Alkoholiķes atzīšanās. Doma, ka nekad vairs nedrīkstēšu dzert, bija biedējoša 0
Autore: Dita Vinovska
Vārds “alkoholiķis” ļoti daudziem izraisa negatīvas emocijas, liekot domāt par slinku, nekoptu cilvēku, nevis tādu, kas strādā labi atalgotu darbu un ir šķietami “parasts cilvēks”. Tomēr problēmas ar alkoholu var skart ikvienu – arī cilvēku no kārtīgas ģimenes, kas skolas laikā bijis teicamnieks, ieguvis augstāko izglītību, laiku vada inteliģentās sarunās un spēj veikt atbildīgu, labi atalgotu darbu. Tieši tā varētu raksturot Annu (vārds mainīts) – sievieti, kas vairāk nekā desmit gadu bija atkarības varā un tagad sevi sauc par nelietojošu alkoholiķi.
Anna stāsta, ka viņas ģimenē alkohols nav bijis cieņā. Vecāki to nelieto. Arī pašai ne vidusskolas, ne studiju laikā nav paticis apmeklēt ballītes, kurās lieto alkoholu. Kamēr klasesbiedri izklaidējās ar grādīgajiem dzērieniem, Anna sēdēja mājās un lasīja grāmatas. Un nav tā, ka viņa vienā dienā “norāvās”, atkarība izveidojās pamazām. Sākumā alkohols palīdzēja vieglāk iederēties, tas lietots arī cīņai ar stresu, bet, apgūstot, kuri alkoholiskie dzērieni ir tie “labie un pareizie”, to lietošana bijusi pat nedaudz prestiža.
Nemanot iedzeršana kļuva par atkarību.
Pirmās atkarības pazīmes parādījušās jau pirms 12 gadiem, kad reizēm gribējies iedzert bez īpaša iemesla. Bijis laiks, kad Anna jutusies arī nedaudz lepna par to, ka smagas paģiras pēc alkohola lietošanas viņu nemoka. “Tas radīja tādu sajūtu – o, tad jau man tas nekaitēs, tad es noteikti nevaru kļūt par alkoholiķi, jo man pat slikti nav nākamajā dienā,” atceras Anna. Tomēr viņa kļūdījās, tā domājot, jo vēlāk izveidojās atkarība un stiprais alkohols tika lietots pat kopā ar antidepresantiem. Anna atklāj, ka viņai bija jānokrīt ļoti zemu, lai sāktu ārstēšanos, kas sākumā nebūt nebija viegla.
Tagad jau ilgāku laiku Anna ir skaidrā. Viņa atklāj, ka cilvēki bieži neapzinās, cik nopietnas sekas var izraisīt alkohola lietošana, tāpēc piekrita izstāstīt savu stāstu, kas parāda – alkoholisms ir visu cilvēku, nevis tikai noteiktu sociālo grupu problēma.
Kā meitene no kārtīgas ģimenes kļuva par alkoholiķi
“Es uzaugu ļoti kārtīgā ģimenē, mani vecāki nelieto alkoholu, nesmēķē,” savu stāstu iesāk Anna. Viņa bijusi īsts paraugbērns – talantīga meitene, kas labi mācās un nelieto alkoholu. Tiesa, jau no bērnības viņa bijusi ļoti introverta. “Es nebiju no tiem bērniem, kas iet “tusēties” ar visiem citiem, – es sēdēju mājās un lasīju grāmatas. Sāku mācīties augstskolā – visi gāja “tusēties”, bet es joprojām cītīgi mācījos.” Pabeigusi augstskolu. Joprojām bijusi introverta un bieži jutusies neiederīga. Laiku pa laikam gan alkoholu lietojusi.
“Man sāka rasties sajūta, ka alkohols kā tāda līme tomēr palīdz iejusties. Protams, vientulības sajūta, tā sajūta, ka tu kaut kādā veidā neiederies, ir nomācoša. Tad tu iedzer alkoholu, un pēkšņi visi ir draugi. Nav vairs to atšķirību domāšanas veidā, un visi joki šķiet smieklīgi,” stāsta Anna. Viņa norāda, ka ir viens no tiem cilvēkiem, kas pastiprināti sācis lietot alkoholu tieši pārslodzes dēļ. “Tad, kad es jutu, ka sāku veidot karjeru, man bija tik liela pārslodze, ka es katru vakaru varēju kaut kur aiziet ar kolēģiem.”
Pamazām sāka veidoties situācija, ka tad, ja bija iedzerts divas dienas pēc kārtas, trešajā jau sāka “prasīties” to darīt atkal.
Sākotnēji iedzeršana nozīmējusi “pāris dzērienu” vairāku stundu laikā, piemēram, trīs alus kausi garāka vakara gaitā.
