Alus ražošana Latvijā gadu simtu griežos. Viss par alus darīšanas vēsturi 0
Alus darīšana un lietošanas kultūra ir viena no vecākajām saimnieciskās darbības nozarēm ne tikai Latvijā, bet daudzās Eiropas un pasaules valstīs. Vēsturiskie pētījumi liek pat uzskatīt, ka Latvijas teritorijā dzīvojošie alu pazina jau agrīnās zemkopības laikā. No Rietumeiropas hronikas par baltu apdzīvotajām zemēm varam teikt, ka ap Baltijas jūru dzīvojošās tautas alu pazina jau 9. gadsimtā.
Latvijas mājas alus – impulss nezaudēt prasmes
Latvijā zemnieks alu mājās ir ražojis visos laikos un nekādi aizliegumi to brūvēt nekad nav bijuši ieviesti. Tā ir vislielākā gadsimtos veidojusies atšķirība starp Ziemeļaustrumeiropas un Viduseiropas zemēm, kurās zemniekiem alus brūvēšanu visādi ierobežoja, pat aizliedza. Latvijā mājas alus gatavošana ir līdz pat mūsdienām saglabājusies tradīcija. Gan alus darīšana, gan tā lietošanas kultūra vienmēr ir ieņēmušas nozīmīgu vietu zemnieku sadzīvē. Alus darīšanas paņēmienu un alus ražošanai nepieciešamā inventāra saglabāšana ir veidojusies kopš zemnieku darbošanās muižu brūžos. Arī padomju gados alus darīšana mājās tika turpināta. Alus tika brūvēts ne tikai ģimeņu sadzīves gadījumiem, bet arī kopsaimniecību vajadzībām. Mājas alus brūvēšanas tradīcijas tika nodotas no paaudzes paaudzē. Arī vēl šodien.
Latvijas teritorijā dzīvojošie jau daudz agrāk izprata apiņu un mucas lietošanas nozīmi alus darīšanā un transportēšanā. Reizē ar krustnešu invāziju apritē parādās arī ievestais apiņotais alus mucās. Apiņu un mucas lietošana radīja ātrāku praktisko izpratni par pabeigto norūgšanu un alus saglabāšanas iespējām. Tas rezumējās izpratnē pāriet no alus darīšanas tikai tūlītējai lietošanai uz lietošanu daudz ilgākam laikam. Pēc vēsturiskiem datiem zināms, ka alus mucas zemnieku saimniecībās tiek minētas jau 1300. gadā.
Interese par alus darīšanu mājās un alus darīšanu vispār nav zudusi arī mūsdienās. Arī pēc valstiskās neatkarības atgūšanas alus brūvēšana mājas apstākļos turpinās. Nenoliedzami, ka lielu impulsu par alus darīšanu devusi neformālās kustības par labu alu (KUPLA) aktivitātes.
Ieskats Latvijas alus darīšanas vēsturē
Vēl pirms brīvvalsts dibināšanas lielas izmaiņas ienes Pirmais pasaules karš. Sākoties karam, gandrīz visas muižu alus darītavas savu darbību pārtrauc. Droši vien kara neskartajās teritorijās un laikā alus tiek vēl ražots, arī Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Tomēr “Waldschlosschen” darītavas iekārtas tiek demontētas un evakuētas uz Krievijas vidieni. Tikai 1937. gadā, kad to nopērk “Aldaris”, uzņēmums atsāk savu darbību.
Nodibinoties Latvijas brīvvalstij un muižu zemju reformas rezultātā, daudzas muižu alus darītavas tiek pārdotas. Tās nopērk vietējie uzņēmēji. Daudzviet, sevišķi pilsētās, brūži paliek iepriekšējo īpašnieku vai arī viņu mantinieku rokās. Kā, piemēram, Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Bauskā, Kuldīgā, Kokmuižā, Drustos un citur.
Cariskās Krievijas laikā redzamākās un jaunākās 19. gadsimta otrajā pusē celtās alus darītavas strādāja lielajam cariskās Krievijas tirgum, bet pēc brīvvalsts nodibināšanas alus tirgus strauji samazinājās. Darbību sākušie muižu un pilsētu alus brūži kļūst par pietiekami sīviem savstarpējiem konkurentiem.
