Aļņu X stunda 0
Saruna par aļņu populācijas nepareizas apsaimniekošanas sekām un iespējām tās novērst.
Ja gadiem ilgi viens dzimums tiek mērķtiecīgi izkauts – to var saukt arī par kariņu. Tik skarbus vārdus par aļņu populācijas stāvokli Latvijā medniekiem velta pētnieks un medību speciālists Jānis Baumanis
Kļūdaina apsaimniekošana nepaliek bez sekām – par to liecina gan necilais aļņu trofeju stends pavasara izstādē Jaunmoku pilī, gan trauksmes signāli par arvien pieaugošajiem jaunaudžu postījumiem. Kas medniekiem darāms, lai nostātos uz pareizas medīšanas takas, žurnāla Medības rīkotajā sarunā sprieda Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks, jau pieminētais J. Baumanis, kurš vada Latvijas Mednieku savienību, pētnieks biologs Jānis Ozoliņš, akciju sabiedrības Latvijas valsts meži mežkopības direktors Mārtiņš Gūtmanis, kā arī šī izdevuma redaktore Linda Dombrovska un žurnāliste Ilze Pētersone.
Vairāk aļņu, vairāk postījumu
Aļņu populācija pēdējo 25 gadu laikā piedzīvojusi gan pamatīgu skaita kritumu līdz nepilniem septiņiem tūkstošiem 1996./1997. gada medību sezonā, gan ievērojamu augšupeju, kas šīs sezonas statistikā vainagojusies ar 21 tūkstoti dzīvnieku, rāda Valsts meža dienesta (VMD) mājas lapas cipari. Kā skaidrojat aļņu populācijas pieaugumu?
J. Baumanis: Ja salīdzinam ar 90. gadu vidu, skaits pieaudzis ne jau tikai aļņiem, bet visiem pārnadžiem, taču līdz 1987. gada rezultātam, kad tika nomedīti pāri par deviņiem tūkstošiem aļņu, mums patlaban sasniegta apmēram puse – nedaudz vairāk par četriem tūkstošiem.
Aļņu populācijas pieaugums lielā mērā noticis tāpēc, ka medīšana galvenokārt tika orientēta skaita palielināšanai. Padsmit gadu garumā esam cītīgi kāvuši aļņu buļļus un saudzējuši aļņu govis, tāpēc līdz kaut kādam brīdim, kamēr buļļi spēj aplekt govis, pieaugums notiek daudz straujāk – jo populācijā ir daudz govju.
Manuprāt, aļņu skaits šobrīd ir normāls. Kaut ko tādu, kas bija 80. gadu beigās, mums nevajadzētu censties atkārtot, jo tolaik tika nodarīti milzīgi postījumi mežsaimniecībai. Populācijas apjomu vairs nevajadzētu audzēt, tagad ar steigu jāsāk domāt par tās dzimuma struktūru.
J. Ozoliņš: Tas ir diezgan plašs reģionāls process, jo visā Austrumeiropā aļņu kļuvis vairāk nekā 90. gadu vidū. Igaunijā pieaugums ir redzamāks nekā pie mums, arī Lietuvā to netrūkst, tāpat Krievijas pamestajos lauksaimniecības apgabalos Eiropas daļā, par diezgan bieži sastopamu dzīvnieku alnis kļuvis Polijā, kur tā bija reta un saudzējama suga.
Vai Latvijā aļņu pieaugumu veicinājusi arī mežu izciršana un tai sekojošās jaunaudzes?
H. Barviks: Ja notiek intensīva mežizstrāde, uzlabojas arī barības bāze, jo vecā mežā dzīvniekam nav ko darīt.
J. Baumanis: Laba barības bāze jebkurai sugai var veicināt skaita pieaugumu.
Zviedrijā bija līdzīga situācija – pēc palielinātiem ciršanas apjomiem arī dzīvnieku skaits kļuva lielāks, jo viņiem bija vairāk, ko ēst. Vai nav tā – jo vairāk jaunaudžu, jo vairāk postījumu?
Lielāki jaunaudžu apjomi nenozīmē lielākus postījumus, tieši otrādi – aļņi izklīst lielākās teritorijās un bojājumu ir mazāk.