Anna atzīstas – kādā brīdī parādījies tāds kā neliels lepnums par to, ka viņa var izdzert ļoti daudz un nākamajā dienā nejusties slikti. “Tas radīja tādu sajūtu – o, tad jau man tas nekaitēs, tad es noteikti nevaru kļūt par alkoholiķi, jo man pat slikti nav nākamajā dienā.” Vēlāk alkohola lietošana kļuvusi pat par nedaudz prestižu nodarbi. “Iedzert viskiju, izvēlēties tos “pareizos” alus, dzērienus, kas ir tie kvalitatīvie, kas ir tie labie vīni, labie viskiji. Nedzēru jau pirmo, kas pagadījās.
Tā iedzeršana kļuva par tādu kā mākslu un aizvien vairāk bija attaisnojama.” Iedzeršana notikusi kopā ar talantīgiem un inteliģentiem paziņām un draugiem – visi strādāja labos darbos, bija ieguvuši augstāko izglītību. Izstāžu atklāšanas, forumi, dziļas diskusijas par nopietnām tēmām, sarunas dažādās valodās – Anna raksturo, kādās situācijās tika lietots alkohols. “Tādējādi tas kļuva pat ļoti attaisnojami.”
Nākamā fāze bija pieradums un iedzeršana bez īpaša iemesla. “Es vakarā varēju iedzert nelielu glāzi viskija vienkārši tāpēc, ka…” atceras Anna. Tad viņa nonākusi neveiksmīgās attiecībās, kas bijis attaisnojums, lai dzertu vairāk. “Patiesībā tās attiecības pasliktinājās tāpēc, ka es dzēru, bet es negribēju atzīt, kas tas notiek tāpēc, ka es dzeru, un es izmantoju attiecību pasliktināšanos, lai dzertu vēl vairāk,” tagad ir sapratusi Anna.
Jaunā sieviete saskārusies arī ar citām problēmām, kurās vainojusi apkārtējos, bet ne sevi. “Priekšnieks bija vainīgs, kolēģi bija vainīgi, vecāki bija vainīgi, bērnībā mīlestības bija pietrūcis…” Viņa nav spējusi uz sevi paskatīties no malas un kritiski izvērtēt savu uzvedību. “Es taču biju šis inteliģentais cilvēks ar augstāko izglītību un brīnišķīgu darbu, un es taču biju tik talantīga un fantastiska… Un kāpēc tad man tā dzīvē neiet? Kāpēc man pēkšņi darbā ar kolēģiem ir grūti saprasties? Kāpēc man pēkšņi attiecības jūk ārā? Kāpēc man pēkšņi veselība pasliktinās? Es visu laiku sevi attaisnoju, un pilnīgi visi citi bija slikti, izņemot mani pašu.”
Tad sācies pats smagākais periods – ievērojami palielinājies alkohola patēriņš un iedzeršana papildināta ar antidepresantu lietošanu. Anna sākusi apmeklēt psihoterapeitu, kam paudusi savas bažas par to, ka viņai ir problēmas ar alkoholu. Speciālists gan norādījis, ka glāze vīna nav nekas ārkārtējs. “Es teicu – nē, man nav glāzīte vīna, man ir vismaz pudele vai divas vakarā.” Uz to saņēmusi ieteikumu dzert nedaudz mazāk. Anna uzsver: “Alkoholiķim neder teiciens “dzer mazāk”, jo alkoholiķim vairs nav izvēles, cik daudz dzert un kurā brīdī pārstāt.” Vīlusies ārstā, Anna padevusies un pārstājusi apmeklēt speciālistu. Viņas risinājums bijis šāds: “Es zinu, cik vakarā drīkstu izdzert, lai nākamajā dienā spētu funkcionēt un lai neviens arī nejustu, ka es dzeru.” Nedēļas nogales viņa pavadīja alkohola un zāļu kokteiļa radītā miglā.
Anna apzinājusies, ka viņai ir problēma, bet to risināt nav spējusi. Viņa sazinājusies ar Anonīmo alkoholiķu sadraudzību, kas aicināja uz sapulcēm. To sākums bija pulksten 19. Anna norāda, ka nav varējusi tās apmeklēt, jo divas stundas pēc darbalaika beigām bija pārāk ilgs laiks, lai viņa noturētos skaidrā. “Man tajā brīdī bija jau tāds dzīves pagrimums, ka es nevarēju aiziet uz to sapulci.” Sievietei ļāva apmeklēt sapulces arī iereibušai, bet ar nosacījumu, ka viņa to laikā nerunās. “Man taču kauns iet uz sapulcēm dzērušai, un tā es negāju.”