Privātie un vācbaltiešiem piederošo brūžu īpašnieki 1927. gadā nodibina Rīgas alus darītavu centrālbiroju jeb sindikātu. Tas noteica augstas cenas alum un zemas alus miežiem. 1928. – 1932. gados sindikāts mēģina iegūt ietekmi arī Cēsīs un iesaistīt savā darbībā Cēsu alus darītavu, lai izspiestu no tirgus lēto konkurences alu. Tiek atvērta arī sindikāta noliktava ar “Ilgezeem”, “Kymmel”, “Tanhayser” un Kokmuižas alus piedāvājumiem. Lai novērstu konkurenci, sindikāts pat pārtrauca dažu alus darītavu darbību, to īpašniekiem izmaksājot kompensācijas. 1923. gadā darbību izbeidz “Stritzky” brūzis Rīgā un “E. Reh” Jelgavā (Ozolniekos). Konkurences un arī sindikāta darbības dēļ 1925. gadā darbu izbeidz trīs, bet 1927. gadā – 12 alus brūži. Trīsdesmito gadu vidū darbību izbeidz un bankrotē alus darītavas Jelgavā un Saldū. Vācbaltiešu repatriācijas dēļ darbību izbeidz “Kokmuižas” un “Gatartas alus” darītavas.
Jaunu vērienu saimnieciskās dzīves attīstībā Latvija iegūst pēc 1934. gada, kad tiek veidotas daudzu tautsaimniecības nozaru valsts akciju sabiedrības. Arī alus ražošanā. 1937. gadā Latvijas Kredītbanka nopērk divas Pārdaugavā slēgtās alus darītavas – “Ilgeciems” un “Tanheizers”. Tiek izveidota valsts akciju sabiedrība “Aldaris”. Līdz ar to alus ražošana atbrīvojās no sindikāta virsuzraudzības. Tālākai ražošanas attīstībai “Aldaris” nopērk bijušo “Waldschlosschen” un īsā laikā uzceļ jauno alus darītavu. Tā kļūst par modernāko visā Ziemeļeiropā. Iesala nodrošināšanai tiek atvērtas “Ilgeciema” un “Tanheizera” brūžu iesalnīcas. Izveidojas “Aldara” otrā nodaļa. Iesalu sāk ražot arī Šindlera bijušajā brūzī.
Nodibinoties Latvijas brīvvalstij, darbu sāk 56 alus darītavas, bet agrīno padomju laiku sagaida tikai 35 strādājošie brūži. Padomju laikā veiktās nacionalizācijas procesā darbību izbeidz 19, bet 15 alus darītavas tiek nacionalizētas. Pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai jaunuzceltais un modernizētais “Aldaris” kļūst par modernāko alus darītavu arī visā Padomju Savienībā.
Hitleriskās Vācijas okupācijas gados alus ražošanu turpina visi padomju nacionalizētie brūži. Tiek sākta darba atjaunošana “Gatartas alus” darītavā, kuru īpašnieku repatriācijas dēļ 1940. gadā slēdza. Tomēr atjaunošanas darbi tiek pārtraukti, jo atjaunošanas izpildītāju Pāvilu Zariņu (vēlāko LLU profesoru), okupācijas vara arestē. Ir zināms, ka alus un dzērienu izlaidi kara gados atjauno bijušais “Tanheizers”. Alus darītavu darbību pārrauga okupācijas laikā dibinātā Pārtikas nodrošināšanas departamenta Dzērienu rūpniecības centrāle.
Pēc Otrā pasaules kara ražošanu turpina 16 alus darītavas, jo bijusī “Aldara” otrā nodaļa pārtop par “Ilgeciema” alus darītavu. Laikā no 1950. līdz 1980. gadam tiek slēgtas astoņas alus darītavas: Madonā, Lubānā, Alūksnē, Vandzenē, Aizputē, Bauskā, Rēzeknē un Naukšēnos.
Mājas alus ražošana pašu vajadzībām turpinās pēckara gadu zemnieku saimniecībās un arī jaunsaimniecībās. Nodibinoties kolektīvajām saimniecībām, ar alus darīšanu mājas apstākļos tiek apmierinātas arī kopsaimniecību vietējās prasības, jo alus darīšanas inventārs kā maznozīmīgs paliek zemnieku īpašumā.
