Jādomā, alķīmiķu saimei nevar pieskaitīt pazīstamo austriešu dabaspētnieku un ekonomistu Johanu Joahimu Beheru, taču arī viņš sirds dziļumos ticējis metālu transmutācijas iespējamībai. Vīnes Mākslas vēstures muzejā glabājas medaļa ar šādu uzrakstu – 1675. gada jūlija mēnesī, es, doktors J.J.Behers, šo unci vistīrākā sudraba alķīmiskas mutācijas rezultātā ieguvu no parasta svina. 0
Un saglabājusies vēl kāda medaļa, kuras svars atbilst 16,5 dukātu kopsvaram, un uz kuras izvietots šāds, mazliet noslēpumains uzraksts – Aurea progenis plumbo prognata parente. Tulkojumā no latīņu valodas, tas nozīmē – svina senča zelta pēctecis. Savukārt medaļas otrā pusē lasāms sekojošais – Saturna ķīmiskā pārvēršanās Saulē, tas ir – svina pārvēršanās zeltā, kas veikta Insbrukā, 1716. gada 31. decembrī viņa gaišības grāfa Kārļa Filipa aizbildniecībā…
Alķīmiķu triki un filosofu akmens
Patiesībā savulaik veiktais Zēlera triks arī mūsdienās vēl nav pilnībā izskaidrots. Daudz emociju var norakstīt uz tā rēķina, ka drūmajos laikos tomēr valdīja liela ticība metālu transmutācijas iespējamībai, taču – šodien tādas ticības nav. Tātad, kā izskaidrot šos patiešām reāli notikušos efektus? Piemēram, kā gan imperatoram Leopoldam I, kurš, kā jau var nojaust, bija gana atjautīgs un aizdomīgs “speciālists”, pieradis atmaskot ne vienu vien blēdi, tomēr neizdevās pieķert mahinācijās augustīniešu mūku? Nav noslēpums, ka jau tajos laikos visi iespējamie šarlatānisko alķīmiķu triki sen bija atšifrēti un apzināti, un bieži vien viselementārākās pārbaudes nešaubīgi uzrādīja – par zeltu pasniegtais, it kā transmutējušais metāls, patiesībā ir tikai spīdīga bronza vai kas tamlīdzīgs.
Turklāt Aristotelis jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras bija atklājis – sakausējot varu ar cinku vai alvu, iespējams iegūt interesantu, zeltaini dzeltenu sakausējumu. Proti, jau sirmā senatnē bija zināms patiesais sakāmvārds – ne viss, kas spīd, ir zelts. Bet bija arī tādi “rokdarbnieki”, kuri iemanījās iegūt sudrabam ārkārtīgi līdzīgu sakausējumu, ko panāca gaužām vienkārši – vara sakausējumam pievienojot mazliet arsēna. Patiesībā agrākos laikos visnotaļ vienkāršoti izprata metālu “pārvēršanas mākslu”: daudziem likās, ka pietiek, ja necēlmetāls tikai iegūst vēlamā cēlmetāla nokrāsu. Tādiem brīžiem, kad tevi kāds īpaši novēro, vajadzēja tikai attīstīt nelielu roku veiklību, lai īstajā mirklī spētu nemanot kausējumā iemest gabaliņu īstā cēlmetāla.
