Monika Zīle: Nejaukais smārds no Jēkaba ielas. Alķīmiķi turpina uzdarboties 6
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pārsteidzoši, cik augstu spēj pacelties cilvēku nekaunība, ja to iedrošina kaut vismazākais panākums.” Plīnijs
Seni rokraksti liecina, ka idejai iegūt nemirstības eliksīru un jebkuru metālu pārvērst zeltā ir vismaz četri tūkstoši gadu.
Ēģiptē jau faraonu laikos eksperimentēts ar dažādām vielām cerībā atklāt to noslēpumainās īpašības, kas mirstīgos tuvinātu dievībām.
Šī nodarbe, kuru sauc par alķīmiju, negāja secen arī Eiropai. Uz dzīvības ūdens un gudrības akmens ieguvēju autortiesībām lūkojošos censoņu skaitā atrodami pat divi pāvesti – Silvestrs II un Jānis XXII.
Tāpēc nav iemesla brīnīties, ja Latvijas politiķi atcerējušies 14. gadsimta alķīmiķa mūka Raimonda Lullija padomu bez panikas uzlūkot tīģelī kausējamās vielas krāsu pārmaiņas, kad melns top balts un otrādi.
Bez šaubām, laika ritums daudz ko izmaina, un franciskāņa Lullija izmantotā dzīvsudraba vietā mūsdienu politiskajos tīģeļos mēģina pārkausēt sabiedrības ietekmēšanai lietojamus jēdzienus.
Aizvadītajā nedēļā tieslietu ministrs un Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderis bez minstināšanās un stostīšanās paziņoja, ka par valsts noslēpuma izpaušanu apsūdzētajam JKP Saeimas frakcijas vadītājam Jurim Jurašam ir ētisks pienākums (izcēlums mans. – M. Z.) atrasties Tieslietu padomē un piedalīties jaunā ģenerālprokurora izvēlē.
To dzirdot, daudzi metās šķirstīt skaidrojošo literatūru, domādami, ka varbūt pārklausījušies vai palaistas secen kardinālas izmaiņas ētikas jēdzienā. Nē, viss ir, kā bijis, – tā joprojām ietver augstu morāles kategoriju summu, kurā ietilpst arī godaprāts un nevainojamu reputāciju veidojoši saskaitāmie.
Lai gan izmeklēšana deputāta Juraša lietā vēl turpinās un apsūdzības nav, pat koalīcijas partneri devuši nepārprotamus mājienus, ka viņa aktivitātēm Tieslietu padomē un Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja rangā piemīt tas pats nejaukais smārds, kas pavadījis viduslaiku alķīmiķu apšaubāmos eksperimentus.
Taču bezkompromisa tiesiskumu savā karogā ierakstījušais politiskais spēks izliekas nedzirdam arī premjera un KNAB ieteikumus Jurim Jurašam atturēties vismaz no ģenerālprokurora kandidātu vētīšanas.
Kas attiecas uz “KPV LV” moralizētājiem, lai nedzesē muti un meklē utis savā kažociņā! Viņu frakcijas vadītājam Atim Zakatistovam prokuratūra izvirzījusi apsūdzību 27 000 eiro izkrāpšanā. Īsāk sakot, laipni lūgts klubiņā, tur priekšā jau kolēģis un Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Mārtiņš Bondars no “Attīstībai/Par”, kura atrašanos šajā krēslā pat pēc apsūdzoša sprieduma viņa politiskais spēks akceptē, izvairoties apspriest ētiskas nianses.
Covid-19 izraisītie apdraudējumi šobrīd sabiedrībai priekšplānā noliek personiskās veselības un ģimenes labklājības problēmas. Šajā noskaņā JKP, liekas, mēģina testēt, līdz kādai robežai drīkst iet, grozot vispārpieņemtas morāles kategorijas.
Pandēmijas aizsegā bez pienācīgas ievērības palikuši izglītības ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) plašie tēriņi karagājienā pret Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku. Uzrādot inkvizīcijas tiesnešiem apskaužamu degsmi, kam piemīt visas personisku rēķinu kārtošanas pazīmes, un algojot par valsts naudu dārgus juristus, ministre cīņā zaudējusi.
Daudzās valstīs tas būtu maksājis krēslu. Taču JKP sludināto ētikas normu gaismā viss ir kārtībā.
Benediktīniešu mūks Basils Valentinuss, par blēdīgu alķīmiķu izplatītu zāļu lietošanu cilvēku ārstēšanā sašutis, rakstīja: “Dievs, maini jel šos ļaunos laikus! Nocērt šos kokus, lai viņi neizaug līdz debesīm, (..) lai viņi nemēģina iebrukt debesīs!” Teksts tapis 14. gadsimtā, bet nešķiet stipri novecojis.