Nostiprinoties kopsaimniecībām, tiek celti augļu un dārzeņu pārstrādes cehi. Netiek aizmirsta arī tradicionālā alus ražošana. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā alus ražošana kopsaimniecībās jau kļūst par ienesīgu nodarbošanos. Pirmā kopsaimniecība, kura atver lauksaimniecības ražojumu veikalu Rīgā, ir “Lāčplēsis”. Veikalā varēja nopirkt arī pašu ražoto alu. Vēlāk mājas alus ražošanu pārdošanai sāk Brenguļos, arī Pālē. Līdz Trešās atmodas sākumam arī Latgalē Krāslavā vietējā kopsaimniecība nodibina alus brūzi. Ekonomiski spēcīgākās saimniecības un enerģiskākie to vadītāji izvirza daudz lielākus mērķus. Rezultātā tiek uzceltas starpkolhozu un atsevišķu saimniecību iesala ražotnes un alus darītavas – Tērvetē, Bauskā, Pāvilostā un Piebalgā.
Padomju laika norietā Latvijā darbojās astoņas valsts un astoņas kopsaimniecību alus darītavas. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas visi valsts uzņēmumi tiek privatizēti un bijušo kopsaimniecību alus darītavas iegūst jaunus īpašniekus.
Vienlaikus tiek sākta jaunu privāto alus darītavu celtniecība. Pirmās top Rīgā – tagadējais “Brūveris” un “LIDO”. Tad Liepājā – “Līvu alus”, “Užavas alus” un “Alus nams” (“Brālis”). Jaunu spēcīgu impulsu veco alus ražotņu modernizācijai dod AS “Aldaris” izveidošana un ārvalstu investoru ražotāju piesaiste. Tas ir izaicinājums visas nozares uzņēmumiem. Un praktiskie rezultāti neizpaliek. Piesaistot ārvalstu stratēģiskos investorus ražotājus, jaunas attīstības iespējas gūst “Cēsu alus” un “Lāčplēša alus”. Tomēr 2004. – 2009. g. darbu pārtrauc “Vārpa”, “Kimmel Rīga”, “Gulbenes alus” un bankrotē “Liepājas alus”. Darbu sāk, bet neturpina “Lodiņa alus” Bauskā.
Pašlaik ar jaunām iespējām sevi piesaka “Latgales alus” un tirgū klusi atgriežas “Vecgulbenes alus” zīmols. Redzamākās bijušo kopsaimniecību alus ražotnes turpina darboties. Ar plašu vērienu attīstību turpinu AS “Tērvete AL”. Ar piebaldzēniem raksturīgo spītu un darboties gribu savu attīstības ceļu turpina “Piebalgas alus”. Attīstībā neatpaliek “Bauskas alus”, kurš godā tur vecākā aldara Kārļa Zālīša ieguldīto darbu. No “Lāčplēša alus” spēcīgi turas tam dotais vārds un zīmols. Aizvien pieprasīts ir SIA “Abula” ražotais alus.
Jaunus impulsus alus ražošanas nozarei, neļaujot iestigt pašapmierinātībā, dod Latvijas tirgū ienākušie mazie alus brūži. Sevišķi prieks, ka daudzu pasākumu iniciatīva pieder “Valmiermuižas alus” darītavas kolektīvam. Bet par jaunpienākušo brūžu aktivitātēm un ieguldījumu nozares darbā derētu uzrakstīt daudz plašāk.
Dažas pārdomas
Apskatot alus darīšanas līkločus Latvijas simts gados, jāteic, ka alus darīšanai un tradicionālai alus lietošanas kultūrai ir stingri pamati, dziļas un spēcīgas saknes. Tas liecina par alus darīšanas un tradicionālās lietošanas kultūras dzīvotspēju.
