Alūksnes apriņķa iedzīvotāju liecinājumi izdoti; tagad kārta gulbeniešiem 0
“Vecākā mazmeita Zane, ievadot datorā pierakstīto represētās atmiņu stāstu, teica – vecomamm, te kļūda, nāc paskaties! Jo nevarot būt, ka sešpadsmitgadīga meitene zāģē kokus taigā… Teicu – nē, tā nav kļūda,” stāsta atmiņu krājumu “Rūgtais vērmeļu kauss” veidotāja un izdevēja Ilona Vītola.
Piebilstot – Zane dzīvi iztēlojās, kā šī represētā meitene, kam tolaik bija tikpat gadu, cik viņai tagad, smagi strādā mežā. Un mazmeita tieši caur šo epizodi apjauta Latvijas vēstures traģismu. Arī otra mazmeita Ance pēc represētā atmiņu pierakstīšanas laimīgi stāstījusi latviešu valodas skolotājai par savu līdzdalību vēsturiskas grāmatas tapšanā.
Trijos gados ir laistas klajā trīs atmiņu grāmatas “Rūgtais vērmeļu kauss”, kurās ir deportācijās cietušo Alūksnes apriņķa iedzīvotāju pārdzīvojumi. Krājumus daļēji finansējušas Alūksnes un Apes novada pašvaldības, un ar Alūksnes domes gādību grāmatas nonākušas visās novada bibliotēkās un skolās. Par grāmatām ir liela interese, tāpēc izdevēja kopā ar tajās aprakstītajiem cilvēkiem dodas uz tikšanos pie lasītājiem bibliotēkās. Nesen tādi pasākumi bija Staru un Jaunpiebalgas bibliotēkās.
“Represiju tematu mūsu izdevniecībā sāka Jāņa Zvaigznes grāmata “Kas ir Litene?”. Tajā ir plaša nodaļa par 1941. gada jūniju Litenē, par virsnieku iznīcināšanu,” atceras Ilona. Bijušais vidusskolas direktors Zvaigzne materiālus grāmatai vācis ilgi un pamatīgi; nu jau tā piedzīvojusi atkārtotu izdevumu. Tad sekoja Alūksnes novada represēto daiļrades – stāstu un dzejoļu – kopkrājums “Neuzziedējušie vārdi” un grāmata par jaunatnes pretošanās kustību Alūksnes ģimnāzijā “Šalc Tālavas un Latvijas sili”.
Radās doma – kamēr vēl represēto atmiņas ir iegūstamas no pirmavotiem, tās jāapkopo grāmatā. Sadarbībā ar Alūksnes represēto apvienību “Sarma” un tās vadītāju Dzidru Maziku 2011. gadā tapa pirmais “Rūgto vērmeļu kauss”, un jau tā atvēršanas brīdī bija skaidrs, ka no pārējiem savāktajiem materiāliem iznāks vēl viena grāmata.
It kā jau šajos skaudrajos stāstos atkārtojas līdzīgas epizodes – kā ieradās pakaļ, kā brauca vilcienā… Bet ik reizi sažņaudzas sirds, lasot, kā no vagoniem nesa ārā ceļā mirušos… vai kā puisītis, kam nomirusi māte, klīdis apkārt, līdz tomēr kāds viņu pieņēmis un paēdinājis.
Ilona ir dzimusi lejasciemiete, tagad dzīvo Gulbenes novada Beļavas pagastā un tāpēc iecerējusi drīzumā izdot arī Gulbenes novada represēto atmiņas. Jau krājas pierakstītā materiāla manuskripti. Viņai prātā Latvijas vēstures muzeja direktora vietnieces Irīnas Zeibārtes reiz konferencē stāstītais, ka Aduliena bijusi visvairāk deportācijās cietušais pagasts, ja rēķina procentos no visu Adulienas iedzīvotāju skaita. Represijas šo lauksaimnieciski ļoti attīstīto pagastu pamatīgi sagrāva; kolhozu laikā tas bija ļoti švaks un arī tagad ir patukšs.
Vēsturnieks Saulvedis Cimermanis ieteicis izdevējai, lai, ņemot par pamatu savāktos materiālus, izvērš tos arī tematiski. Šie stāsti ir mūsu tautas dzīvā vēsture, kas šādā veidā tiek saglabāta un nodota citām paaudzēm. Ilonu emocionāli stipri iespaidojis, pat satriecis cilvēku stāstītais, kā veidojusies viņu dzīve pēc atgriešanās Latvijā: “Daudziem tā bija ļoti traģiska, viņus nelaida pašu mājās. Cilvēki bija laimīgi, ka varējuši atgriezties Latvijā, tomēr arī šeit vēl jutās represēti. Piemēram, Monika Lūse raksta, ka bija jāmaksā kolhozam īre par istabu savā bijušajā mājā.
Akadēmiķis Cimermanis reiz ierosinājis, ka būtu derīgi, ja cietušie sauktu vārdos un uzvārdos tos, kuri viņus represēja.
“Bet es domāju, ka to nez vai drīkst darīt,” bilst Ilona. “Jo tas skars ļoti daudzas ģimenes. To, kuri represēja, šodien droši vien vairs nav starp dzīvajiem. Bet pēcnācēju vidū sāktos konflikti, kaut bērni un mazbērni nevar atbildēt par senču darīto. Un tas, kurš brauca un veda uz staciju, bieži vien to darīja zem ieroča stobra draudiem. Tiešais represētājs bija varas sistēma.”
Deportēto vidū bija arī Ilonas vecāsmātes brālis Otto Ošs ar ģimeni, kurš dzīvojis Alūksnes novada Karvā. Ik reizi, kad tiek pieminēta Karva, viņa domājot, ka vēl šodien tur rosītos viņa bērni un bērnubērni, ja vien radinieks nebūtu izputināts un pēc represijām visa dzīve nebūtu sagriezusies citādi.
Viņa šopavasar Briselē piedalījās Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres rīkotā starptautiskā konferencē “Dāvids un Goliāts: Mazās tautas totalitāro režīmu jūgā”, kur uzstājās referenti no daudzām valstīm. Ilona spriež, cik ļoti svarīgi ir turpināt runāt skaļi dažādos līmeņos par šiem totalitārā režīma noziegumiem, atgādināt un tos nosodīt.
