Alkohola aplis. Treks, kurā neuzvar. Pieredzes stāsts 1
Četrkārtējs pasaules junioru čempions trekā, arī sudraba un bronzas medaļu, neskaitāmu uzvaru ieguvējs. Savulaik ar jauno sporta talantu riteņbraucēju Daini Liepiņu lepojās ne tikai Latvijā. Lūk, viņš jau nāk. Plati smaida, stiepj plaukstu, tādu varenu ķepu, un skaļi noducina: “Dainis, alkoholiķis.”
Vēlāk Dainis atzīsies, ka vēl nesen nevarētu pateikt šo frāzi – esmu alkoholiķis. “Zināju, protams, ka mēdzu iedzert, ka tas man rada problēmas. Bet iedzer taču visi!”
Tiekamies klīnikā Akrona 12, Minesotas programmas nodaļā, kur speciālisti palīdz izprast atkarību un māca dzīvot citādāk. Dainis te atrodas jau otro mēnesi. Pirmo ārstējies kā mazturīgais, nonācis pa tiešo no pamestas dārza mājiņas, kur pēdējā laikā bija mitinājies. Lielu atbalstu sniedzis Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas sociālais dienests. Otro – programmas pagarinājumu – apmaksājuši sporta draugi no Krievijas. Uzzinot par bijušā riteņbraukšanas izcilnieka likteni, metušies palīgā.
Tēva mantojums
“Man vairs nav zemākā punkta, es jau biju zem nulles,” savu neseno dzīvi raksturo Dainis.
Viņš iestrebj no lielas krūzes kafiju, ko laipni iedevusi dežurējošā medmāsa, un paskatās tieši acīs: esmu gatavs vaļsirdīgi atbildēt uz visiem jautājumiem. Drīz vien izrādās, ka vaicāt nevajag gandrīz neko – atmiņas plūst kā dzēriens no apgāztas glāzes.
Riteņbraukšanā nonācis jau divpadsmit gadu vecumā. Daiņa fizkultūras skolotājs izstāstījis trenerim Arvīdam Bogdanovam, ka klasē ir viens īpaši spēcīgs, fiziski labi attīstīts puika. Dainis smejas – tas spēks man no vecmāmiņas zivju eļļas. Vēl tagad prātā esot tumšā pudele un īpatnā smaka.
Sporta tituli paliek. Medaļas un diplomus gan esmu izsējis. Pudeles brāļi nozaga, pats atdevu par nieka grašiem… Viss notika dzērumā, kā lai atceros.
Dainis visai ātri guva panākumus, kļuva par vienu no PSRS izlases spožās riteņbraucēju plejādes. Tika skaļi cildināts kā jaunais un daudzsološais. Četras zelta medaļas pasaules junioru konkurencē iedzīšanas braucienā trekā ir viņa augstākais sasniegums. Divreiz vinnējis Eiropas čempionātu, septiņreiz – PSRS čempionātu, neskaitāmas reizes bijis labākais Latvijā.
“Daži vīpsnā – ko lepojies, tie taču ir neesošas valsts apbalvojumi, sak, piedzimi ne tajā laikā un vietā. Es tā nedomāju. Sporta tituli paliek. Medaļas un diplomus gan esmu izsējis. Pudeles brāļi nozaga, pats atdevu par nieka grašiem… Viss notika dzērumā, kā lai atceros.
Man dzīvē bieži ir teikuši: ābols no ābeles tālu nekrīt. Tēvs dzēra. Bija labs strādnieks, šoferis, taču – ja sāka mest, turpināja mēnesi vai vairāk.
Šāda salīdzināšana sāp. Vienmēr spītīgi domā – es tāds nebūšu! Taču kādā brīdī nospļaujies – nu, labi, davai, ja jūs tā gribat… Un pacel glāzi.”
Pienskābe un alus
Sportisti nedzer. Par šādu apgalvojumu Dainis skumji pasmaida. Liegums, protams, bijis stingrs, tomēr kārdinājuma netrūcis. Gribējies justies pieaugušam, iemalkot kādu šampanieti, aliņu.
