Alkohola kraujas malā. Skaudrs pieredzes stāsts par līdzatkarību 0
Anete (vārds mainīts) dzīvo nelielā pilsētā. Viņai ir 38 gadi, trīs dēli un pagātnē trīs nopietnas attiecības. Visi viņas vīrieši izrādījās dzērāji. Anetei joprojām grūti pieņemt, ka arī viņa bija slima. Līdzatkarīga.
Sacīji, ka visdrīzāk esi līdzatkarīga jau kopš bērnības.
Mamma iepazinās ar tēvu, kad viņai bija divi bērni – manas pusmāsas. Kad pieteicos es, mamma gribēja taisīt abortu, bet tētis neļāva.
Bērnībā tētis mani lutināja. Daudz ar mani sarunājās, piemēram, stāstīja, kas ir menstruācijas. Parasti par tām runā mammas, bet manējā tolaik dzēra. Alkohols ienāca krīzes laikos, kad kopsaimniecība izputēja un viņa palika bez darba.
Pamatīgi iedzēra gan mamma, gan tētis. Es lamāju viņus, spītējos, ārdījos, bēgu no mājām. Cerēju, ka tas piespiedīs viņus palikt skaidrā, ka attapsies. Taču velti.
Dzīvojām lauku mājā ar krāsni. No rīta cēlos, to iekurināju un zīlēju: ja uguns negribēs degt, mamma dzers… Atnācu no skolas – tiešām, piedzērusies.
Apkārtējie ilgus gadus pat nezināja, ka mamma pamatīgi iemet, jo tādās reizēs viņa neizgāja no mājas, turpināja dzert. Mamma bija saimnieciska, dārzā viss auga, pagrabs bija pilns ar zaptēm un marinējumiem.
Vai spēji ar vecāku dzeršanu sadzīvot?
Man bija 14 gadu, kad taisīju pašnāvību – sadzēros tabletes. Vairs nevarēju izturēt to, kas notika mājās. Nonācu slimnīcā. Pēc tam vecāki metās virsū: tādu kaunu ģimenei uztaisīji!
Mani norīkoja pie psiholoģes. Tagad atausa atmiņā, ka viņa pieminēja vārdu līdzatkarīga. Es gan nesapratu, ko tas nozīmē.
Piecpadsmit gadu vecumā sāku strādāt. Ļoti ilgojos pēc sava bērniņa, gribējās ģimeni. Pirmais dēls pieteicās 19 gados, vēlāk otrs. Solījos, ka būšu labāka mamma nekā manējā, man viss būs citādi.
Vīrs bija ļoti greizsirdīgs, viņam patika iedzert. Sākumā mazliet, tad arvien biežāk. Mūždien mājās bija skandāli. Reiz viņš mani sasita tik smagi, ka nokļuvu slimnīcā. Kad izgulēju smadzeņu satricinājumu, pasūtīju viņu ratā, dzīvoju atkal pie vecākiem. Kaut kā viegli tam pārgāju. Uzvilku smukas kurpītes, sasēju divas astes kā tāds skuķis un staigāju paceltu galvu.
Pēc tam satiku vīrieti, kuram ļoti iepatikos. Pieteicās bērniņš. Cerēju, ka šoreiz būs labāk, iespējams, meklēju glābiņu. Taču arī viņš izrādījās iedzērājs. Dzeršana ikreiz turpinājās kādu nedēļu. Tas bija kā rituāls – nedēļu nodzeram, otrajā nedēļā skaidrā, pēc tam atdodam parādus un ceturtajā nedēļā atkal dzeram.
Tu lieto formu mēs – it kā būtu piedalījusies dzeršanā…
Ar tagadējo prātu saprotu, ka dzēru. Lai gan nelietoju alkoholu, bet biju ar to kopā.
Ja viņš bija piedzēries, nedrīkstēja kaitināt, runāt pretī. Saklāju gultu un kušināju – nāc, nāc, guli. Biju atkarīga no viņa garastāvokļa. Vēlu pārvilkās mājās, un tad tik sākās! Izbrēca uz mani visu slikto, ko pa pjanku saklausīja. Man bija vīram jāizpatīk, jāmierina bērni, jālaipo pa vidu. Es – mamma, lielā pūce, kā siena stāvēju starp viņu un bērniem.
