Alojā – pirmā medību trofeju izstāde 16
Par godu mednieku kluba jubilejai alojieši cildina vēsturi un rāda šodienas panākumus.
Alojas mednieku kluba vadītājam Aigaram Rumbergam uz medībām jaunajā sezonā vēl nav sanācis aiziet, jo jāgatavojas nozīmīgam notikumam. 5. jūlijā kultūras namā alojieši “ar vienu šāvienu šauj vairākus zaķus” – atklāj pirmo reģionālas nozīmes trofeju izstādi, kā arī medību nozares deviņdesmit gadiem veltītu ekspozīciju, turpat būs aplūkojamas fotogrāfijas un bērnu zīmējumi par dabu. “Varam būt lepni, ka ar šo pasākumu esam apzinājuši savu vēsturi, atdzīvinājuši to ar stāstiem un fotogrāfijām, godinām mūsu priekšgājējus, kā arī rādām šodienas panākumus,” topošo izstādi cildina A. Rumbergs.
Alojā medniekiem – viss, ko vien var vēlēties
Alojas pusē mednieki biedrībā apvienojās 1924. gadā, īsā laikā sapulcējot pāri par simts biedru, vēsta žurnāla “Mednieks un Makšķernieks” tā paša gada izdevums. Jaunā organizācija ērtās un glītās telpās ierīkojusi klubu un atvērusi arī lasītavu.
Mūsdienu kolektīvam pamati likti 1957. gadā, taču par nopietnāko atspēriena punktu tā darbībā A. Rumbergs nosauc septiņdesmito gadu uzrāvienu, kad, vadītāja Elmāra Mangulsona rosināti, vīri saviem spēkiem uzbūvēja mednieku māju ar saimniecības ēku un šautuvi, kas kalpo vēl šodien. 1972. gadā tika atklāts skrejošās mežacūkas stends. Vēl šodien klubā darbojas viens no cēlājiem – Jānis Veidemanis, viņam šogad aprit 84 gadi.
Alojieši godam uzturējuši savu saimniecību, modernizējuši šautuves iekārtas, izmantojot Eiropas Savienības programmas projektā iegūtos līdzekļus. Būvniecība un citi saimnieciski darbi veikti pašu rokām, ieguldot arī personīgo un ziedotāju naudu.
“Mūsu šautuve aprīkota ar mūsdienīgākajām tehnoloģijām, piemēram, skrejošā aļņa stendā uzstādīts elektroniskais mērķis,” stāsta kolektīva vadītājs un ar lepnumu piebilst, ka “te ir viss, ko mednieks vien var vēlēties”. Līdzās jau pieminētajam skrejošā aļņa un mežacūkas stendam darbojas arī apaļais, tranšeju un trapa stends. Šautuve ir sertificēta un 28. jūnijā uzņems Latvijas čempionāta šaušanā pa skrejošo alni dalībniekus.
Trofejas galvenā vieta – izstādē
Alojas mednieku kluba 34 biedri apsaimnieko medību platības septiņarpus tūkstošu hektāru teritorijā. Iecienītākās ir mežacūku un stirnāžu medības, bet augustā – nu jau par nacionālajiem svētkiem sauktā pīļu medību atklāšana.
Trofejas krājušās gadiem, taču līdz šim izstādītas vien nelielā ekspozīcijā Alojas dienas centra telpās. Tagad vīri slaukot putekļus no savām medību relikvijām un gatavojas tās izrādīt plašākai publikai. A. Rumbergs zina, ka veco mednieku krājumā atrodas izcili eksemplāri – vienu vilka galvaskausu trofeju eksperts Jānis Baumanis savulaik novērtējis krietni virs zelta medaļas.
Īpaša vieta izstādē tiks ierādīta staltbriežu ragiem. Visiem apkārtnes medniekiem dots uzdevums apzināt pirmo savā klubā nomedīto briedi – tā trofejai būs atvēlēta īpaša vieta uz baltiem trijkājiem, stāsta A. Rumbergs.
Staltbriežu medības Alojā varēja sākties tikai astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad Mazsalacas apkārtnē bija sekmīgi savairojušies no Kurzemes mežiem pārvietotie dzīvnieki. Arī šis nozīmīgais pasākums būs atainots trofeju izstādē, sola A. Rumbergs.
Ar ekspozīcijas materiāliem izpalīdzējis Gunārs Skriba, grāmatas “Staltbriežu izcelsme, izplatība un audzēšana Latvijā” autors un viens no briežu deportācijas akcijas dalībniekiem. Pirmie 18 staltbrieži – trīs buļļi, 13 govis, divi teļi – no Zūru un Zlēku mežiem Mazsalacas reaklimatizācijas iežogojumā nonāca 1979. gada ziemā, nākamajā gadā sekoja 10 dzīvnieki no Dzelzāmura valsts medību saimniecības un 16 – no Cīravas. Tuvākajā vasarā pārvietotos dzīvniekus izlaida brīvībā.
Pirmā staltbrieža nomedīšanas atļauja 1985. gadā palika neizmantota – togad medībām atļauto briežu bulli nevienam tā arī neizdevās iegūt. Nākamajā gadā medībās krita jau divi briežu tēviņi. Kopumā Mazsalacas apkārtnes mežos līdz 1990. gadam tika nomedīti simt staltbrieži, astoņi no tiem – Alojas mežniecības teritorijā. “Šie skaitļi parāda, ka staltbriežu ieaudzēšana nav bijusi veltīga. Tā veicināja staltbriežu ienākšanu Vidzemes dabā, un Kurzemes meži, atdodami daļiņu no savām staltbriežu bagātībām Vidzemei, pamazām sāka zaudēt savas monopoltiesības uz staltbriežu medībām Latvijā,” savā grāmatā atzīst G. Skriba, idejas par staltbriežu ieaudzēšanu Vidzemē iniciators.
Selektīvās medības – soli pa solim
Staltbriežu trofeju ekspozīcija alojiešiem un apkārtnes medniekiem ļaus novērtēt selektīvo medību sekmes. Izstādē būs aplūkojama arī pirmā nomedītā staltbrieža trofeja, stāsta Alojas mednieku kolektīva vadītājs. “Es smejoties saku, sākumā selektīvās medības notika ar 12. kalibru. Atceros, kā vēl vecie mednieki žēlojās – velns ar ārā, kas mūsējie par švakiem briežiem! Kurzemē gan ir riktīgi brieži. Tur jau tā sāpe, ka pirmsākumos viņus izšāva visus pēc kārtas un nebija nekādu ierobežojumu, ne vienošanos,” spriež A. Rumbergs, kurš, iedvesmojoties no kurzemnieku pieredzes, kā arī Latvijas Mednieku asociācijas uzaicinātajiem speciālistiem, rosinājis apkārtnes medniekiem pievērsties selektīvo medību principiem.
2010. gadā viņš izsūtījis vēstules tuvākiem un tālākiem klubiem ar aicinājumu nemedīt jaunus, perspektīvus staltbriežu buļļus, kuriem ragu kronī ir trīs un vairāk žuburi. Aicinājumam daudzi atsaukušies, izlases medības pamazām kļūst par normu. “Esam tikuši vaļā no tādām lietām kā šaušana par katru cenu. Protams, to nevar panākt vienā dienā, tas ir ilga un neatlaidīga darba rezultāts un jādara visiem apkārtnes klubiem kopā,” saka mednieku kluba vadītājs un aicina par paveikto pārliecināties, apmeklējot trofeju izstādi, kas Alojas kultūras namā būs apskatāma līdz 26. jūlijam.
Raksts tapis ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