“Pēc lielas fiziskās slodzes sāp muskuļi, tajos uzkrājusies pienskābe. Lai to dabūtu laukā, izmanto masāžu vai citu relaksācijas veidu. Taču, izrādās, arī alkohols kaut kādā veidā to pienskābi izdzenā. Iespējams, tādēļ gribējās nedaudz ieraut – lai atslābinātos.”
Ja treneris pieķēra, bija nepatikšanas. Reiz Āgenskalna priedēs, kafejnīcā, ar komandas puikām saposušies glauni vakariņot, pasūtījuši arī dažādus dzeramos. Pēkšņi ienācis treneris. Nu ko, puiši, atpūšaties? Nekā nebūs, dodieties vien uz kopmītnēm gulēt.
Dainis agri apprecējās. Taču nebijis īstas saprašanas, kādu atbildību paģēr laulības dzīve.
“Nepratu sadalīt sevi starp sportu un ģimeni. Tagad atzīst, ka sports ir darbs, bet tolaik uzskatīja par līdzīgu vaļaspriekam. Pēc lielā sporta gaitām varēju kļūt treneris, PSRS sporta funkcionāri piedāvāja apmaksātas studijas Ļeņingradā. Sieva gribēja, lai palieku Rīgā. Varot taču strādāt, piemēram, mēbeļu kombinātā, tāpat kā viņas brālis. Tā ir brāļa dzīves jēga, bet manējā – sports. Izdzirdu ultimātu: ja aizbrauksi, iesniegšu šķiršanos. Tā arī notika.”
Toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis apžēlojis bijušo sportistu Daini Liepiņu. Vēlāk abi uz brīdi satikušies. Tas noticis pēc Vienības velobrauciena, kurā Dainis uzvarējis. Ne viens vien brīnījies – kā pēc vairākiem nebrīves gadiem iespējams būt tik labā sportiskā formā. Ulmanis sitis uz pleca: ceru, ka turpmāk jums veiksies.
Dainis ieguva augstāko izglītību Ļeņingradas Fiziskās kultūras institūtā un atgriezās Latvijā. Jau bija sācies Atmodas laiks. Viņš atbrauca padomju armijas ietērpā kā vecākais leitnants. Saņēma draudus – ja mēģināsi dezertēt, aizsūtīsim uz Sibīriju pie baltajiem lāčiem. Tika aizkomandēts uz Ventspils tanku pulku.
“Armijā glāzes cilāšana bija ierasta un saprotama. Kad esi iedzēris, visa dzīve šķiet citāda, daudz rožaināka. Radās ideja, kā tikt pie lielās naudas. Man bija pieejami ieroči un citas preces, atradās ļaudis, kam tos notirgot.”
Dainis nokļuvis apcietinājumā. Smago laiku atminas nelabprāt. Brīvībā ticis pirms piespriestā laika. Laikraksts Sports palīdzējis – publicējis rakstu par čempiona likteni, vācis atbalstītāju parakstus. Toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis apžēlojis bijušo sportistu Daini Liepiņu. Vēlāk abi uz brīdi satikušies. Tas noticis pēc Vienības velobrauciena, kurā Dainis uzvarējis. Ne viens vien brīnījies – kā pēc vairākiem nebrīves gadiem iespējams būt tik labā sportiskā formā. Ulmanis sitis uz pleca: ceru, ka turpmāk jums veiksies.
Tomēr tā nenotika…
Ripo vai krīt
Dainis sasparojās startēt Sidnejas Olimpiskajās spēlēs, trenējās. Lai sasniegtu tik augstu mērķi, allaž jābūt formā. Tas ne vienmēr izdevās.
Kāre cilāt glāzīti nemazinājās. Kā iedzēra, urdīja nožēla par nesasniegto. Kāpēc bija jāaiziet no lielā sporta, ja vēl tik daudz enerģijas un spēka?!
“Agrāk uzskatīja, ka pēc divdesmit gadiem esi jau sevi izsmēlis. Izrādās, tas viss ir pupu mizas! To pierādījuši daudzi pasaules sportisti. Amerikānis Ārmstrongs gandrīz četrdesmit gadu vecumā vinnēja prestižo Tour de France velobraucienu.”
