autoriem. Ko gaidām mēs, ko gaida lasītāji, kurus cienām, vēlamies saglabāt viņu uzticību un nepievilt lasītprieku? Gaidām izdzīvotus, pārdomātus vēstījumus, kas lasītājam ļauj nokļūt grāmatas pasaulē, tai noticēt un justies savaldzinātam. Izdzīvot grāmatas piedāvāto dzīvi. Šī grāmatu virkne ir arī mūsu vēstures spogulis – tur sastopam dažādus laikus, notikumus, cilvēkus. Spēks rodas dažādībā, garšu daudzveidībā. Labā detektīvā. Humorpilnā dāmu romānā. Dzīvā vēsturiskajā romānā, kas savij leģendas ar cilvēku likteņiem. Lai top mūsu Šarlotes Linkas, Stīgi Lārsoni, pat E. L. Džeimsas… Šo sarakstu varētu turpināt. Būt populāram, lasītam, tulkotam nav nepieklājīgi. Par to nav jākaunas. Tāpat kā par apzīmējumu “komercliteratūra”, kas nav lamuvārds. Neesmu sastapusi zviedru, kurš neērtības sajūtā skatītos sāņus, dzirdot vārdu savienojumu “skandināvu detektīvs”. Uz šo paroli lielajās grāmatu izstādēs atsaucas visdažādāko valstu izdevēji, aģenti slēdz darījumus, autori kļūst populāri un nenoliegsim… arī šo un to nopelna. Lietuvieši savulaik nolēma, ka viņu lieta ir bērnu literatūra un tās radītāji. Šur un tur varam redzēt šā darba augļus. Kas tad būtu mūsējais? Kas būtu tas, kas līdzīgi sporta zvaigznēm liktu mūsu un varbūt pat ārzemju lasītājam nekurnot locīt mēli ap kādu “ģ” vai “ž” autora uzvārdā? Vai mūra celšana starp Literatūru un literatūru? Vai tiešām mūsu piedāvājumā ir tikai divlitrīgās alus pudeles vai sīrups?
