Tomēr: kāds gan iespējamo blēdību aprakstam sakars ar izslavēto filosofu akmeni? Tā izgatavošanas bezgala sarežģītā receptūra aprakstīta neskaitāmos alķīmiskajos traktātos, taču šiem aprakstiem diemžēl piemīt tik sarežģīta forma un izteiksmes veids, ka līdz pat mūsu dienām nav atradies neviens, kurš spētu to saprast. Tomēr ir daļa šādu “recepšu”, kas uzrakstītas arī pietiekami vienkāršā valodā, piemēram, Bazīlija Valentiniusa “Ķīmiskajā apkopojumā” aprakstītā filosofu akmens izgatavošana. Ja arī šai aprakstā ir virkne speciāli aizšifrētu datu, kas pārvērsti grūti saprotamos alķīmijas simbolos, tomēr to uzminēšana ir salīdzinoši viegls process. Tas ir apraksts par to, kā no dzīvsudraba rūdas ķīmiski izgatavojams asinssarkans šķidrums. Speciālais šķīduma maisījums vairākus mēnešus jāuzglabā slēgtā traukā, un tikai tad var cerēt, ka būs izdevies izgatavot tā dēvēto gudrības eliksīru. 0
Jāpiebilst, ka ir virkne detaļu, kas faktiski visām receptēm ir gluži vienādas, un tas kārtējo reizi padara domīgu ikvienu pētnieku. Piemēram, bieži norādīts, ka ārēji filosofu akmens izskatās kā spilgti sarkana nehidroskopiska viela. Tā iegūšanas procesā no dzīvsudraba rūdas un citām sastāvdaļām, tas vairākas reizes maina savu nokrāsu – no melnas uz baltu, vēlāk uz dzeltenu, kamēr, visbeidzot, kļūst sarkana.
Holandiešu profesors K. van Nīvenburgs 1963. gadā apņēmās atkārtot dažas alķīmiķu operācijas, tikai šoreiz izmantojot modernās metodes un iespējas. Kāda eksperimenta laikā viņš patiešām novēroja iepriekš aprakstīto secīgo krāsu maiņu. Pēc tā, kad atbilstoši alķīmiķu priekšrakstiem bija atdalīts viss dzīvsudrabs un tā sāļi, mūsdienu profesors patiešām ieguva ļoti skaistas sarkanas nokrāsas nehidroskopisku vielu. Atbilstoši mūsdienu algoritmiem, bija iespējams novērtēt, ka spožie, prizmveidīgie kristāli ir tīras raudzes tā dēvētais sudraba hloraurāts Ag(AuCl4 ). Iespējams, šī viela tad arī bija tas, ko viduslaikos uzskatīja par filosofu akmeni, kas, pateicoties tam, ka tajā atrodams liels zelta daudzums (44%), varēja izraisīt vēlamo efektu, proti – vēlamo metālu transmutāciju, kas patiesībā bija tikai virspusēja apzeltīšana jeb – labākā gadījumā – sakušana ar kādu necēlmetālu. Kļūst arī skaidrs, ka tādējādi nebija iespējams “pieburt” vairāk zelta, nekā tas patiešām ir.
Turpinājums sekos