Dainis izmēģinājis dažādus darbus. Rukājis maizes kombinātā, tirgū, slimnīcā par sanitāru. Stradiņos viņa pienākums bijis novietot uz ratiem un aizvest mirušos. “Nezin kāpēc, bet katram noskaitīju Tēvreizi. Redzēju, kā dzīvība un nāve staigā viena otrai blakus. Tas bija sūri.”
Alkohols visu laiku gāja man līdzi. No rīta centos atgūt formu, līdu aukstā dušā, notrinos ar dvieli, bet iekšas vienalga trīcēja. Kamēr strādāju, smadzenēs urbās – pēc darba varēšu vienu paņemt… Sapratu jau, ka kaut kas nav normāli, bet citādi nepratu dzīvot.
Lido vakuuma cehā nostrādājis piecus gadus. Apstākļi bijuši labi, naudas pieticis, tikai iedzert kaut kā iznācis arvien biežāk.
“Alkohols visu laiku gāja man līdzi. No rīta centos atgūt formu, līdu aukstā dušā, notrinos ar dvieli, bet iekšas vienalga trīcēja. Kamēr strādāju, smadzenēs urbās – pēc darba varēšu vienu paņemt… Sapratu jau, ka kaut kas nav normāli, bet citādi nepratu dzīvot.Pamazām ripoju lejup, taču tā līgani, pārāk nesasitoties.”
Straujš kritiens sākās pēc mammas nāves. Pēkšņais notikums satrieca. Dainis mitinājās mammas dzīvoklī, allaž izjuta viņas rūpes un siltumu. Viņa bija vismīļākais, tuvākais cilvēks.
“Mammas aiziešana atstāja manī izmisīgu tukšumu. Man vairs nebija nekā! Sāku baisi dzert. No darba Lidiņā uzreiz neatlaida, gaidīja, kad attapšos. Bet dokumentos jau nevar ierakstīt – strādnieks sēro… Man nebija spēka savākties un iet uz darbu, nekādas intereses par notiekošo. Atlaida. Turpināju dzert. Kāds kaut ko uzliek, atnes. Kāds atkorķē, salej…”
Paziņas atveda mākleri – šis palīdzēšot tikt pie mazāka dzīvokļa. Tā būšot iespēja dabūt arī prāvu žūksni naudas. Dainis priecīgs uzticējās. Taču palika bez solītā mitekļa un atlīdzības.
“Biju baigā mēslu bedrē. Kas man vairs atlika? Sagrabināt nākošo pudeli, ik rītu mosties ar šķērmu dūšu… Cik ilgi tā?
Nolēmu tikt uz skaidrības ceļa. Par tādu Minesotas programmu nebiju pat dzirdējis. Zināju, ka citi ārstējas pie tantiņām, dziedniekiem, brauc uz Straupi, iešuj ampulu vai ielaiž torpēdu. Man negribējās ķīmisku iejaukšanos. Izšķīros par labu kodēšanai, tā šķita tāda tīra. Turklāt reiz jau biju to izmēģinājis. Tas notika pirms desmit gadiem. Arī tad daudz dzēru un jutos līdzīgi – it kā kristu arvien dziļāk un dziļāk.
Toreiz pēc kodēšanās dzīve patiesi mainījās. Mani atkal gribēja satikt vecie draugi, sievietes pievērsa uzmanību, saņēmu darba piedāvājumus. Varēju ar visiem droši runāties, nejutos mazvērtīgs. Kolosāli! Un to visu izjutu skaidrā!
Reizēm gan biju pieķēris sevi pie domas – vai gribētos ieraut? Taču sāku likt pretī, kas man ticis par to, ka esmu skaidrā. Daudz vairāk! Turklāt bija bail dzert. Kodējoties tiku nobrīdināts, ka alkohols izprovocēs triecienu veselībai, var iestāties paralīze, pat nāve.
Kad iekodētais gads gāja uz beigām, arvien vairāk rūga kārdinājums pārbaudīt – vēl darbojas?! Ierāvu. Izrādījās, paralīze nesākas. Dzeršana gan. Atsākās ar vēl lielāku sparu. Metu intensīvi, it kā gribētu atriebties par to laiku, ko zaudēju, esot skaidrā.