Zināju – ja viņam slikti, paģiras, man un bērniem jābūt klusiem, lai viņš var izgulēties. Ja vēl gribēja iedzert, devu no ģimenes maciņa. Rēķināju līdzi, lai bērniem pietiktu naudas, taču, ja viņam bija pohas, vienmēr devu pāris latu, lai uzlāpās. Tas man tika iemācīts bērnībā – vecāki vienmēr sacīja, ka pohas jāuzlāpa, citādi var nomirt. Un vēl – dzērušu cilvēku nedrīkst izdzīt no mājas, jo var kaut kur ievelties, nosalt, nomirt. Šīs bailes bija ļoti dziļi manī. Baidījos, ka tikai viņš nepakrīt, nenoģībst, kaut kur nepievemj.
Vienmēr zināju, kā rīkoties, visu paredzēju uz priekšu, plānoju. Ā, viņš ir piedzēries, izskatās, ka šodien būs agresīvs. Rīkojos tā – vienu telefonu atstāju ārpusē, lai varu piezvanīt policijai, bērnus aizvedu prom. Sākās skandāls, psihošana, policija viņu savāca. Naktī vīrs atgriezās, atkal aizgāja meklēt dzeramo… Tā visu laiku. Man savas dzīves nebija, eksistēju vienās bailēs. Tajā brīdī pat neaizdomājos, kāda izskatos, kas man mugurā un vai vispār šodien esmu ēdusi. Galvenais, lai bērniem ir pa maizes šķēlei un vēl viena viņam. Ja viesībās man pavaicāja, ko gribu ēst, nemaz nezināju, kas man īsti garšo. Tikai tagad mācos palutināt sevi ar kādu gardumu.
Tāda dzīve taču ir briesmīga, kā to izturēji?
Atzīšos, nebeidzamais ārprāts man deva adrenalīnu, asumu dzīvei, jo nekā cita jau nebija.
Šīs attiecības gan beidzās tāpat kā iepriekšējās – ar sasistu seju. Tika ierosināta krimināllieta, bija pamatīgs skandāls, izšķīrāmies.
Pēc laiciņa satiku vīrieti, kurš viens audzināja divas meitas, man bija žēl bērnu un viņa. Domāju, būs mums kupla ģimene, prieks un laime. Apprecējāmies. Man bija skaista kleita, bagātīgs kāzu galds, viņš mani nesa pāri tiltiem. Beidzot biju laimīga, man sākās jauna dzīve!
Vīrs sāka iedzert, tad arvien vairāk. Pamazām mainījās raksturs, kļuva straujš, nesavaldīgs, dusmās varēja iesist. Pēc tam jau trīs dienas plostoja, sāka kavēt darbu. Es viņu lamāju, zāģēju, draudēju. Viss velti. Vīrs tikai teica: ar mani viss kārtībā, ja gribu, varu vispār nedzert. Tikai tā nekad nenotika.
Domāju, varbūt tā vaina ir manī, ka tādus vien satieku. Taču kur lai būtu ņēmusi to skaidro princi baltā zirgā? Visi vīrieši apkārt dzēra. Nepazinu nevienu, kurš vispār nelietotu alkoholu. Un es jau droši vien nemācētu ar tādu dzīvot.
Vīram vienmēr vainīgi bija citi, un es, lai vainas apziņu izgramstītu, nolīdzinātu, visu centos kontrolēt. Ik pa laikam viņš rīkoja greizsirdības scēnas. Kāpēc desmit minūtes vēlāk atnāci no darba, neatbildēji uz īsziņām? Sākumā bija pat patīkami, ka vīrs par mani uztraucas, pēc tam kļuva apgrūtinoši. Pēc skandāla ikreiz atkal ķērās pie glāzītes.
Citreiz bērni bija vainīgi, ka viņš sāk dzert. Žēlojās, ka bērni neklausa, mājās mūždien troksnis. Teicu: labi, šovakar iedzer vienu glāzi, relaksējies.
Ļoti bieži uzņēmos viņa rūpes. Centos, lai vienmēr ir labi apģērbts, tīrs. Par sevi vispār nedomāju, vīra vajadzības bija galvenās. Pūlējos izdabāt it visā, lai tikai lieku reizi neuztrauktos. Domāju – ja to un to izdarīšu, varbūt nepiedzersies… Samīļošu, varbūt neaizies pēc pudeles… Kāpēc viņš nevar beigt dzert?! Laikam es kaut ko nepareizi daru.
Man pasliktinājās veselība, bieži uznāca vājums, nespēks, trīcēja viss ķermenis. Aizgāju pie psihiatra, man izrakstīja antidepresantus, nervu zāles. Taču biju tik trauksmaina, ka pat ar miega zālēm lēcu augšā no vismazākā trokšņa. Daži uzskata, ka psihologa vai psihiatra apmeklējums ir pēdējais, ko var darīt, tas vajadzīgs tikai trakajiem! Bet, ja visa dzīve ir kā trakonams, kur citur glābties?!