Savos simts pastāvēšanas gados Latvijas sabiedrība ir pārdzīvojusi daudzus vēsturiskus un ekonomiskus satricinājumus. Reizē arī izaicinājumus, kurus nesuši satricinājumus pārdzīvojušie. Arī neatkarības rītausmā, ieguldot darbu sabrukušās tautsaimniecības atjaunošanā. Gadsimtos uzkrātā pieredze mājās un muižu brūžos iesala un alus ražošanā tiek ieguldīta, atjaunojot bijušo muižu brūžus. Tāpat tā tiek nodota tālāk, turpinot ražot alu zemnieku saimniecībās.
Iesala un alus ražošana tiek turpināta arī padomju gados. Dzīvojot pietiekami ierobežotā telpā un iespējās, valsts uzņēmumu nozares attīstība balstās uz veco alus darītavu rekonstrukciju, atsevišķu ražošanas cehu celtniecību, iekārtu nomaiņu un uzņēmumos strādājošo speciālistu prasmēm uzlabot tehnisko un tehnoloģisko līmeni. Mērķtiecīgi, nesamazinot kopējos ražošanas apjomus, veidojot ražošanas apvienības, tiek slēgtas mazās alus darītavas. Neveiksmīgi beidzas jaunās lieljaudas iesalnīcas projekta realizācija Daugavpilī. To kā neatbilstošu kvalitatīva iesala ražošanai slēdz. Latvija zaudē lieljaudas iesala ražošanu.
Iesala un alus ražošanā septiņdesmito gadu sākumā iesaistās Latvijas kopsaimniecības, sākot savu uz rūpnieciskiem pamatiem ražotņu celtniecību. Tas ir patiess izaicinājums nozarei, arī labs stimuls ar konkurences pazīmēm. Beidzot astoņdesmito gadu sākumā tiek īstenots vienīgais lieljaudas alus darītavas celtniecības projekts. Jā, tik vien paspēj visos 50 gados, kā 1985. gadā nodot ekspluatācijā uz Čehoslovākijā ražoto iekārtu bāzes vienīgo jauncelto alus darītavu “Aldaris”.
Šodien mēs visi esam liecinieki tam, ka pēc neatkarības atjaunošanas alus ražošanas nozarē ir ieguldīti daudz lielāki līdzekļi nekā iepriekšējās iekārtas laikā. Atvērusies cilvēku iekšējā enerģija un spējas rosina uzņēmējdarbības attīstību. Neskatoties uz savu laiku nodzīvojušajiem un tagad slēgtajiem alus brūžiem, alus darīšana, ejot arī roku rokā ar jaunajām iespējām, darbojoties arī tūrismā, viesmīlībā un ēdināšanas nozarēs, strauji attīstās.
Jāuzteic “Valmiermuižas alus”, sevišķi Aigars Ruņģis, kurš kopā ar draugiem kā dāvanu Latvijas simts gadu jubilejā izvirzījis uzdevumu atjaunot Rīgas seno alus brūvēšanas citadeles slavu Ziemeļeiropā, veidojot Rīgas Alus kvartālu. Atliek tikai vēlēt labu ceļavēju un izdošanos.
Jāatzīst, ka iesala un alus lielražošanā Latvija pašreiz ir zaudējusi savas pozīcijas. Neapšaubāmi, tas ir zināms ekonomisks zaudējums tautsaimniecībai. Arī ar nožēlu jāteic, ka mūsdienu Latvijā neatradās neviens ietekmīgs spēks, kurš varēja aizstāvēt lieljaudas iesalnīcas būvēšanas pozīcijas un alus lielražotāja “Aldaris” palikšanā Latvijā.
Varam priecāties, ka mūsdienu paaudze apliecina savu darboties spēju. Laikam interese par alus darīšanu ir ierakstīta jaunās paaudzes gēnos. Lielas iespējas dod mūsdienu atvērtā pasaule. Patiess prieks, ka šo laiku izaicinājumus spējīgi pieņemt jaunie censoņi. Tas ir patiess apliecinājums piederībai pie savas zemes un kultūras, spējām sekot tradīcijām. Nebaidīties no konkurences, bet pieņemt savstarpējās sāncensības nosacījumus, ka veiksme un izdošanās panākama arī kopējā sadarbībā, domu un pieredzes apmaiņā. Reizēm pat sīvāko konkurentu savstarpējā sadarbība spēj dot daudz lielāku labumu nekā savstarpēji iznīcinošā cīņa.