Tātad – atkal kodējos. Sāku īrēt dzīvokli, iepazinos ar jauku sievieti. Domāju – redz, kā Dievs man uzliek pārbaudījumu. Esmu sasparojies, lai dzīvotu skaidrā, bet viņai patīk atslābināties, iedzert vakarā kādu glāzi. Sacīju: tas nav godīgi, man arī gribētos kādu aliņu. Viņa iebilda: tu esi dzērājs, bet es vienkārši iedzeru.
Sāku strādāt par velokurjeru. Beidzot atkal uz riteņa! Forša sajūta – varu pamosties skaidrā, varu rullēt pa Rīgas ielām, ko pazīstu kā savu kabatu. Strādāju no sirds, uz pilnu klapi. Bet kurjeru kantoris mani piečakarēja, nesamaksāja. Ko varēju brēkt?! Man pat līguma nebija!
Vilšanos un sāpes remdēju alkoholā. Pievīlu krustmāti, kura iedeva 150 latus, lai varu no jauna iekodēties. Viņa atbalstīja manu skaidrību kā mācēja – vadāja pa koncertiem, muzejiem, pasākumiem, lai tik es saņemtu pozitīvo poti. Mammas māsa bieži mani glāba, pēc lieliem plostiem veda uz atkačku, detoksikāciju, lai spēju atgūties.
Dzeršana vienmēr atsākas ar alu. Tā nevainīgi. Līdz kāds palīdz ar padomu – klau, iedzer aliņam pa virsu glāzi stiprā, nebūs tik bieži jāskraida uz tualeti…”
Viens lats ir daudz
Vairs nebija naudas, lai īrētu dzīvokli. Dainis spilgti atminas to vakaru, kad palika bez mājām. Bija svētki, Lāčplēša diena. Laukā stindzinoši auksts. Vecie draugi jau labu laiku no viņa izvairās, nav kam lūgt atbalstu. Dainis gan nezina, vai pats palīdzētu tādam, kāds bija tobrīd…
Zinājis, ka ir iespēja pārnakšņot patversmē, tādas Rīgā ir vairākas. Taču tā ir pēdējā vieta, kur kādam gribētos nokļūt. Šī doma sit kā ar strāvu – esmu atzinis sevi par bezpajumtnieku!
“Nakti pārguli, pēc tam drīksti atrasties dienas centrā. Tur iedod pusdienas, nolasa kādu lekciju. Tomēr vakarā moka izsalkums. Jādomā, kur atrast pārtiku, naudu. Vieglāk sagādāt kādu latu, paņemt alkoholu, jo tad neko vairs nevajag…”
Katrā patversmē drīkst uzturēties tikai 60 dienas. Dainis pabijis visās. Ko tālāk?
Kopā ar mūsējiem no patversmēm nokļuvis likvidēto Torņakalna mazdārziņu teritorijā, apmeties dārza būdā.
“Mēs nebijām kā citi, kas dzīvo nemazgājušies, netīri. Nebijām kā parazīti – tik ierauj un atkal sust. Mēs strādājām. Pārtiku vajadzēja sameklēt, ugunskuru uzkurt, ēst izvārīt. Metālu vācām, dēļus, ja kāds pasūtīja. Pamestajos dārzos netrūka ogu un augļu. Uzzinājām tirgū, pēc kā ir pieprasījums, nesām nodot. Par kasti varēja dabūt latu. Tā bija liela nauda. Polšu varēja nopirkt pat par 90 santīmiem. Iedzērām, atkal gājām meklēt, ko pārdot. Reizēm izraudājāmies cits citam uz pleca. Katram no mums taču kādreiz bija normāla dzīve – sports, mājas, labs darbs, bizness…
Kopā ar mūsējiem no patversmēm nokļuvis likvidēto Torņakalna mazdārziņu teritorijā, apmeties dārza būdā.. Katram no mums taču kādreiz bija normāla dzīve – sports, mājas, labs darbs, bizness…
Ik rītu vēru acis un skaidri apzinājos, ka nav izejas. Kā trekā, kur rullē tikai pa apli, nebeidzamu riņķi. Taču tur mans mērķis bija uzvarēt citus. Tagad riņķoju bezjēgā.
