Tieši kā to sasniegt, tas jau bija atkarīgs no katra “brīnumdara” fantāzijas. Bija tādi “zelta virtuves meistari”, kuri pamanījās kausējuma apmaisīšanai izmantot nūjiņu ar dobtu vidu, kurā laikus ieslēpti zelta graudiņi, iepriekš caurumu aizdarinot ar vasku. Ja nūjiņa bija koka izstrādājums, tad tā apakšējā, kausējumā iegremdētā daļa parasti uzreiz sadega, tādējādi iestrādājot visu, kas vien nepieciešams ikviena speciālista acu apmānam. Turklāt, tas arī bija vislabākais vieds, kā slēpt lietiskos pierādījumus vēl ilgi pirms tā, kā vispār kādam rodas vismazākās aizdomas vai pēkšņa vēlme “burvju nūjiņu” aplūkot tuvāk. Un, jāatzīst, “zelta vārīšanas” meistari šajā jomā tomēr bija sasnieguši atzīstamu līmeni: viņi izmantoja kausējamos traukus ar dubultu dibenu, no kura, sasniedzot atbilstošu temperatūru, izplūda paslēptais zelts, vai arī ugunij piebēra oglītes, kurās jau iestrādāti zelta graudiņi, un bieži vien noderēja visparastākie zelta putekļi, ko iepūta kausējumā, kopā ar plēšu pūsto gaisu. 0
Taču bija virkne nevainojami izstrādātu priekšnesumu, kuros faktiski nebija iespējams atklāt blēdību. Šveicietis Turneisers – alķīmiķis un brīnumdakteris, kuru liktenis ilgus gadus dzenājis no vienas zemes uz otru, reiz parastu naglu līdz pusei pārvērta zelta izstrādājumā. Tas notika kāda kardināla acu priekšā, un viņš dokumentējis šo pasākumu: “Turneisers nokaitētu naglu iegremdēja sarkanīgā uzlējumā, un iegremdētais gals pārvērtās zeltā. Tas notika Romā, 1586. gada 20. novembrī”. Nagla ilgi bija izlikta vispārējais apskatei – kā pierādījums patiesai alķīmijas meistarībai.
1730. gadā, ceļojot pa Itālijas zemēm, kāds Johans Keislers ieinteresējās par šo raritāti, izpētīja, taču nerada būtiska izskaidrojuma, tāpēc komentēja to šādi: “Acīmredzot šejienieši jau ilgu laiku vienkārši neuzdrošinās atklātībā rādīt šo naglu, kopš kļuva skaidrs, ka blēdība ir gaužām vienkārša – triks balstīts ārkārtīgi veikli veiktā, nemanāmā lodējumā”. Izrādās, Keislera vērtējums ir pamatots, jo patiešām atklāts, ka Turneisers izmantojis gluži ikdienišķu triku – veicis izcili labu lodējumu, noklājot to ar atbilstošu krāsojumu. Alķīmiskā priekšnesuma laikā, iegremdējot naglu uzkarsētā šķīdumā, krāsojums nolobījās, pārsteigto aculiecinieku skatienam atsedzot suģestējošo zelta spīdumu.
Savukārt, izmantojot dzīvsudraba pārvēršanu zeltā, to laiku “māksliniekiem” bija nepieciešams spēt noslēpt vajadzīgo daudzumu zelta tieši pašā dzīvsudrabā. Sasmalcinātā veidā zelts faktiski acumirklī izšķīst šķidrajā dzīvsudrabā, kas tostarp nemaina savu sudrabaino nokrāsu. Ir zināms, kā šādi zelta amalgami saglabā šķidru agregātstāvokli, pat sasniedzot 10–12% no dzīvsudraba konsistences, aizvien saglabājot tīra dzīvsudraba izskatu. Viss sekojošais jau ir tikai roku veiklības jautājums, jo kaut kādā veidā “aizdzenāt” šķidro dzīvsudrabu priekšnesuma laikā – tas kārtīgam alķīmiķim ir tīrā bērnu spēlīte. Un viss kļūst saprotams: pēc dzīvsudraba izgarošanas eksperimenta trauciņā paliek tikai tīra zelta kausējums.