Alkoholisma dēļ Anna bija zaudējusi visus draugus.
Pirmās ”skaidrībiņas” un atteikšanās no alkohola
Anna atklāj, ka atzīt sev – es esmu alkoholiķe – nebija viegli. Lai arī iekšēji jau senāk apzinājusies savu problēmu, atzīties skaļi viņa nav varējusi. Tikai sasniedzot zemāko punktu savā dzīvē, viņa varējusi pa īstam atzīties, ka problēma pastāv. Brīdī, kad viņa pirmo reizi sazinājās ar Anonīmo alkoholiķu sadraudzību, Anna jau sapratusi, ka ir atkarīga, bet nav līdz galam apzinājusies problēmas nopietnību. Pārmaiņas sākušās, kad viņa, atrazdamās darbavietā, lietojusi alkohola un medikamentu kokteili. Tā ietekmē Anna pie galda aizmigusi un attapusies tikai tad, kad kolēģi viņu modinājuši. Viņa sapratusi, ka vairs nespēs strādāt kolektīvā, kas zina par viņas problēmu, un no darba aizgājusi.
Citu darbu viņa atradusi ļoti ātri. Tiesa, piedzīvotais nelika pārtraukt lietot alkoholu. Anna neticēja, ka to spēs. Viņa vienkārši sākusi “dzert gudrāk”. Tas nozīmējis vairāk piedomāt, lai citi nepamana, ka viņa joprojām dzer, un darbavietā neatrasties alkohola reibumā. “Tajā brīdī es neatzinu, ka man nepieciešama ārstēšana, es tikai sapratu, ka ir ļoti, ļoti slikti,” atklāj Anna. Viņa norāda, ka, būdams viens, cilvēks nevar atbrīvoties no atkarības: “Tā doma, ka varētu būt kaut kā citādi, ir nenormāli biedējoša. Tā doma, ka es nekad vairs nedrīkstēšu dzert… Tieši nedrīkstēšu – tas ir vājprātīgi biedējoši. Ir biedējoši uzņemties atbildību par visu to, kas ir izdarīts.” Anna norāda, ka nākotne ir nezināma un biedējoša, bet cilvēkam ir dots tikai tas, ko viņš ir paspējis salaist grīstē, un sajūta, ka viņš nekas nav un ka izejas no radušās situācijas nav.
Palīdzējis tas, ka viņa iepazinusies ar cilvēku, kas redzējis, ka viņai ir problēma, un bijis gatavs palīdzēt. Viņš pierunājis Annu doties pie narkologa, kas izrakstījis zāles atkarības ārstēšanai. “Tad sākās manas pirmās “skaidrībiņas”. Tas bija tā, ka es, piemēram, nedēļu biju skaidrā, divas nedēļas skaidrā. Tad man atkal bija “atkritiens”.” Nedēļu nelietot alkoholu Annai bijis milzu sasniegums. Narkologs viņai palīdzējis saprast, kā tieši alkohola lietošana ietekmē organismu un smadzeņu darbību, tomēr ar viņa atbalstu pilnīgu skaidrību sasniegt neizdevās. “Tajā brīdī es biju sākusi ārstēšanos un man bija sajūta, ka es klupdama-krizdama, nodauzītiem elkoņiem un asiņainu seju rāpjos kalnā, bet man nesanāk. Man ļoti, ļoti gribējās būt skaidrā.”
Kāds draugs viņai ieteica sazināties ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu. “Tajā laikā es lietoju gan alkoholu, gan medikamentus, gan narkotikas,” atceras Anna. Narkotikas viņa lietojusi ne biežāk kā reizi mēnesī. Anna norāda, ka ceļš uz skaidrību pa īstam sācies tad, kad viņai vairs neteica striktu “nedrīkst” un par pārkāpumiem nekaunināja. Viņa sākusi atturēties sevis dēļ, nevis tāpēc, lai kādam atskaitītos. Annai ieteica apmeklēt 90 anonīmo alkoholiķu sapulces 90 dienās. “Es noraudāju visu sapulci,” savu pirmo reizi, tiekoties ar citiem alkoholiķiem, atceras Anna, “pateikt skaļi un pateikt citiem cilvēkiem: “Mani sauc Anna, un es esmu alkoholiķe.” Ārprāts, man pat tagad izgāja vēlreiz tās sajūtas cauri, cik šausmīgi tas bija.” Pēc tam viņa uz sapulcēm negāja, jo jutās sadragāta. Viņa atgriezās pie narkologa izrakstīto zāļu lietošanas un savām “pusskaidrībām”.