Kā to visu pārtraukt? Man taču nekā vairs nav! Pat pase nozagta.”
Reiz uz dārziem atbrauca kāds vīrs. Dainis un citi vietējie palīdzēja sakraut dēļus mašīnā, salasīt ābolus. Viņš laikam ievēroja, ka džeki nav galīgi nolaidušies. Jautāja, ar ko savulaik nodarbojušies. Dainis brīdi svārstījās, tad izlēma – ko gan varu zaudēt, ja pasacīšu?! Teica – agrāk biju sportists. Vīrs turpināja izvaicāt – kā ar panākumiem? Nu, startēju piecos pasaules čempionātos…
“Redzēju – viņš netic, sak, melo, bomzis tāds. Pēc vairākām dienām viņš atkal iebrauca. Viņa sieva bija meklējusi internetā un izbrīnīta konstatējusi – tāds sportists patiesi ir bijis. Tas mani izglāba.”
Kā nepieklupt biķerim
Dainis ir pateicīgs visiem, kas palīdzēja. Krievu preses žurnālistei, kura viņu aizveda uz sociālo dienestu. Televīzijas Pirmajam Baltijas kanālam, kur tika parādīts sižets par bijušo čempionu. Atsaucīgajiem skatītājiem, kuri sūtīja laba vēlējumus un ziedoja.
“Manī sēž spēcīgs indikators – nedrīkstu cilvēkus piečakarēt!” sparīgi saka Dainis un iestrebj dūšīgu malku kafijas. Palūkojas pulkstenī, iejūtīgi uzvaicā, vai man vēl ir laiks sarunai.
Klīnikā nupat beigusies psihoterapijas nodarbība. Dežurējošās māsas kabinetā ienāk dakterīte un vaicā pēc papīra mutautiņiem. Tie beigušies, jo visa grupa raudot.
Minesotas programmai ir milzīgs pluss – neesi viens ar savām sajūtām. Strādājam grupā. Mēģinām atbalstīt cits citu.
“Minesotas programmai ir milzīgs pluss – neesi viens ar savām sajūtām. Strādājam grupā. Mēģinām atbalstīt cits citu,” skaidro Dainis. “Katrs klāj vaļā savu likteni, to lieku kā mozaīkas gabaliņu, veidoju savu jauno bildi. Nevis mēģinām taisnoties, sak, es tāds balts un pūkains, bet izliekam laukā savu melnumu.
Man nav kauns izstāstīt, pa kādiem mēsliem esmu kūlies. Pilnā jau nav problēmu dvēseli izplāt vai muldēt nez ko. Pavisam citādi – pateikt to visu, kas esi skaidrā! Pēc tam kļūst daudz vieglāk.
Esmu atzinis, ka alkohols pār mani valda, man visu dzīvi jāstaigā ar šo birku. Zinu, ka tā ir jūtu slimība. Bet vēl joprojām manī ir pamatīgas dusmas. Labi, esmu alkoholiķis. Taču daudzi citi arī iedzer pa glāzītei, bet viņi neskaitās slimi. Kur slēpjas šī atšķirība? Meklēju atbildes.
Tinu savu dzīvi kā filmu, tagad daudzas epizodes uztveru pavisam citādi. Rakstu dienasgrāmatu.
Pieceļos no rīta, ir tik labi – skaidra, tīra galva. Tepat netālu atrodas baznīca, aizejam turp ar citiem no Minesotas. Lūgšanas skaitu. Tās dod spēku.
Reiz uzrakstīju uz papīra lapas savu lielāko vēlmi un iedevu mācītājam. Dvēselē viss kūsāja, kad, noturot aizlūgumu, viņš skaļi nolasīja – lūgsim par Daini, lai viņš tiek vaļā no savas kaites.