Zinu, ka vairs neesi kopā ar šo vīrieti. Kas notika?
Ar mani notika tas, ko tagad dēvēju par īsto mācību. Es sāku dzert. Daudzi jau sen teica: kāpēc tev jārij nervu zāles, narkotikas, labāk iedzer čarku, kļūs vieglāk.
Vakarā atnācu no darba pārgurusi, bet vēl jārisina bērnu problēmas. Noriebies, vajag relaksēties! Sāku iedzert kopā ar vīru. Paņēmām šampanieti vai kādu vīniņu. Šampis vispār kā ūdens gāja iekšā. Lai atpūstos no bērniem, aizgājām divatā pie maniem vecākiem. Pasēdējām, paklačojāmies, protams, pudele pa vidu.
Sāku lāpīties. Agrāk nekad to nedarīju. Un tad pienāca reize, kad dzēru trīs dienas. Bija šausmīgas paģiras. Man paveicās, ka bija šis grūtums. Vēl bērni nospēlēja svarīgu lomu. Vecākais dēls ar vārdiem iemeta sejā riktīgu pļauku. Mazākie arī uzbruka: vai gribi būt tāda pati kā mūsu vecmāmiņa? Kādu dienu pamodos un sapratu – jābrauc pie narkologa.
Visu dzīvi stāvēju alkohola kraujas malā, no bērnības manī bija viss, lai es nodzertos. Drīz vien būtu noripojusi bezdibenī.
Ko narkologs ieteica?
Sacīja, ka nevajag ne kodēties, ne zāles dzert, galvenais ir apstāties – un ieteikt to pašu vīram.
Pirmoreiz domāju par sevi – kaut kas jādara, citādi aiziešu bojā. Izvirzīju ultimātu: ja nebeigsi dzert, jāšķiras! Gāju gulēt otrā istabā. Man bija jāupurē ģimene, lai glābtu sevi.
Vīrs tā nebija ar mieru, paņēma savus bērnus un aizgāja. Daudzi pārmeta: un kas, ka vīrs iedzer, uz darbu taču iet… Sākumā ļoti sāpēja. Bet es zināju, ka neesmu tik stipra, lai vilktu vēl kādu līdzi.
Man sākās smaga depresija, mēnesi gulēju embrija pozā. Uztaisīju bērniem ēst, bet pārējā laikā tikai gulēju. Viss rādījās tumšās krāsās.
Kāda sieviete pierunāja aiziet uz baznīcu. Man vienmēr bijusi ticība augstākajiem spēkiem. Pēc dievkalpojuma satiku pazīstamu meiteni, kura uzaicināja uz Al-Anon sapulci. Tā ir pašpalīdzības programma alkoholiķu un citu atkarīgo tuviniekiem, līdzatkarīgajiem. Sanāk kopā, lai palīdzētu cits citam. Par sapulcēm nav jāmaksā. Ikviens tur ir anonīms, neviens lieki neizprašņā.
Satiku sievietes ar tādiem pašiem likteņiem. Alkoholiķu sievas. Narkomānu mammas. Kādai vīrs aizrāvies ar azartspēlēm. Dzirdēju citu stāstus un domāju – man bija vēl trakāk. Jutu, ka kaut kādā ziņā esam līdzīgas, radniecīgas dvēseles.
Sākumā nekādi nevarēju saprast, vai esmu slima. Mani vīrieši bija slimi, viņi bija alkoholiķi, ne jau es! Pamazām to pieņēmu.
Man ir vieglāk, jo zinu – tāda neesmu vienīgā. Citu stāstītajā rodu atbildes savām bažām, saskatu, kā izkļūt no kritiskām situācijām. Nav iespējams piespiest dzērāju pārtraukt dzert, bet var sakārtot savu dzīvi, kas kļuvusi nejēdzīga. Man patīk, ka neviens nevienu neregulē, nedod padomus.
Klausoties citu likteņstāstos, drīz vien saprotu – viņa taču ir līdzatkarīga! Kāpēc cieta, nerīkojās citādi? Pašai par sevi tā spriest ir grūtāk.
Vēl joprojām cīnos ar vēlmi mainīt kādu. Taču mainīt var tikai sevi, mācos saskatīt savu medaļas pusi.
Kad notika lielā Al-Anon konference, pulcējās cilvēki no visas Latvijas, biju pārsteigta, cik daudzus skar līdzatkarība. Mani uzaicināja arī uz Anonīmo alkoholiķu jubilejas ballīti. Skatījos platām acīm, biju pārsteigta, ka visi ir skaidrā, bet līksmo un dejo. Klusībā neticīgi domāju: vai tiešām netiks izcelta vismaz kāda šampja pudele?!
