Alokators 0
Vai varat uzrakstīt par radiatoru aprīkošanu ar siltuma regulatoriem un siltuma maksas sadalītājiem vai alokatoriem? Aleksis Rīgā
Dārgo siltumenerģiju vērts taupīt. Vecākās ēkās to efektīgi darīt neatļauj viencaurules siltumapgādes sistēma. Kopējais skaitītājs uzrāda visu patērēto siltumu. Iedzīvotāju individuālo patēriņu aprēķina, kopējo daudzumu izdalot ar mājas dzīvokļu kvadratūru. Iemītnieki nav motivēti individuāli taupīt, jo to nevar uzskaitīt. Situāciju atrisina modernā divcauruļu siltumapgādes sistēma. Pie katra dzīvokļa ir skaitītājs, kurš fiksē patērēto siltumu, un pie katra radiatora ir termoregulācijas ventilis.
Mājās, kur ir viencaurules sistēma, ekonomēt palīdz individuālie siltuma skaitītāji vai alokatori, nelielas elektroniskas mērierīces, kuras piestiprina pie radiatoriem. Tās darbojas ar baterijām. Radiatoriem nepieciešams termoregulators. Alokatoru uzstāda uz jebkura veida radiatora un ieprogrammē atbilstoši tā jaudai un parametriem. Piemēram, radiatora tips, materiāls un lielums. Uz katra montē vienu. Ierīces ir savienotas sistēmā. Alokatori fiksē, cik daudz siltuma ir saņēmis katrs dzīvokļa radiators, un radioviļņu diapazonā noraida šo informāciju uz centrāli. Datus var nolasīt arī alokatora displejā un īpašnieks jebkurā brīdī var kontrolēt, cik jau patērējis. Operators reizi mēnesī sniedz pārskatu par visos dzīvokļos izlietoto siltumenerģiju un aprēķina katra daļu mājas kopējā patēriņā, izdrukājot ikmēneša rēķinu, kur norādīts patērēto vienību daudzums. Par datu apstrādi operators saņem atlīdzību.
Lai mājā ieviestu šo sistēmu, nepieciešams iesaistīties vismaz 51 % dzīvokļu īpašnieku. Jo masveidīgāk alokatorus izmanto, jo tie ir efektīvāki. Augšējo stāvu iedzīvotāji, kuriem radiatori ir par karstu, samazina savu patēriņu, un vairāk siltuma tiek apakšējiem stāviem. Ja ierīces pievieno visiem dzīvokļiem, iespējams, ka apmēram par 30 % pazeminās kopīgā skaitītāja uzrādītais siltuma patēriņš. Tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri alokatorus neizmanto, speciālisti aprēķina piemaksas koeficentu (ap 1,3), ko apstiprina mājas padome. Tāpat ekonomija atkarīga no procentiem, kurus piemaksā par stāvvadu un kopīgo telpu sildīšanu. Tos nosaka īpašnieku sapulce. Ieteicams dzīvokļu apsildei tērēt 70 % patēriņa, pārējām vajadzībām – 30 %.
Iekārtu efektivitāte nav apšaubāma, tomēr ir pāris jautājumu. Lai sistēma darbotos, visiem radiatoriem vajadzīgi regulējami ventiļi. Tos dzīvokļus, kas atrodas mājas vidū, silda arī apkārtējie dzīvokļi, tāpēc tur ietaupīt var vairāk un teorētiski vajadzētu noteikt paaugstinātu patēriņa koeficientu. Visbeidzot, ja siltumu patērēsim pārāk maz, piegādātāji, piemēram, “Rīgas siltums”, zaudēto peļņas daļu pratīs atgūt, atkal paceļot cenas…