Pēc kodēšanās dzerot gribēju it kā atriebties par zaudēto gadu, tagad ir otrāda atriebība – iztikšu bez alkohola. Manī ir stipra pārliecība – varu nedzert!Taču, izrādās, arī šāda sajūta var būt bīstama. Ja kaut kas neizdosies, uzreiz būs risks norauties. Vēl jau neesmu tik stiprs…
Baznīcā skatos – cilvēki stāv pēc Vakarēdiena. No tālienes redzu, ka katram pie lūpām pieliek biķeri. Nozib doma – tur varētu būt kagors, varbūt kāds cits vīns… Iestājos rindas galā. Labi, ka Dace paķer aiz elkoņa un pavelk malā – tu jau neesi kristīts.
Zinu, ka atgriešanās nebūs viegla. Jādodas atpakaļ sabiedrībā. Vecajiem draugiem jau nekas nebūs mainījies – ai, Daini, atceries, kopā dzērām… Kā mācēšu pateikt – nē?
Tagad man ir pase, beidzot atkal esmu cilvēks. Iestājos darba biržā. Esmu gatavs darīt jebkuru darbu, lai tikai varētu atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.
Pie mums viesojas cilvēki no Anonīmo alkoholiķu brālības, kuri nedzer pat vairākus gadus. Stāsta savu pieredzi. Kāds puisis vienmēr droši ejot tieši tur, kur savulaik dzēris. Ja baidies, tas var kalpot kā provocējošs faktors. Tātad apzinies – man ir problēma, varu norauties un atsākt dzert.
Tagad man ir pase, beidzot atkal esmu cilvēks. Iestājos darba biržā. Esmu gatavs darīt jebkuru darbu, lai tikai varētu atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.Ceru nopelnīt istabas vai vismaz gultasvietas īrei. Citi saka – labi, tev būs darbs, bet ko darīsi brīvajā laikā? Nu, tupēsi pie televizora, hoķi skatīsies. Vai tad negribēsies izmalkot pudelīti alus? Māks vientulība, būs skumji. Ar ko tukšumu aizpildīsi?
Es tagad zinu, ka varu iet uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm, tās palīdz noturēties. Esmu jau vairākas apmeklējis, kamēr atrodos Minesotas programmā. Arī tur dzirdētos likteņstāstus pievienoju mozaīkai, kas mani spēcina.
Sākumā nesapratu – ko tāda Minesota var palīdzēt, kā atbrīvot mani no dzeršanas? Līdz piefiksēju – ik pa brīdim atrodu to iztrūkstošo, to klupienu, kas man līdz šim traucēja. Lieku kopā pa mazumiņam, grabinu pa kripatai. Sāk veidoties sapratne, kādai jābūt dzīvei.”
Minesotas programma – viena no iespējām Minesotas programmas nodaļas atrodas: * Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā (Sarkandaugavā, Tvaika ielā 2); * SIA Akrona12 (Rīgā, Vecmīlgrāvja 5. līnijā 26); * Slimnīcā Ģintermuiža (Jelgavā, Filozofu ielā 69). Tā ir atkarības ārstēšanas metode, kas apvieno medicīnu, psiholoģiju, psihoterapiju un Anonīmo alkoholiķu 12 soļu programmu. Šī rehabilitācijas programma balstās uz zinātniskiem pierādījumiem, ka atkarība ir hroniska slimība, kas ietekmē pacienta fizisko un garīgo veselību, sociālo dzīvi, attiecības un personību kopumā. Daudzi aplam uzskata, – tā ir izlaidība, slikts raksturs vai nelāgs ieradums. Programma māca izprast savu slimību, pieņemt un sadzīvot ar to. Saprast, ka iespējams priecāties, bēdāties, skumt, izjust kaunu, vainas apziņu, būt dusmīgam un tajā pašā laikā palikt skaidrā līdz mūža beigām. Programma dod iespēju un iemāca izdarīt brīvprātīgu, apzinātu izvēli par labu atturībai, pilnvērtīgai dzīvei bez alkohola vai citām atkarību izraisošām vielām vai procesiem. Ārstēšanās kurss ilgst 28 līdz 35 dienas, ko pavada klīnikā. Valsts daļēji sedz ārstēšanos mazturīgajiem, taču tikai alkohola un narkotiku atkarības pacientiem. Programma var noderēt arī atkarīgajiem no azartspēlēm. |
Foro-andriskozlovskis.lv un no D. Liepiņa personiskā arhīva
