Vīrs sāka iedzert, tad arvien vairāk. Pamazām mainījās raksturs, kļuva straujš, nesavaldīgs, dusmās varēja iesist. Pēc tam jau trīs dienas plostoja, sāka kavēt darbu. Es viņu lamāju, zāģēju, draudēju. Viss velti. Vīrs tikai teica: ar mani viss kārtībā, ja gribu, varu vispār nedzert. Tikai tā nekad nenotika. 0
Vīram vienmēr vainīgi bija citi, un es, lai vainas apziņu izgramstītu, nolīdzinātu, visu centos kontrolēt. Ik pa laikam viņš rīkoja greizsirdības scēnas. Kāpēc desmit minūtes vēlāk atnāci no darba, neatbildēji uz īsziņām? Sākumā bija pat patīkami, ka vīrs par mani uztraucas, pēc tam kļuva apgrūtinoši. Pēc skandāla ikreiz atkal ķērās pie glāzītes.
Ļoti bieži uzņēmos viņa rūpes. Centos, lai vienmēr ir labi apģērbts, tīrs. Par sevi vispār nedomāju, vīra vajadzības bija galvenās. Pūlējos izdabāt it visā, lai tikai lieku reizi neuztrauktos. Domāju – ja to un to izdarīšu, varbūt nepiedzersies… Samīļošu, varbūt neaizies pēc pudeles… Kāpēc viņš nevar beigt dzert?! Laikam es kaut ko nepareizi daru.
Man pasliktinājās veselība, bieži uznāca vājums, nespēks, trīcēja viss ķermenis. Aizgāju pie psihiatra, man izrakstīja antidepresantus, nervu zāles. Taču biju tik trauksmaina, ka pat ar miega zālēm lēcu augšā no vismazākā trokšņa. Daži uzskata, ka psihologa vai psihiatra apmeklējums ir pēdējais, ko var darīt, tas vajadzīgs tikai trakajiem! Bet, ja visa dzīve ir kā trakonams, kur citur glābties?!”
Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C februāra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