Pēc pāris mēnešiem Anna nolēmusi vēlreiz mēģināt apmeklēt anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Pirms sapulces apspriedusies arī ar citiem atnākušajiem. “Es apsēdos un piecas minūtes pirms sapulces sākuma sapratu – nē, es nevaru.” Anna aizgāja, sapulcei nesākoties. Vēlāk viņa nolēmusi sazināties ar kādu no cilvēkiem, ko sastapusi pirms sapulces. Tā viņa atrada savu sponsoru (atbalsta personu no pašu vidus – red.). “Tad sākās mans absolūtais skaidrības ceļš.” Anna sākusi 12 soļu programmu, kuras laikā ne tikai pārtraukusi lietot alkoholu, bet arī sākusi risināt problēmas, kas viņu noveda pie dzeršanas. “Tā lielummānija, mazvērtības kompleksi – ja to tu neatrisini, tu agrāk vai vēlāk atgriezies pie dzeršanas.” Anna norāda, ka viņai atlabšanas laikā ir bijis svarīgi saprast, ka pastāv arī kāds augstāks spēks un ka viņa nav viena. Kādam šis spēks var būt Dievs, bet kādam ģimene, draugi vai anonīmo alkoholiķu grupa. Svarīgi ir apzināties un saprast, ka eksistē kaut kas, uz ko paļauties.
Annas skaidrības laiks
Lai arī sākotnēji skaļi pateikt vārdus “es esmu alkoholiķe” bijis grūti, tagad Anna par šo frāzi nekaunas. Cilvēki, protams, mēdz nosodīt, bet viņa norāda: “Cilvēki parasti nosoda tad, kad viņiem pašiem ir problēmas, bet viņi to nespēj sev atzīt un dzīvo šajā noliegumā.” Anna paskaidro, ka cilvēki, kas ir atrisinājuši savas iekšējās problēmas, parasti ir ļoti atvērti un nosoda krietni mazāk.
“Tas, ka es esmu alkoholiķe, ir labākais, kas ar mani ir noticis, jo iepriekš es biju ļoti nelaimīgs cilvēks. Es nezināju, kā tikt galā ar savām jūtām, savu vientulību, savām disfunkcijām, attiecībām ar vecākiem.” Anna atzīst, ka nav pratusi tikt galā ar ļoti daudzām savām problēmām un jutusies nomākta jau skolas laikā. Viņa jutās neiederīga un atstumta. “Alkohols kaut kādā veidā palīdzēja iederēties,” atzīst sieviete. Viņa norāda, ka ārstēšanās no alkoholisma ir palīdzējusi saprast, ka būt atšķirīgai nav nekas slikts. Anna esot apguvusi arī to, ka cilvēku agresijai nav nekādas saistības ar viņu, jo tā liecina par agresora nespēju tikt galā ar savām emocijām.
Anna stāsta, ka viņa vairs nejūtas viena, jo zina, ka viņai ir sponsors un arī citas atbalsta personas.
Viņa apzinās, ka savā cīņā ar atkarību vairs nav viena un cilvēki, kas grūtā brīdī var palīdzēt, atrodas sasniedzamā attālumā.”To es citkārt varētu izmantot kā iemeslu izdzert. Kaut kas labs notiek – iemesls iedzert, kaut kas slikts notiek – iemesls iedzert. Tagad, ja es jūtu, ka vadzis tūlīt lūzīs, viss, braucu uz sapulci,” izmaiņas savā dzīvē raksturo Anna. Viņa arī beidzot ir iepazinusi pati sevi.
“Man nav problēmu atrasties telpā, kur tiek lietots alkohols vai kur ir alkohols,” izplatītu uzskatu komentē Anna, “nav tā – ai, uz galda stāv pudele, man jābēg prom. Man viss ir kārtībā. Man tās tieksmes vairs nav.” Viņa varot pavadīt laiku arī ar cilvēkiem, kas lieto alkoholu. “Bet es noteikti negribēšu pavadīt laiku ar piedzērušos cilvēku,” viņa atzīst, piebilstot, ka piedzērušies cilvēki bieži vienkārši nav īpaši patīkami.
“Nevar nemaz salīdzināt, kā ir uzlabojusies mana veselība,” vēl vienu pozitīvu pārmaiņu pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas min Anna. Arī ārsti parasti ļoti atzinīgi vērtē šīs pārmaiņas, jo viņiem vairs nav jālabo tas, ko cilvēks ar savu uzvedību un izvēlēm nepārtraukti bojā. Tāpat arī svētku svinēšana kļuvusi daudz patīkamāka un baudāmāka, jo tā vairs nenotiek “miglā”. Turklāt viņas pieredze un gūtās zināšanas, cīnoties ar atkarību, jau vairākkārt izrādījušās noderīgas arī citiem, un par to Anna ir ļoti gandarīta.
